„Kāpēc man ir vajadzīgs Jēzus Kristus?”, Jauniešu spēkam, 2024. gada marts.
Spēks tavās attiecībās ar Viņu
Kāpēc man ir vajadzīgs Jēzus Kristus?
Ir svarīgi saprast mūsu attiecības ar Glābēju.
Skolotāja pieskāriens, Kelsija un Džesijs Laitveivi
„Kāpēc man ir vajadzīgs Jēzus Kristus?” Tas ir nozīmīgs jautājums, kas jāuzdod sev — nevis kolektīvajam „visi” vai jūsu ģimenes „mēs”. Bet tiešām „man”. Kāda ir mana atbilde uz šo jautājumu?
Atbilde, ko es radu sev, nāca caur personīgo rīcību ticībā, ikdienas centieniem dzīvot saskaņā ar noslēgtajām derībām, tostarp savu kristību derību un iemācīšanos ieklausīties Tā Kunga balsī caur Viņa Garu. Un pats galvenais, tā koncentrējās uz manām attiecībām ar manu Glābēju.
Attiecības ar Glābēju
Es varu droši uzskaitīt iemeslus, kāpēc man ir vajadzīgi mani vecāki vai tuvākie draugi. Es regulāri kopju šīs attiecības. Viņu vērtība manā dzīvē ir tikpat pamanāma un stabila, kā laiks un pūles, ko es veltu, lai būtu viņu tuvumā, izmantojot tādas vienkāršas lietas kā regulāras sarunas, viņu iepazīšana un ļaušana viņu taisnīgajai gudrībai ietekmēt manu dzīvi.
Mūsu attiecības ar Jēzu Kristu var tikt veidotas līdzīgā veidā. Ir nepieciešams ik dienas lūgt Debesu Tēvu Jēzus Kristus vārdā. Tāpat ir nepieciešams iepazīt Glābēju, pētot Svētos Rakstus, lasot praviešu un apustuļu vārdus un ieklausoties Svētajā Garā. Es padziļinu šīs attiecības, ļaujot visam tam, ko es mācos, ietekmēt manu dzīvi un raksturu.
Padomā arī par glābšanas ieceri. Nosaukums „glābšanas iecere” nozīmē to, ka tev un man — visiem cilvēkiem — ir vajadzīga glābšana un ka glābšana bija daļa no šīs dzīves ieceres. Mums bija nepieciešama palīdzība un mēs nevarējām paši sevi izglābt.
Taču Dievs mūs sūtīja uz Zemes ar mūžīgu solījumu, ka Viņš nodrošinās mums Glābēju Jēzu Kristu, kurš pārvarēs šķēršļus, kas mūs šķir no Dieva klātbūtnes.1 Un, kad mēs noslēdzam derību ar Dievu, Viņš apsola darīt visu, ko spēj, neatņemot mūsu rīcības brīvību, lai palīdzētu mums turēt Viņam dotos, svētos solījumus.2
Fotogrāfija ar Treisijas J. Brauningas laipnu atļauju
Man bija jāzina, ka Viņš saprot
Es kristījos, kad man bija 16 gadi un dzīvoju Ņujorkā. Sākumā man šķita, ka pavadu daudz laika, svārstoties starp savu jaunatklāto ticību ar tās derību attiecībām ar Dievu un starp savām attiecībām ar draugiem.
Es biju noraizējusies par to, ka skolā man nebija draugu, ar kuriem es varētu uzturēt draudzību. Taču es sāku saprast, ka mani draugi bija pieraduši darīt tādas lietas, kas kaitē manam garam un nav saskaņā ar Jēzus Kristus vārda uzņemšanos. Es zināju, ka Jēzus Kristus vēlas, lai es izdaru labākas izvēles.
Taču es nezināju, vai Glābējs saprata, cik pretrunīgi es jutos. Katra diena kļuva aizvien grūtāka, jo mani aicināja darīt to, kas nav labi. Es dažkārt tās attaisnoju kā nekaitīgas, bet zināju, ka piekāpjos tam, kam man nevajadzētu piekāpties.
Man vajadzēja zināt, ka Glābējs saprot, cik vientuļa un vainīga es jutos, kad tikai apsvēru iespēju samazināt evaņģēlija standartus, lai varētu justies piederīga saviem draugiem. Man šķita, ka es slīkstu. Mani vajadzēja glābt. Man vajadzēja Jēzu Kristu.
Kad manas attiecības ar Viņu kļuva dziļākas
Manas attiecības ar Jēzu Kristu kļuva dziļākas, kad es pati sapratu, kāpēc man Viņš ir vajadzīgs. Tas bija tad, kad es sāku apzināties, ka man jādzīvo saskaņā ar evaņģēliju, lai saprastu, kāpēc es vēlos dzīvot saskaņā ar evaņģēliju, un lūgt palīdzību, lai es to varētu paveikt. Es vienkārši nometos ceļos un izlēju savu sirdi Dievam cerībā, ka es un mana problēma Viņam rūp, un ka pestīšanas iecere ir paredzēta tam, lai man palīdzētu, ka pat mana laime ir daļa no šīs ieceres.
Prezidents Rasels M. Nelsons ir mācījis: „Kad jūs un es esam noslēguši derību ar Dievu, mūsu attiecības ar Viņu kļūst daudz ciešākas nekā pirms mūsu derības. … Pateicoties mūsu derībai ar Dievu, Viņš nekad nepagurs savos centienos mums palīdzēt, un mēs nekad neizsmelsim Viņa žēlsirdīgo pacietību pret mums.”3
Es teicu Debesu Tēvam to, cik vainīga jutos, ka es nezinu, ko man iesākt, lai ievērotu savus standartus un arī saglabātu savus draugus. Es teicu Viņam, ka jūtos nelaimīga un ka man tiešām noderētu Viņa palīdzība.
Esot uz ceļiem, es sāku izjust mieru. Šī mierīgā sajūta palīdzēja man saprast, ka Glābējs zina, kā es jūtos, un ka Viņam tas rūp — patiesībā ļoti rūp.
Kļūstot vecākai un iegūstot plašāku skatījumu, es apzinos, ka ikreiz, kad vēršos pie Dieva, lūdzot palīdzību vai piedošanu, es vēršu savu skatu uz Ģetzemanes dārzu, kur mūsu Pestītājs trīcēja sāpēs un sāka ciest gan miesā, gan garā par kļūdām un grēkiem, kas mūs šķir no Dieva.4 Tas ir atgādinājums, ka Viņš saprot mani labāk, nekā jebkurš cits jebkad to spētu.
Pazemīgi, Glābēj, lūdzam, Džejs Braiants Vords
Es neesmu viena
Kad es pēc lūgšanas piecēlos, Gars palīdzēja man atšķirt dažas lietas un iedvesmoja mani darīt citas lietas. Pirmkārt, es atcerējos, ka viena no manām draudzenēm bija musulmaniete un ka viņa nekad netika aicināta piekāpties viņas standartiem, jo mēs cienījām viņas ticību un sapratām, ka ir noteiktas lietas, ko viņa nedrīkst darīt. Es sajutu iedvesmu padalīties savā jaunajā ticībā ar saviem draugiem, lai arī viņi varētu labāk saprast mani un to, kāpēc man ir svarīgi mani jaunie standarti.
Es sāku ar mazumiņu. Es pastāstīju vienai draudzenei, ka man ir grūti. Viņa bija laipna un cieņpilna. Viņa man palīdzēja, kad es runāju ar citiem draugiem. Ne visi saprata, bet laika gaitā es redzēju, ka viņi pielāgo plānus, lai es varētu iesaistīties, un ka tas nepārkāpa manus solījumus Dievam.
Es zinu, ka mēs visi varētu izmantot vairāk spēka, lai pretotos pastāvīgajai pasaules ietekmei. Derību ievērošana mums tajā palīdz, un Jēzus Kristus ir mūsu derību centrā.5 Tas ir tas, ko es pati atklāju — kāpēc man ir vajadzīgs Jēzus Kristus.
Atgriešanās mājās pie Dieva nav kaut kas tāds, ko es varu izdarīt viena pati. Un šajā ceļā uz mājām ir daudz mazu ikdienas soļu un ikdienas pieredžu, ko es un mēs visi gūsim. Bet, cik svētīgi mēs esam kā derības slēdzēji un turētāji, ka Dievs „nekad nepagurs Savos centienos mums palīdzēt”, līdz mēs sasniegsim debesu mājas.