Māceklības paraugi
Mācoties par Kristu un Viņa ceļiem, mēs Viņu iepazīstam un iemīlam.
Ticības paraugs
Šorīt divi no mūsu bērniem un trīs mazbērni Ziemeļamerikā, kā arī puse pasaules varēja vērot, kā austrumos majestātiski uzaust spoža saule. Pārējie trīs bērni un septiņi mazbērni Āfrikā un otra puse pasaules iedzīvotāju redzēja, kā pakāpeniski iestājas tumsa, saulei norietot aiz apvāršņa rietumos.
Šis mūžīgais cikls — dienas un nakts iestāšanās — ir ikdienas atgādinājums par īstenību, kas nosaka mūsu dzīvi un ko mēs nevaram mainīt. Kad mēs cienām šo mūžīgo īstenību un pakārtojam tai savu rīcību, mēs piedzīvojam mieru un harmoniju. Rīkojoties pretēji, mēs esam nemierīgi, un lietas mūsu dzīvē nenotiek tā, kā mēs sagaidām.
Diena un nakts ir viens no piemēriem, ko Dievs ir dāvājis visiem, kuri vien ir dzīvojuši uz Zemes, un ataino lietas, kādas tās ir patiesībā. Tā ir absolūta mūsu cilvēciskās pastāvēšanas patiesība — mēs nevaram to ietekmēt pēc savas patikas, nesaskaroties ar izrietošajām sekām. Par to man ikreiz atgādina lidojums no Āfrikas, kad dodos uz vispārējo konferenci, kas prasa vienas dienas ietvaros pagriezt manu bioloģisko pulksteni 10 stundas atpakaļ.
Kad vien esam pietiekami uzmanīgi, lai to pamanītu, mēs varam redzēt, ka Debesu Tēvs mums ir devis pietiekami daudz patiesības pierādījumu, lai mēs varētu vadīt savu dzīvi, Viņu pazīdami un saņemot miera un prieka svētības.
Caur pravieti Džozefu Smitu Tā Kunga Gars apstiprina: „Es došu jums paraugu visās lietās, lai jūs netiktu pievilti, jo Sātans ir visapkārt zemē, un viņš iet, pievildams tautas.”1
Korihors, antikrists, krita par upuri šādai maldināšanai, neticot Dieva pastāvēšanai un Kristus atnākšanai. Pravietis Alma viņam liecināja: „Viss norāda uz to, ka ir Dievs; jā, patiesi zeme un viss, kas ir uz tās virsas, jā, un tās kustība, jā, un arī visas planētas, kuras kustas savā noteiktajā kārtībā, liecina, ka ir Augstākais Radītājs.”2
Kad Korihors uzstāja, lai viņam tiktu dota zīme un viņš varētu noticēt, Alma lika viņam kļūt mēmam. Kļūdams pazemīgs pēc piedzīvotajām ciešanām, Korihors atklāti atzinās, ka bija velna pievilts.
Mums nevajag tapt pieviltiem. Saprātīgu būtņu brīnums nepārtraukti ir mūsu acu priekšā. Un īsa paraudzīšanās debesīs un gremdēšanās pārdomās par tajās redzamajiem brīnumiem — neskaitāmajām zvaigznēm un galaktikām — liek ticīgai dvēselei pasludināt: „Mans Dievs, cik dižens Tu!”3
Jā, Dievs, mūsu Debesu Tēvs, dzīvo, un Viņš mums nepārtraukti Sevi atklāj dažādos veidos.
Pazemības paraugs
Taču lai to apzinātos, tam ticētu un paliktu uzticīgi Dievam, mūsu sirdīm jābūt spējīgām uztvert patiesības Garu. Alma mācīja, ka pirms ticības ir jānāk pazemībai.4 Mormons piebilda, ka tiem, kuri nav lēnprātīgi un sirdī pazemīgi, nebūs ticības un cerības un tie nevarēs saņemt Dieva Garu.5 Ķēniņš Benjamīns paziņoja, ka ikviens, kurš pasaules slavu tur augstāk par visu citu, ir „Dieva ienaidnieks”6.
Kaut arī Jēzus Kristus bija taisnīgs un svēts, Viņš tika kristīts, lai piepildītu visu taisnību, tā parādot, ka pazemība Dieva priekšā ir Viņa mācekļu galvenā iezīme.7
Visiem jaunajiem mācekļiem ir jāparāda pazemība Dieva priekšā caur kristību priekšrakstu. Tādējādi „visi tie, kas pazemojas Dieva priekšā un vēlas tapt kristīti, un nāk ar salauztām sirdīm un nožēlas pilniem gariem, … tiks pieņemti ar kristīšanu Viņa baznīcā”8.
Pazemība pavērš mācekļa sirdi grēku nožēlošanas un paklausības virzienā. Tad Dieva Gars spēj tai atklāt patiesību, kas tiks pieņemta.9
Tas, kas šajās pēdējās dienās visvairāk veicina apustuļa Pāvila pravietojuma piepildīšanos, ir pazemības trūkums:
„Jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti,
cietsirdīgi, nesamierināmi, apmelotāji, nesavaldīgi, nesavaldāmi, labā nīdēji.”10
Glābēja aicinājums — mācīties no Viņa — ir aicinājums novērsties no pasaulīgajiem vilinājumiem un kļūt tādiem, kāds ir Viņš — lēnprātīgiem un no sirds pazemīgiem. Tikai tad mēs spējam uzņemties Viņa jūgu un atklāt, ka tas ir viegls — ka māceklība nav vis apgrūtinājums, bet gan prieks, kā to mums tik daiļrunīgi un vairākkārtīgi ir mācījis prezidents Rasels M. Nelsons.
Mīlestības paraugs
Mācoties par Kristu un Viņa ceļiem, mēs Viņu iepazīstam un iemīlam.
Ar Savu piemēru Viņš parādīja, ka ar pazemīgu attieksmi patiešām ir iespējams iepazīt un iemīlēt Dievu Tēvu ar visu mūsu patību un no visas sirds mīlēt citus tā, kā mīlam paši sevi. Viņa kalpošana uz zemes, kuras laikā Viņš uz altāra nolika gan Savu gribu, gan ķermeni, bija paraugs tam, kā pielietot šos principus, uz kuriem balstās Viņa evaņģēlijs. Abi principi ir vērsti uz āru un runā par to, kā mēs attiecamies pret citiem, nevis to, kā tiecamies pēc personīga gandarījuma vai slavas.
Brīnumaini un paradoksāli ir tas, ka tad, kad mēs pievēršam visas savas pūles tam, lai mīlētu Dievu un citus, mēs spējam atklāt mūsu pašu, Dieva dēlu un meitu, dievišķo vērtību, iegūstot pilnīgu mieru un prieku, ko šī pieredze sniedz.
Caur mīlestību un kalpošanu mēs kļūstam vienoti ar Dievu un cits ar citu. Tad mēs varam saņemt Svētā Gara liecību par šo tīro mīlestību jeb augli, par ko Lehijs teica: „Tas bija vissaldākais no visiem, kādus es jebkad pirms tam biju baudījis.”11
Atdodot un darot visu, kas bija Viņa spēkos, lai sniegtu piemēru, kā mīlēt Tēvu un mūs, Kristus saņēma kroni — visu varu, pat to, kas ir Tēvam, un tā ir paaugstināšana.12
Iespēja lolot mūsu dvēselēs paliekošu mīlestību pret Dievu un savu tuvāko sākas mūsu mājās, piekopjot svētus paradumus — ik dienu vēršoties pie Tēva Viņa Vienpiedzimušā Dēla vārdā caur mūsu personīgajām un ģimenes lūgšanām, kopīgi mācoties par Viņiem, studējot Svētos Rakstus gan individuāli, gan ģimenes lokā, kopīgi ievērojot sabata dienu, rūpējoties, lai mums būtu derīga tempļa apmeklējuma rekomendācija, lietojot to, lai, cik bieži vien iespējams, kopīgi apmeklētu templi.
Kad pieaug mūsu mīlestība un izpratne par Tēvu un Dēlu, mūsos vairojas arī spēja novērtēt un mīlēt citam citu. Mūsu spēja mīlēt un kalpot cilvēkiem ārpus mūsu mājām ievērojami uzlabojas.
Tas, ko mēs darām mājās, ir patiess ilgstošas un priecīgas māceklības tīģelis. Saldākās no atjaunotā evaņģēlija svētībām, ko es un mana sieva Gledisa esam baudījuši mūsu mājās, ir sniegusi mācīšanās — Dieva iepazīšana un godāšana mājās un dalīšanās Viņa mīlestībā ar mūsu pēcnācējiem.
Kalpošanas paraugs
Mājās lolota mīlestība pret Dievu un savstarpēja kalpošana, kā arī kalpošana ārpus mājām ar laiku pāraug žēlsirdībā.
Tas sasaucas ar uzticīgas kalpošanas paraugu Dieva valstībā, ko mums rāda Tā Kunga mūsdienu pravieši un apustuļi. Mēs kļūstam vienoti ar viņiem.
Tad mēs caur viņiem spējam raudzīties uz To Kungu „katrā domā” — nešaubīdamies un nebaidīdamies.13
Līdzīgi Tā Kunga dzīvajiem praviešiem un apustuļiem, mēs varam doties uz priekšu ar „[sirdi, kas] pilna žēlsirdības pret visiem cilvēkiem un pret ticības saimi, … tikumība[i] rotā[jot mūsu] domas nepārtraukti; un … [mūsu] paļāvība[i] kļūs[tot] stipra[i] Dieva klātbūtnē; un priesterības mācība[i pilot mūsu] dvēselē kā rasa[i] no debesīm”.
Ar Tā Kunga mūsdienu praviešiem un apustuļiem arī mēs varam pievienoties tikumīgajam ticības lokam, ko stiprina uzticīga kalpošana, kurā „Svētais Gars [ir mūsu] pastāvīgais pavadonis, un [mūsu] zizlis [ir] nemainīgs taisnīguma un patiesības zizlis; un [mūsu] valdīšana [ir] mūžīga valdīšana, un bez piespiedu līdzekļiem tā [plūst] pie [mums] mūžīgi mūžos”14. Jo tāds ir Tēva ieceres apsolījums. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.