Jēzus Kristus Vecajā Derībā
Šogad studējot Svētos Rakstus, šie pieci patiesie principi var palīdzēt mums iepazīt mūsu Glābēju.
Pasaules Gaisma, Valters Reins, pavairot aizliegts
Kādu dienu Jēzus Kristus sastapa divus Savus mācekļus ceļā no Jeruzalemes uz Emavu. Tiem kopā ejot, Viņš mācīja viņiem par Savu lomu, kas aprakstīta Svētajos Rakstos, ko mēs tagad dēvējam par Veco Derību.
„Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti” (Lūkas 24:27). Mācoties par Glābēju un Viņa misiju, mācekļi guva dziļi garīgu pieredzi, un viņi lūdza, lai Viņš ar tiem paliek ilgāk (skat. Lūkas 24:28–32).
Tāpat kā šiem senajiem Kristus sekotājiem, arī mums, šogad studējot Veco Derību, ir iespēja iepazīt mūsu Glābēju daudz pilnīgāk. Šī grāmata kopā ar Mozus un Ābrahāma grāmatu Dārgajā Pērlē sniedz mums pilnīgāku izpratni par to, kas Viņš ir, — par Viņa būtību, Viņa misiju un Viņa attiecībām ar Viņa Tēvu un katru no mums. Mums ir nepieciešama šī sapratne, lai saņemtu mūžīgās dzīves dāvanu (skat. Jāņa 17:3).
Tālāk ir sniegti pieci patiesi principi, kas var palīdzēt mums atpazīt un labāk izprast Jēzu Kristu visā šajā senajā, svētajā grāmatā.
1. patiesais princips: Jēzus Kristus ir Jehova
Jaunajā Derībā mēs lasām par gadījumu, kad Jēzus Kristus Sevi sauca par Jehovu. Ļaudis bija saniknoti un mēģināja nomētāt Viņu ar akmeņiem par zaimošanu (skat. Jāņa 8:59). Viņi neaptvēra vērtīgo patiesību, ko daudzi šodien joprojām nepareizi saprot, — ka Jēzus Kristus ir Jehova, Vecās Derības Dievs.1
Iespējams, viens no iemesliem, kādēļ Glābēja identitāte Vecajā Derībā bieži tiek pārprasta, ir tāds, ka grāmatā nav izmantots vārds „Jēzus Kristus”. Tā vietā autori izmantoja vairākus titulus, lai uz Viņu norādītu, piemēram, „Dievs”, „Es Esmu” vai „Tas Kungs”.2 Līdzko mēs to saprotam, mēs sākam skaidrāk saskatīt Jēzu Kristu visos Svētajos Rakstos. Piemēram:
-
Kad Mozus pie degošā krūma runāja ar „Dievu”, viņš runāja ar Jēzu Kristu. (Skat. 2. Mozus 3:6.)3
-
Tāpat Jēzus Kristus Sevi nodēvēja par „Dižen[o] Es Esmu”, atklājot to Džozefam Smitam (Mācības un Derību 29:1).
-
Jānis Kristītājs tika aicināts sagatavot „Tā Kunga” ceļu (Mateja 3:3). Tas piepildīja Jesajas 40:3 teikto, kas bija pravietojums par Jēzu Kristu.
-
Aplūkojiet tabulu 17. lappusē, kur ir sniegti citi piemēri par Jehovu Svētajos Rakstos.
2. patiesais princips: par mūsu Glābēju mums var mācīt priekšmeti un notikumi
Ādamam un Ievai tika pavēlēts upurēt dzīvniekus, kas bija viņu pielūgsmes sastāvdaļa. Šādi upuri mums atgādina, ka Jēzus Kristus, Dieva Jērs, ļāva, lai Viņu nonāvē, un tā bija daļa no Viņa veiktās Izpirkšanas.
Ādams un Ieva pienes upurus, Kīts Larsons
Vecā Derība ir bagāta ar simboliem un stāstiem, kas mums var atgādināt par Glābēja piedāvāto palīdzību. Piemēram:
-
Daudzās rakstvietās ir aprakstīti laiki, kad ticīgiem cilvēkiem, pielūdzot Dievu, tika pavēlēts upurēt dzīvniekus. Piemēram, Israēla bērniem tika piekodināts upurēt jēru un ar tā asinīm iezīmēt savas durvis. Tie, kuri to darīja, tika pasargāti no nāvējošas sērgas Ēģiptē. Šādi upuri mums atgādina, ka Jēzus Kristus, Dieva Jērs, ļāva, lai Viņu nonāvē, un tā bija daļa no Viņa veiktās Izpirkšanas. Viņa upuris glābj mūs no laicīgās un garīgās nāves. (Skat. 2. Mozus 12:13.)
-
Kad pravietim Elijam bija jābēg, lai glābtu savu dzīvību un slēptos tuksnesī, viņš jutās noskumis un teica, ka vēlas mirt. Kamēr viņš gulēja, brīnumainā kārtā viņam parādījās maize un ūdens, lai viņu pabarotu un padzirdītu, stiprinot viņu doties tālāk. Tas mums var atgādināt, ka Jēzus Kristus ir Dzīvais ūdens un Dzīvības maize. Viņš ir mūsu cerības galvenais avots. (Skat. 1. Ķēniņu 19:1–8.)4
-
„Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis,” rakstīja psalmists (Psalmi 119:105; uzsvērums pievienots). Miha liecināja: „Ja es arī mītu tumsā, tad tomēr Tas Kungs ir mana gaisma!” (Mihas 7:8; uzsvērums pievienots). Viņu vārdi mums atgādina to, ka Jēzus Kristus ir pasaules Gaisma, kas vada mūs atpakaļ uz mūsu Debesu mājām.
Lasot jūs varat atklāt citas līdzības, kas jums atgādina par Jēzu Kristu un Viņa spēju mūs izglābt, piemēram, kad Noas ģimene tika izglābta no plūdiem šķirstā vai kad Jonam tika dots laiks nožēlot grēkus, atrodoties vaļa vēderā. Šie notikumi mums var atgādināt to, ka Glābējs var iznest mūs cauri dzīves vētrām un ka Viņš vienmēr sniegs mums iespēju atgriezties uz pareizā ceļa. (Skat. 1. Mozus 7:1; Jonas 2:1.)
3. patiesais princips: Jehova ir personisks Dievs
Reizēm var šķist, ka Vecās Derības Dievs ir dusmīgs un atriebīgs. Mums vajadzētu paturēt prātā, ka grāmatas sākotnējie autori piederēja pie senām kultūrām, kuru paražas un aprakstus mums šodien var būt grūti pilnībā saprast. Rokasgrāmata Nāciet, sekojiet Man!, grupu diskusijas un apgaismība no Svētā Gara mums var palīdzēt saskaņot to, ko mēs lasām Vecajā Derībā, ar to, ko mēs par Jēzu Kristu zinām no citām Svēto Rakstu grāmatām.
Un, lūk, viena pamanāma Jehovas īpašība, kas būs labi zināma Glābēja mācekļiem, — Viņš ir personisks Dievs. Viņa iejaukšanās gan majestātiskos, gan mazāk nozīmīgos veidos parāda, ka Viņš vienmēr ir gatavs sniegt palīdzību tiem, kuri Viņam uzticas. Šeit ir daži piemēri par Viņa kalpošanu Vecajā Derībā:
-
Kad Ādams un Ieva bija izdarījuši pārkāpumu, Tas Kungs viņus ieģērba jeb ietērpa drānās no ādām (skat. 1. Mozus 3:21). Vārds „Izpirkšana” ebreju valodā nozīmē „apsegt” vai „piedot”.
-
Viņš aicināja Ēnohu staigāt ar Viņu (skat. Mozus 6:34) un pacēla Ciānas ļaudis (skat. Mozus 7:69).
-
Viņš sagatavoja Jāzepu, lai viņš varētu izglābt savu ģimeni un daudzus citus no bada (skat. 1. Mozus 37.–46. nod.).
-
Viņš veda Israēla bērnus cauri tuksnesim (skat. 2. Mozus 13:21–22).
-
Viņš apmeklēja Āronu un Mirjamu, lai stiprinātu viņu ticību toreizējam pravietim (skat. 4. Mozus 12:5).
-
Viņš vadīja Ruti un saglabāja Savu izcelsmi caur viņas pēcnācējiem (skat. Rutes 3:10–11; 4:14–17).
-
Viņš sauca vārdā zēnu Samuēlu (skat. 1. Samuēla 3:3–10).
-
Viņš deva spēku Esterei drosmīgi izglābt viņas tautu (skat. Esteres 2:17; 8:4–11).
4. patiesais princips: Jēzus Kristus palīdz mums izcīnīt mūsu kaujas
Reizēm ikdienas dzīve līdzinās cīņai. Mēs patiešām esam garīgās kaujas vidū starp labo un ļauno — atšķirībā no Vecajā Derībā aprakstītajiem kariem. Kopā ar senatnes kareiv-jiem mēs saucam: „Vadi mūs, ak varenais Jehova.”5 Šajās rakstvietās mēs saklausām Viņa mierinošo atbildi:
-
„Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu” (Jozuas 1:5).
-
„Nebīstieties un neļaujieties samulsināties šī lielā pulka priekšā, jo šī kauja nav jūsu kauja, bet tas ir Dieva karš!” (2. Laiku 20:15).
-
„Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu” (Jesajas 41:10.)
-
„Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!” (Jeremijas 1:8).
5. patiesais princips: Tā Kunga solījumi aizvien ir spēkā
Mēs esam vairāk saistīti ar Vecās Derības ticīgajiem cilvēkiem, nekā mums šķiet. Senie gaišreģi ar nepacietību gaidīja un rakstīja par Jēzus Kristus laicīgo dzīvi. Piemēram, Jesaja aprakstīja To Kungu ar tik spēcīgiem vārdiem, ka tie tika ievīti mūzikā, ko mēs bieži klausāmies Lieldienās un Ziemassvētkos (skat. Jesajas 7., 9., 40. un 53. nodaļu).6
Līdzīgi kā šie pravieši, arī mēs ar nepacietību gaidām Kristus atnākšanu — šoreiz sagaidot Viņa atgriešanos, lai Viņš valdītu uz Zemes.7 Un, sagatavojot pasauli Viņa Otrajai atnākšanai, mēs smeļamies spēku tajās patiesajās mācībās un solījumos, kas pirmoreiz tika pierakstīti Vecajā Derībā, piemēram:
-
Patriarhālās svētības, kas ietver paziņojumu par Israēla nama cilti, kam mēs piederam. Derība, ko Tas Kungs noslēdza ar Ābrahāmu pirms tūkstošiem gadu, šodien attiecas arī uz mums kā uz derību noslēgušiem Baznīcas locekļiem, neatkarīgi no tā, no kuras cilts mēs esam. (Skat. 1. Mozus 13:14–17; Ābrahāma 2:9–11.)
-
Pavēle turēt sabata dienu svētu, kas, pēc Tā Kunga teiktā, būs „zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinā[siet], ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī” (2. Mozus 31:13).
-
Svētā mazgāšana, iesvaidīšana un ietērpšana, kas mūsdienās ir daļa no pielūgsmes templī, pirmoreiz tika dota Āronam un viņa pēcnācējiem (skat. 3. Mozus 8. nodaļu).
Padomājiet, cik daudz taisnīgu vīriešu un sieviešu pienesa upurus, lai mēs nonāktu līdz šim brīdim cilvēces vēsturē. Mēs balstāmies uz viņu svētajiem pūliņiem un dalāmies viņu vīzijā par pasauli, ko vada Pestītājs. Kā mācījis prezidents Rasels M. Nelsons: „Pēc aptuveni 4000 gaidu un sagatavošanās gadu, šis ir tas noteiktais laiks, kad evaņģēlijam ir jātiek nestam zemes ciltīm. Šis ir apsolītais Israēla sapulcināšanas laiks! Un mēs tajā piedalāmies!”8
Episks studiju gads
Kristus sarkanā apmetnī, Minerva Teičerte, ar laipnu atļauju no Baznīcas vēstures muzeja
Mūsu rokās ir stāsts par cilvēces iesākumu — mūsu stāsts kā derību noslēgušiem kristiešiem. Pateicoties Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai, mēs zinām, kā šis episkais ceļojums noslēgsies. Sātans tiks iznīcināts, un taisnīgie uzvarēs. Taču kāds būs mūsu individuālais stāsts?
Vai mēs šogad izvēlēsimies staigāt kopā ar Jēzu Kristu? Vai mēs lūgsim Viņu palikt pie mums, aizgūtnēm klausoties, ko Viņš māca?
Viņš ir mīlošais, personīgais Pestītājs, kura balsi mēs sadzirdam Mācībā un Derībās, kura dzīve ir aprakstīta Jaunajā Derībā un kura mācības tiek skaidri mācītas Mormona Grāmatā. Nedaudz pavingrinoties, mēs spēsim saskatīt Viņa kalpošanu, kas ir ieausta Vecās Derības lappusēs. Viņam ir galvenā loma cilvēces pagātnē, tagadnē un nākotnē. Viņš ir — un vienmēr būs — mums blakus ik uz soļa.