2013
Vienkārši pasmaidi un saki: ’Nē!’
oktobris 2013


Vienkārši pasmaidi un saki: „Nē!”

Raksta autore dzīvo Metro Manilā, Filipīnās

Es biju noraidījusi piedāvājumus iedzert, taču tagad uzņēmuma prezidents piedāvāja man glāzi vīna.

Attēls
A woman being offered alcoholic drinks.

Sadijas Makolanas ilustrācija

Kādu vasaru es stažējos vienā no uzņēmumiem, kas atradās Bikolas salā, Filipīnās. Skats uz okeānu bija brīnišķīgs, un es ar prieku gaidīju katru jaunu rītu.

Taču tajā pašā laikā es baidījos no vakariem. Tad cilvēki mūsu nometnē sāka dzert un ballēties. Mēs bieži saņēmām ielūgumus uz šīm ballītēm, un mums ar pārējiem stažieriem nācās uz tām iet, jo neierašanās tiktu uztverta kā necieņa.

Sākumā tika rīkota jauno stažieru sveikšanas ballīte. Es baidījos uz to iet, jo biju diezgan droša, ka mums tiks piedāvāti dzērieni, un es nezināju, kā no tiem atteikties. Es piezvanīju kādam draugam no savas bīskapijas, un viņš deva man brīnišķīgu padomu, kas vairoja manu pašapziņu.

Sākoties ballītei, mums tika piedāvāti dzērieni, taču, par laimi, neviens mūs nespieda dzert. Tā kā mani biedri, stažieri, bija pieņēmuši manu nostāju — nelietot alkoholu, man bija viegli atteikties no turpmākajiem piedāvājumiem iedzert — līdz kādam vakaram, kad uz vienu no ballītēm ieradās uzņēmuma prezidents. Viņš bija atnesis pudeli lambanogas (vietējā kokosriekstu vīna). Es redzēju, kā drīz pēc ierašanās viņš dažiem ielej šo vīnu. Viņš teica: „Jums ir jāiemācās dzert,” un iedeva glāzi kādai stažierei. Viņa to ātri izdzēra.

Mana sirds sāka dauzīties. Drīz pienāks mana kārta. Es klusi pie sevis čukstēju: „Es nedzeršu. Es nedzeršu.” Un tad es manīju, ka prezidents pasniedz glāzi ar vīnu man. Es nezināju, ko darīt. Mani biedri stažieri skatījās uz mani, lai redzētu, ko darīšu. Es uzsmaidīju prezidentam un pazemīgi teicu: „Piedodiet, ser, bet es nedzeru.”

Es zināju, ka viņš ir vīlies. Viņš vaicāja, kādēļ es nedzeru. Es atbildēju: „Es esmu mormone.”

Viņš teica: „Es neko neesmu dzirdējis par tādu reliģiju. Tas izklausās kā ēdiens.” Visi smējās.

Arī es smaidīju — ne jau par viņa joku, bet gan tādēļ, ka zināju — esmu rīkojusies pareizi.

Neviens man vairs nepiedāvāja iedzert. Taču zobošanās nebeidzās, pat no manu draugu puses. Viens no viņiem pat teica, ka es melojot un ka tas esot neiedomājami, ka mūsu baznīcas locekļi nedzerot. Tobrīd es izjutu spiedienu, ko dažkārt izjūt mūsu baznīcas locekļi.

Esot uz šīs salas, es ļoti daudz mācījos — ne tikai akadēmiski, bet arī garīgi. Es sapratu, ka, lai gan apkārtējo izsmiekls var turpināties, Tā Kunga Gars vienmēr vedinās mūs rīkoties pareizi.