Līdz mēs atkal tiksimies
Cerība uz Izpirkšanu
No svētbrīža uzrunas Brigama Janga universitātē 2008. g. 4. novembrī. Pilnu tekstu angļu valodā meklējiet speeches.byu.edu.
Cerībai būtu jābalstās ne vien uz zināšanām un liecību, bet arī uz Izpirkšanas personifikāciju.
Esmu sastapis cilvēkus, kas pilnībā zaudējuši cerību. Viņi uzskata, ka grēku nožēlošana nav viņiem pa spēkam un saņemt piedošanu nav iespējams. Tie, kas tā domā, neizprot Izpirkšanas attīrošo spēku. Vai arī, ja izprot, nav attiecinājuši uz sevi Jēzus Kristus Ģetzemanē un pie krusta izciesto sāpju jēgu. Ja kāds no mums atmet cerību, ka varētu tikt šķīstīts, viņš noliedz tās dziļās, spēcīgās un apjomīgās Jēzus ciešanas mūsu labā.
Pirms dažiem gadiem staba konferencē man bija uzdots intervēt kādu 21 gadus vecu jaunieti, lai noteiktu, vai viņš ir cienīgs doties misijā. Parasti Augstākie pilnvarotie neveic potenciālo misionāru intervijas, tā kā tas bija pavisam neparasti. Man sāpēja sirds, lasot informāciju par iemesliem, kādēļ man jāveic šī intervija. Puisis bija pastrādājis nopietnus grēkus. Es prātoju, kādēļ man lūgts tikties ar kādu, kam ir šāda pieredze, apzinoties, ka būtu pavisam neparasti, ja es ieteiktu ļaut viņam doties misijā.
Pēc konferences sestdienas vakara sesijas devos uz staba prezidenta biroju, lai veiktu interviju. Kamēr gaidīju, mani uzrunāja izskatīgs jaunietis ar gaišu sejas izteiksmi. Prātoju, kā lai aizbildinos, jo bija acīmredzams, ka viņš vēlas aprunāties, bet man bija norunāta tikšanās ar rūpju bērnu. Tad puisis stādījās priekšā, un izrādījās, ka viņš ir tas jaunietis, kura dēļ esmu ieradies.
Runājot ar viņu birojā aci pret aci, es uzdevu tikai vienu jautājumu: „Kādēļ man tevi jāintervē?”
Viņš sniedza pārskatu par savu pagātni un pēc tam izskaidroja, ko bija darījis un pārcietis, lai to nožēlotu. Viņš runāja par Izpirkšanu, par Izpirkšanas bezgalīgo spēku. Viņš dalījās liecībā un pauda mīlestību pret Glābēju. Un beigās viņš teica: „Es ticu, ka Glābēja ciešanas Ģetzemanē un Viņa upuris pie krusta ir pietiekami varens, lai izglābtu pat tādu cilvēku kā mani.”
„Es ieteikšu, lai tu kalpotu kā Jēzus Kristus pārstāvis,” teicu, būdams viņa pazemības aizkustināts un Svētā Gara pārņemts. Es piebildu: „Es lūgšu tev tikai vienu — es gribu, lai tu būtu labākais misionārs visā Baznīcā. Tas arī viss.”
Pēc trim, četriem mēnešiem mēs ar māsu Edžliju uzstājāmies misionāru mācību centrā. Kad pēc svētbrīža beigām runājos ar misionāriem, ieraudzīju šķietami pazīstamu jaunieti.
„Vai jūs mani atceraties?” viņš vaicāja.
„Piedodiet, zinu, ka man vajadzētu atcerēties, tomēr es neatceros,” nedaudz nokaunējies atbildēju.
„Atļaujiet pastāstīt, kas es esmu — es esmu labākais misionārs misionāru mācību centrā!” viņš teica. Un es viņam ticēju.
Šī jaunā puiša cerība balstījās ne vien uz zināšanām un liecību par Izpirkšanu, bet arī uz šīs dāvanas personifikāciju. Viņš saprata, ka tā ir domāta personīgi viņam! Viņš zināja, kāds spēks piemīt Izpirkšanai un kādu cerību tā dod, kad viss šķiet bezcerīgi zaudēts.