Skaidrāka Jēzus Kristus saredzēšana mūsu dzīvē
Glābējs aicina mūs palūkoties uz savu dzīvi Viņa skatījumā, lai skaidrāk saredzētu Viņu savā dzīvē.
Brāļi un māsas, es izjūtu dziļu pazemību, šorīt stāvot jūsu priekšā. Es sasaistu savu sirdi ar jūsējām pateicībā, ka mēs varam pulcēties, neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā jūs būtu, lai dzirdētu vēstījumus no praviešiem, apustuļiem, gaišreģiem, atklājējiem un vadītājiem Dieva valstībā. Mēs pārnestā nozīmē līdzināmies ķēniņa Benjamīna dienu ļaudīm, slejot savas teltis tā, lai to atvērtās durvis būtu vērstas pret Dieva pravieti uz Zemes1 — prezidentu Raselu M. Nelsonu.
Cik vien sevi atceros, es esmu bijusi vājredzīga, un man vienmēr ir bijis nepieciešams izmantot pēc receptes izgatavotas briļļu lēcas, lai uzlabotu savu redzi. Kad es ik rītu atveru acis, pasaule šķiet ļoti dezorientējoša. Viss šķiet izplūdis, sadrumstalots un sagrozīts. Pat mans mīļais vīrs vairāk atgādina abstraktu portretu, nekā ļoti mīlēto un mieru iedvesošo personu, kāds viņš patiesībā ir! Mana pirmā instinktīvā vajadzība dienas sākumā, pirms uzsāku jebkādu aktivitāti, ir pastiepties pēc brillēm, kas palīdz man saskatīt apkārtējo vidi un baudīt daudz dinamiskāku pieredzi, palīdzot orientēties visas dienas garumā.
Gadu gaitā es esmu sākusi saprast, ka šī rīcība ataino manu dienišķo atkarību no divām lietām: pirmkārt, no palīgrīka, kas palīdz man skaidri, precīzi un pamatīgi saredzēt apkārtējo pasauli; un, otrkārt, manu vajadzību pēc taustāma ceļa rādītāja, kas pastāvīgi norāda pareizajā virzienā. Šis vienkāršais ikdienas ieradums atgādina man kādu svarīgu atklājumu, domājot par mūsu attiecībām ar mūsu Glābēju, Jēzu Kristu.
Mūsu dzīvē, kurā nereti ir pa pilnam jautājumu, raižu, spiediena un iespēju, mūsu Glābēja mīlestība pret mums katru individuāli un kā Viņa derības bērniem, un arī Viņa mācības un likumi ir mums pieejamie, dienišķie resursi, uz ko mēs varam paļauties kā uz „gais[mu], kas spīd, … apgaismo[jot mūsu] acis [un] atdzīvi[not mūsu] saprašanu”.2 Ja mēs savā dzīvē tieksimies pēc Gara svētībām, mēs būsim spējīgi, kā mācīja Jēkabs, saredzēt lietas, „kādas tās patiesībā ir un … kādas tās patiesībā būs”3.
Būdami Dieva derības bērni, mēs esam unikāli svētīti ar bagātīgu, dievišķi iedibinātu palīgrīku klāstu sava garīgā redzējuma uzlabošanai. Jēzus Kristus vārdi un mācības, kas ir pierakstītas Svētajos Rakstos un Viņa izraudzīto praviešu vēstījumos, un Viņa Gars, kas tiek saņemts caur ikdienas lūgšanām, regulāru tempļa apmeklēšanu un iknedēļas Svētā Vakarēdiena priekšrakstu, var palīdzēt mums atgūt mieru un nodrošināt nepieciešamo izšķirtspējas dāvanu, kas ienes Kristus gaismu un Viņa dāvāto izpratni mūsu dzīves slēptākajos nostūros un pasaulē, kas, iespējams, ir nomākta. Glābējs var kalpot arī par mūsu kompasu un mūsu stūrmani, kamēr mēs vadām savu dzīvi gan mierīgos, gan trauksmainos ūdeņos. Viņš var skaidri parādīt mums pareizo ceļu, kas ved mūs pretī mūsu mūžīgajam galamērķim. Tad nu, ko Viņš gribētu, lai mēs saredzētu, un kurp Viņš gribētu, lai mēs dotos?
Mūsu dārgais pravietis ir mācījis, ka „mums ir neatlaidīgi jābalstās uz Glābēju un Viņa evaņģēliju” un ka mums ir „[jācenšas] pievērsties Viņam katrā domā”.4 Prezidents Nelsons ir apsolījis arī to, ka „nekas cits neieaicina Garu vēl lielākā mērā, kā cieša uzmanības pievēršana Jēzum Kristum. … Viņš jūs virzīs un vadīs jūsu personīgajā dzīvē, ja jūs atvēlēsiet laiku Viņam savā dzīvē — ikkatru dienu.”5 Draugi, Jēzus Kristus ir gan mūsu koncentrēto pūliņu jēga, gan mūsu uzņemtā galamērķa pamatojums. Lai palīdzētu mums turpināt nelokāmi doties pareizajā virzienā, Glābējs aicina mūs palūkoties uz savu dzīvi Viņa skatījumā, lai skaidrāk saredzētu Viņu savā dzīvē. Es esmu sākusi labāk izprast šo konkrēto aicinājumu, pateicoties Vecās Derības studijām.
Mozus bauslība agrīnajiem israēliešiem tika dota kā sagatavošanās evaņģēlijs, kura mērķis bija sagatavot cilvēkus augstākām derību attiecībām ar Dievu caur Jēzu Kristu.6 Likums — bagātīgs ar simboliem — vērsa ticīgos uz „raudzī[šanos] pēc [Jēzus] Kristus atnākšanas” un Viņa īstenotās Izpirkšanas7 un bija paredzēts, lai palīdzētu Israēla ļaudīm pievērsties Glābējam, īstenojot ticību Viņam, Viņa upurim, kā arī Viņa likumiem un baušļiem savā dzīvē8, — tā nolūks bija vedināt tos pie dziļākas izpratnes par viņu Pestītāju.
Gluži kā mēs mūsu dienās, arī Dieva sendienu ļaudis tika aicināti palūkoties uz savu dzīvi Viņa skatījumā, lai skaidrāk saredzētu Viņu savā dzīvē. Taču līdz pienāca Glābēja kalpošanas laiks, israēlieši savos rituālos bija zaudējuši skatījumu uz Kristu, atstumjot Viņu malā un pievienojot bauslībai nesankcionētas paražas, kurās trūka pamācošā simbolisma, kas norādītu uz viņu glābšanas un pestīšanas patieso un vienīgo avotu — Jēzu Kristu.9
Israēliešu ikdienas pasaule bija kļuvusi dezorientēta un neskaidra. Nonākuši šādā stāvoklī, Israēla bērni uzskatīja, ka bauslības paražas un rituāli ir ceļš uz personīgo glābšanu, savā ziņā reducējot Mozus likumu līdz tādam protokolu kopumam, kas tiek piemērots civilās dzīves pārvaldīšanai.10 Tādēļ bija nepieciešams, lai Glābējs atjaunotu precīzu un skaidru skatījumu uz Savu evaņģēliju.
Galu galā liela daļa israēliešu noraidīja Viņa vēstījumu, pat nonākot līdz tam, ka apsūdzēja pašu Glābēju — To, kurš bija devis šo likumu un pasludinājis, ka Viņš ir „likums un gaisma”11, — tā pārkāpšanā. Taču Jēzus, runādams par Mozus likumu savā Kalna sprediķī, paziņoja: „Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.”12 Pēcāk Glābējs caur Savu mūžīgo Izpirkšanu pielika punktu uzvedības kodeksam, nolikumiem un ceremoniālajām paražām, ko Israēla ļaudis tolaik ievēroja. Viņa galīgais upuris vedināja pāriet no dedzināmajiem upuriem pie mūsu „salauztās sirds un nožēlas pilnā gara”13 pienešanas — no upurēšanas priekšraksta pie Svētā Vakarēdiena priekšraksta.
Mācot par šo tēmu, prezidents M. Rasels Balards teica: „Upurēšanas būtība zināmā mērā mainījās, no pienestā upura pievēršoties pašam upurētājam.”14 Pienesot Glābējam savu upuri, mēs tiekam aicināti skaidrāk saredzēt Jēzu Kristu savā dzīvē caur pazemīgu savas gribas pakļaušanu Viņam, atzīstot un izprotot Viņa pilnīgo pakļaušanos Tēva gribai. Cieši pievēršot savu skatu Jēzum Kristum, mēs atpazīstam un saprotam, ka Viņš ir vienīgais avots un ceļš, kā saņemt piedošanu un pestīšanu pat līdz mūžīgās dzīves un paaugstināšanas iemantošanai.
Būdama evaņģēlija sekotāja kopš agras jaunības gadiem, es saskāros ar to, ka daudzi ievēroja un saredzēja, kā pēc pievienošanās Baznīcai mainās mana uzvedība, paradumi un izvēles. Viņus interesēja redzēto pārmaiņu pamatojums: tas, kādēļ es esmu izvēlējusies tikt kristīta un pievienoties šai ticīgo draudzei, kas ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca; kādēļ es sabata dienā atturos no konkrētām darbībām; kādēļ es uzticīgi ievēroju Gudrības vārdu; kādēļ es lasu Mormona Grāmatu; kādēļ es ticu mūsdienu praviešu un apustuļu mācībām un iekļauju tās savā dzīvē; kādēļ es apmeklēju iknedēļas Baznīcas sanāksmes; kādēļ es aicinu citus „nākt un ieraudzīt, nākt un palīdzēt, … nākt un palikt”15, kā arī „nākt un izjust piederību”16.
Tolaik šie jautājumi šķita nomācoši un dažkārt acīmredzami apsūdzoši. Bet, cīkstoties ar cilvēku vērtējošo prašņāšanu, es atskārtu, ka šī iztaujāšana patiesībā ir mans pirmais aicinājums — paņemt un uzlikt garīgās brilles, lai skaidrāk un precīzāk saredzētu un nostiprinātu sevī to, kas ir motivējis manu pieķeršanos evaņģēlija paražām un standartiem. Kāds bija manas liecības avots? Vai es vienkārši ievēroju „ārīgās ceremonijas”, neļaujot šīm — ar Dieva likumu saistītajām — paražām „stipri[nāt manu] ticību Kristum”17, vai arī es parādīju savu izpratni par to, ka Jēzus Kristus ir vienīgais spēka avots manis ievērotajās ceremonijās?
Caur nelokāmiem pūliņiem — raudzīties uz Jēzu Kristu un pēc Viņa katrā savā domā un darbībā — manas acis tika apgaismotas un mana izpratne tika atdzīvināta, lai es saprastu, ka Jēzus Kristus aicina mani „nākt pie Viņa”18. No šī agrīnā māceklības perioda savā jaunībā es atceros, kā misionāri uzaicināja mani pievienoties viņiem, lai mācītu evaņģēliju kādam pulciņam jaunu meiteņu aptuveni manā vecumā. Kādu vakaru, kad mēs sēdējām kādas jaunās sievietes ģimenes mājās, viņu izjustais jautājums par to, kāpēc es ticu, uzrunāja mani līdz sirds dziļumiem un ļāva man ar padziļinātu izpratni par Tā Kunga redzējumu liecināt viņām par manas māceklības garīgo motivāciju; un tas ir bagātinājis manu liecību turpmākajā ceļā.
Tolaik es sapratu to, ko zinu arī tagad, ka mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, ik nedēļu virza mūsu gaitas: uz dievnamiem, lai mēs pieņemtu Viņa Svēto Vakarēdienu; uz Tā Kunga namu, lai mēs stātos ar Viņu derībās; pie Svētajiem Rakstiem un praviešu mācībām, lai mēs mācītos Viņa vārdus. Viņš vada mūsu lūpas, lai tās liecinātu par Viņu, mūsu rokas, lai tās pacilātu citus un kalpotu tā, kā pacilātu un kalpotu Viņš, mūsu acis, lai mēs redzētu pasauli un cits citu tā, kā to redz Viņš, — tā, „[kā tas] patiesībā ir, un … [kā tas] patiesībā būs”19. Un, ļaujot Viņam vadīt mūs it visā, mēs iegūstam liecību, ka „viss norāda uz to, ka ir Dievs”20, jo tur, kur mēs Viņu meklēsim, mēs Viņu atradīsim21 — ikkatru dienu. Par to es liecinu Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.