Mīlēt, sargāt un stiprināt

Lūdziet un studējiet šo materiālu, piemērotā brīdī apspriežot to ar māsām, kuras apmeklējat. Lai palīdzētu stiprināt māsas, kuras apmeklējat, un padarītu Palīdzības biedrību par aktīvu savas dzīves sastāvdaļu, paturiet prātā zemāk minētos jautājumus.

Ticība, Ģimene, Palīdzība

Apmeklējošās māsas kalpo līdzīgi, kā to darīja Glābējs — vienai māsai pēc otras (skat. 3. Nefijs 11:15). Mēs zinām, ka apmeklējošo māsu kalpošana bijusi veiksmīga, ja mūsu māsas var teikt: (1) mana apmeklējošā māsa palīdz man garīgi pilnveidoties; (2) es zinu, ka manai apmeklējošai māsai patiešām rūp tas, kas notiek ar mani un manu ģimeni; un (3) es zinu, ka, ja man būs kādas problēmas, mana apmeklējošā māsa rīkosies, negaidot uzaicinājumu.¹

Kā gan mēs kā apmeklējošās māsas varam mīlēt, sargāt un stiprināt sev uzticēto māsu? Lai palīdzētu apmeklējošo māsu kalpošanā, turpmāk minēti deviņi ieteikumi no grāmatas „Daughters in My Kingdom: The History and Work of Relief Society” (Manas valstības meitas: Palīdzības biedrības vēsture un darbība) 7. nodaļas:

Katru dienu lūdziet par sev uzticēto māsu un viņas ģimeni.
Meklējiet iedvesmu, lai iepazītu viņu un viņas ģimeni.
Regulāri apmeklējiet viņu, lai uzzinātu, kā viņai iet, mierinātu un stiprinātu viņu.
Uzturiet kontaktu, bieži apmeklējot, zvanot, sūtot īsziņas vai vēstules pa pastu vai e-pastu, kā arī izrādot laipnību kādā citā veidā.
Sasveicinieties ar viņu Baznīcas sanāksmēs.
Palīdziet viņai slimības, negadījuma vai kādas citas neatliekamas vajadzības gadījumā.
Māciet viņai evaņģēliju, izmantojot Svētos Rakstus un apmeklējuma mācības vēstījumu.
Iedvesmojiet viņu, parādot labu piemēru.
Ziņojiet Palīdzības biedrības vadītājai par savu kalpošanu un savas māsas garīgo un laicīgo labklājību.

No Svētajiem Rakstiem:

Lūkas 10:38–39; 3. Nefijs 11:23–26; 27:21

No mūsu vēstures

„Apmeklējuma mācība ir kļuvusi par mehānismu, kas ļauj Pēdējo dienu sievietēm visā pasaulē mīlēt, rūpēties un kalpot jeb, kā mācīja Džozefs Smits, „rīkoties, pielietojot atsaucību, ko Dievs iedēstījis [mūsu] sirdī”.²

Māsa, kas nesen kļuva par atraitni, stāsta par savām apmeklējošām māsām: „Viņas ieklausījās. Viņas mierināja mani, viņas raudāja kopā ar mani un viņas apskāva mani. … [Viņas] palīdzēja man izkļūt no izmisuma un dziļās depresijas, kas mani bija pārņēmusi pirmajos vientulības mēnešos.”³

Viens no kalpošanas veidiem ir arī palīdzība laicīgās lietās. 1856. gada oktobra Vispārējā konferencē prezidents Brigams Jangs paziņoja, ka rokasratiņu pionieri ir ieputināti dziļā sniegā 270–370 jūdžu (435–595 km) attālumā. Viņš aicināja Pēdējo dienu svētos no Soltleikas viņus glābt un „parūpēties, lai viņi tiktu apgādāti ar, tā saucamajām, laicīgajām lietām.”⁴

Saskaņā ar Lūsijas Meserves Smitas pierakstiem, sievietes turpat Tabernaklā novilka savus siltos apakšsvārkus un zeķes un sakrāva vagonos, lai sūtītu nosalušajiem pionieriem. Pēc tam viņas savāca gultas veļu un apģērbu tiem, kas ieradīsies tikai ar pāris mantām. Kad ieradās rokasratiņu grupas, pilsētas ēka bija „piekrauta ar paredzētajiem krājumiem”.⁵

„Viens pēc otra”, Valters Reins, publicēts ar laipnu atļauju no Baznīcas vēstures muzeja.