Kļūstot par miera cilvēku
Templis, misijas un kalpošana palīdzēja Rodžeram un viņa ģimenei virzīties uz to, lai kļūtu par mūžīgo ģimeni.
Rodžers Randrianarisons zināja, ka viņa ģimenes dzīvei kaut kas pietrūkst.
„Es lūdzu Dievu, lai Viņš man palīdzētu atrast, kurp vest savu ģimeni,” viņš teica. „Es vēlējos vadīt savu ģimeni labā virzienā, kas izvestu uz pareizās takas.”
Viņš bija nobažījies par to, kā audzināt savus trīs bērnus — dēlus Randrianandriju un Sedinirinu, kā arī meitu Nirinu. Viņš bija nelaimīgs sava straujā rakstura dēļ, kas noveda pie sarežģījumiem ģimenē. Viņš vēlējās būt laipnāks vecāks.
„Es nolēmu, ka jāmainās ir man, jo pamanīju par kādu cilvēku es esmu kļuvis,” viņš teica.
Dažus gadus iepriekš Rodžers bija zaudējis savu celtniecības biznesu, un tagad strādāja par taksometra šoferi Antananarivo, Madagaskarā. Kādu dienu viņš savā taksometrā veda divas māsas misionāres.
„Iekāpušas mašīnā, māsas vaicāja manu vārdu un to, vai man ir ģimene,” viņš teica. „Viņas man jautāja, vai es zinu, kas ir Dievs, un vai es Viņu lūdzu.”
Brauciena laikā misionāres kopā ar Rodžeru dziedāja dziesmas un uzaicināja viņu uz baznīcu. Viņš vairākas reizes mēģināja doties uz baznīcu, taču nekādi nevarēja ieplānot to savā grafikā, un tā viņš pazaudēja kontaktus ar misionāriem.
Kādu dienu, aptuveni piecus mēnešus vēlāk, Rodžers strādāja mājās, kad viņš izdzirdēja divus misionārus sarunājamies ar kādu cilvēku aiz žoga. Rodžers zināja, ka viņi nāks runāt ar viņu. Viņš juta, ka uz jebkuru misionāru uzdoto jautājumu viņam būtu jāatbild apstiprinoši.
Kad misionāri bija ar sevi iepazīstinājuši, viņi vaicāja, vai viņš zina, kas ir Dievs. Jā. Vai viņš vēlētos lūgt Dievu? Jā. Vai viņš vēlas runāt ar misionāriem? Jā. Kad? Tagad. Misionāri pateica, ka atgriezīsies pēc 20 minūtēm. Atgriežoties viņiem līdzi bija baznīcas loceklis, kurš dzīvoja kaimiņos.
Mēneša laikā misionāri mācīja Rodžeru viņa mājās vairākas reizes. Tā kā viņa ģimene bija dzirdējusi negatīvas atsauksmes par baznīcu, viņi nevēlējās mācīties kopā ar misionāriem. Pēc tam, kad Rodžers veselu mēnesi bija mācījies par evaņģēliju, viņš kopā ar misionāriem devās uz baznīcu. Laipnā uzņemšana atstāja uz viņu lielu iespaidu. „Baznīcas locekļi mani uzņēma tā, it kā jau ilgu laiku mani pazītu,” viņš teica.
Rodžers atgriezās mājās no baznīcas un paziņoja savai ģimenei, ka pēc mēneša kristīsies, un viņi var paši izvēlēties, pievienoties baznīcai vai ne. Viņi lūdza pagaidīt, lai varētu viņam pievienoties. Viņi sāka apmeklēt sanāksmes un arī bija patīkami pārsteigti.
Rodžera vecākā dēla Randrianandrija pirmais baznīcas apmeklējums atstāja uz viņu paliekošu iespaidu. „Pirmo reizi ierodoties baznīcā, mani pārsteidza pazemīgie cilvēki,” viņš teica. „Pirmkārt, viņi bija apģērbušies baznīcai atbilstoši. Tad es atklāju, ka viņi tur ir kāda mērķa labad, ne tikai lai izrādītos citu cilvēku priekšā.”
Visa Randrianarisonu ģimene tika kristīta 2003. gada 20. februārī. Nirinai tobrīd bija 8 gadi, Sedinirinam — 17 un Randrianandrijam — 19 gadi. Ģimene pārstāja strādāt svētdienās un dzīvi pēc evaņģēlija noteica par prioritāti.
Pārmaiņas
„Pēc kristībām es pamanīju daudzas pārmaiņas mūsu mājās,” teica Arelina, Rodžera sieva. „Tās ir kļuvušas par garīgām mājām, un, dzīvojot pēc evaņģēlija, mēs esam saņēmuši tik daudz svētību — kā laicīgās, tā arī garīgās.”
No laicīgās perspektīvas, Rodžers ir pateicīgs Debesu Tēvam par to, ka Viņš palīdzēja atjaunot viņa biznesu. Pēc divu gadu taksometra šofera darba un dažādiem gadījuma darbiem, ko viņš veica, lai varētu uzturēt savu ģimeni, Rodžers sāka saņemt celtniecības līgumus. „Es ticu, ka Dievs mani vienmēr svētī, ja es nolemju Viņam sekot,” viņš teica.
Taču dēli stāsta, ka lielākās pārmaiņas viņi ir ievērojuši sava tēva raksturā. Viņi tagad viņu raksturo kā pazemības un laipnības paraugu. Rodžers teica, ka evaņģēlijs viņu pārliecināja par to, ka ir jāmainās. Kopš viņš sāka to studēt, Rodžers ir centies piepildīt savu dzīvi ar labām lietām.
„Pateicoties evaņģēlija mācībām, es nekad nezaudēju savaldīšanos,” viņš teica. „Es dažreiz sastopos ar dusmu izaicinājumiem, taču evaņģēlijs ir manā sirdī, galvā un dvēselē. Tas man palīdz būt mierīgam.”
Kad rodas strīdu situācijas, Rodžers ir tas, ka nomierina ģimenes locekļus un atgādina viņiem rīkoties tā, kā to darītu Glābējs.
„Mans tēvs ir kļuvis pazemīgs un tagad ar mīlestību rūpējas par mūsu ģimeni,” teica Sedinirins. „Kad es raugos uz to, kā viņš ir mainījies, es esmu tik ļoti pateicīgs par Debesu Tēvu, par evaņģēliju un par to, ka esam baznīcas locekļi.”
Mūžīgā ģimene
2006. gadā, pateicoties Vispārējā tempļa apmeklētāju palīdzības fonda atbalstam, Rodžers un Arelina devās uz Johanesburgu, Dienvidāfrikā, lai tiktu saistīti templī.
No 2009. līdz 2011. gadam Sedinirins un Randrianandrijs kalpoja Dienvidāfrikas misijā: Sedinirins — Keiptaunā un Randrianandrijs — Johannesburgā. Viņi vēlējās kalpot misijā arī tāpēc, lai palīdzētu citām ģimenēm mainīties — tieši tāpat, kā mainījās viņu ģimene.
„Šāds brīnums var notikt, un tas notika, pateicoties tam, ka misionāri ieradās mūsu mājās,” teica Randrianandrijs. „Tādēļ man ir vēlme paveikt to pašu kādas citas ģimenes labā kaut kur citur.”
Šis lēmums atnesa vēl vienu svētību Randrianarisona ģimenei. Gan Sedinirins, gan Randrianandrijs deviņas dienas kopā uzturējās Johannesburgas misionāru apmācību centrā. Rodžers tajā laikā noorganizēja lidojumu uz Dienvidāfriku kopā ar Arelinu un viņu meitu Nirinu, lai visa ģimene varētu tikt saistīta templī. Nirina, kurai tajā brīdī bija 14 gadu, teica, ka ir grūti raksturot šo pieredzi un to, ko viņa sajuta.
„Tas stiprināja manu ticību un palīdzēja justies tuvāk Dievam,” viņa teica.
Šobrīd šīs ģimenes locekļi strādā pie tā, lai stiprinātu apkārtējos. Rodžers ir savas bīskapijas bīskaps. Arelina strādā Sākumskolā ar programmu „Ticība Dievam”. Sedinirins ir staba lietveža palīgs. Randrianandrijs ir bīskapijas lietveža palīgs. Nirina ir bīskapijas muzikālā diriģente.
Evaņģēlijs ir atbilde uz Randrianarisonu ģimenes lūgšanām viņu mājās. Tas ir dziedējis vecās sāpes, viņus satuvinājis un sniedzis iespēju būt kopā mūžīgi. Tas ir iemācījis Rodžeram mīlēt. „Ģimenes dzīve,” viņš teica, „ir mīlestības pilna dzīve.”
Rodžera Randrianarisona mācekļa ceļš aizsākās, uzņemot misionārus savā taksometrā.
Randrianarisonu ģimenes fotogrāfijas, Metjū D. Flitons
Kopīga ģimenes evaņģēlija studēšana ir palīdzējusi Randrianarisonu ģimenei satuvināties.
Ceļojums uz Dienvidāfrikas Johannesburgas templi kopīgai saistīšanai ir stiprinājis Randrianarisonu ģimeni.
Augšā: Deivida Viljama Ņūmena fotogrāfija © IRI; apakšā: fotogrāfija © Laura Parker