8. nodaļa

„Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi”

Taisnīgi Pēdējo dienu svētie cenšas „izveidot raksturu Dieva priekšā, uz ko varētu paļauties pārbaudījumu brīžos”.

No Lorenco Snova dzīves

1899. gada 15. decembrī toreizējais Baznīcas Prezidents Lorenco Snovs runāja Prezidenta Frenklina D. Ričardsa bērēs, kurš bija kalpojis par Divpadsmit apustuļu kvoruma prezidentu. Tuvojoties sava sprediķa noslēgumam, Prezidents Snovs teica: „Es lūdzu Israēla Kungu svētīt Pēdējo dienu svētos, un lai mēs būtu gatavi tuvākās nākotnes notikumiem — patiesām sirdīm Tā Kunga priekšā.”

Paskaidrojot nepieciešamību pēc „patiesām sirdīm Tā Kunga priekšā”, Prezidents Snovs pastāstīja par atgadījumu, kas notika ar viņu un Prezidentu Ričardsu 1850-ajos gados, kad viņi bija jauni apustuļi. Tajā laikā Prezidents Brigams Jangs veica Baznīcā reformas, aicinot Pēdējo dienu svētos visās vietās nožēlot grēkus un atjaunot apņemšanos dzīvot taisnīgi.

„Kad Prezidents Jangs bija satraukts un aicināja cilvēkus nožēlot grēkus un laboties,” atcerējās Prezidents Snovs, „viņš ļoti stingri izteicās par to, kas būtu jādara ar dažiem cilvēkiem — ka viņu priesterība būtu no viņiem jāpaņem, jo viņi to nebija pienācīgi pilnveidojuši, kā viņiem to vajadzētu. Brāļi, kas toreiz bija klāt, atcerēsies, cik enerģiski viņš runāja par šo lietu. Tas aizskāra brāļa Frenklina sirdi un arī manu sirdi; un mēs to pārrunājām savā starpā. Mēs nolēmām, ka iesim pie Prezidenta Janga un piedāvāsim viņam savu priesterību. Ja viņš Tā Kunga vārdā uzskatītu, ka neesam pilnveidojuši savu priesterību, mēs no tās atteiktos. Mēs gājām pie viņa, redzējām viņu vienatnē un izteicām savu lēmumu. Man šķiet viņa acīs bija asaras, kad viņš teica: „Brāli Lorenco, brāli Frenklin, jūs esat Tam Kungam uzcītīgi pilnveidojuši savu priesterību. Lai Dievs jūs svētī.””¹

Visas dzīves laikā Prezidents Snovs vēlējās, lai viņa sirds būtu patiesa Tā Kunga priekšā, un viņš arī mudināja svētos pārbaudīt savu cienīgumu. Viņš runāja tā, „lai palielinātu mūsu sapratni par” nepieciešamību izveidot „pareizu raksturu, kā Pēdējo dienu svētajiem, Dieva Tēva priekšā”.² [Skat. 1. ieteikumu 121. lpp.]

Lorenco Snova mācības

Ja esam izveidojuši pareizu raksturu, mēs ar pārliecību varam aicināt Dievu izpētīt mūsu sirdis.

Man ir ļoti stipra pārliecība, ka visvērtīgākais apstāklis, kas būs mums arī visnoderīgākais, kad atgriezīsimies garu pasaulē, būs pareizs un skaidri noteikts raksturs, izveidots šajā pārbaudes stāvoklī kā uzticamiem un nelokāmiem Pēdējo dienu svētajiem.

Gadījumos, kad kāds svešinieks piesakās darbam vai atbildīgam amatam, bieži tiek prasīts, lai viņš uzrādītu dokumentus no uzticamiem cilvēkiem, kas apliecinātu viņa cienīgumu, vai arī ieteikuma un rekomendācijas vēstules, kas savā ziņā ir ļoti noderīgas un palīdz iegūt labumus un privilēģijas, ko pretējā gadījumā būtu grūti iegūt. Tomēr ir salīdzinoši viegli iegūt rakstveida raksturojumu, jo tas ir uz ierobežotu laiku, tādu raksturojumu, ko cilvēks var ielikt savā kabatā; un patiesi, saskaņā ar maniem novērojumiem, tas nav retums, ka cilvēki ir tādu rakstveida raksturojumu nēsātāji, ko viņu īstais un patiesais raksturs nespēj apliecināt.

Starp mums ir cilvēki, kas ir pazīstami kā Baznīcas locekļi un kas ļoti nopūlas, lai būtu atzinīgi novērtēti apkārtējo acīs, taču viņu patiesais raksturs jeb, tā teikt, iekšējā pasaule ir apslēpta vai nomaskēta. … Šī lūgšana, uz kuru es [atsaucos] — „Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” [Psalmi 139:23–24] — ir ļoti zīmīga; tā bija lūgšana, ko Dāvids izšķirošā savas dzīves posmā apzināti un ar zināmu pārliecību varēja izteikt Tam Kungam. Taču bija brīži, kad viņš būtu sajutis nedrošību un trīsas, un savu vājumu, izsakot šāda veida lūgšanu.

Man ir pamats uzskatīt, ka daudzi Pēdējo dienu svētie daudzos savas dzīves posmos var vērsties pie Tā Kunga pilnā pārliecībā un teikt šo pašu lūgšanu — „Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa”; taču ja mēs, Baznīcas ļaudis, dzīvotu tā, lai visos laikos spētu zemoties Tā Kunga priekšā un izteikt šādu lūgšanu, cik gan patīkami tas būtu, kādu lielu sasniegumu mēs būtu guvuši taisnīgumā un labos darbos! … Es iesaku [katram cilvēkam] pārņemt šo Dāvida lūgšanu un noskaidrot, cik pilnīgi viņš spēj dzīvot saskaņā ar gaismu, ko ir saņēmis, un visā sirsnībā padarīt šo lūgšanu par daļu no savas dievlūgšanas. Daudziem neizdodas sasniegt šādu izcilības standartu, jo viņi darbojas slepenībā, kur neviens cilvēks tos neredz, kam ir tieša tendence atsvešināt viņus no Visuvarenā un apbēdināt Dieva Garu. Tādi cilvēki nevar savā kambarī teikt Dievam šādu lūgšanu; viņi nevarēs, līdz nebūs nožēlojuši savus grēkus un izlabojuši to ļauno, ko, iespējams, ir nodarījuši, un nolēmuši turpmāk rīkoties labāk, un izveidot raksturu Dieva priekšā, uz ko varētu paļauties pārbaudījumu brīžos un kas būtu piemērots, lai atrastos svētu būtņu klātbūtnē un paša Tēva klātbūtnē, kad viņi būs aizgājuši garu pasaulē.

… Mums jābūt patiesiem vīriešiem un sievietēm; mūsu ticībai ir jābūt lielā mērā attīstītai, un mums jābūt Svētā Gara sadraudzības cienīgiem, kas mums palīdzēs taisnības darbos visas dienas garumā, un palīdzēs ziedot mūsu gribu par labu Tēva gribai, un cīnīties pret mūsu kritušā cilvēka dabu, un darīt labu, pateicoties mīlestībai pret labo, un darīt mūsu darbus ar aci, vērstu tikai uz Dieva godību un slavu. Lai to paveiktu, mums iekšēji savā prātā jāapzinās tas pienākums, kas mums ir uzticēts, kā arī jāapzinās fakts, ka Dieva acis ir vērstas uz mums un ka mums jāatbild par katru savu rīcību un tās motīviem; un mums nepārtraukti jābūt labās attiecībās ar Tā Kunga Garu.³ [Skat. 2. ieteikumu 121. lpp.]

Paraugi Svētajos Rakstos mums māca, kā mainīt savu raksturu.

Ir daudzas lietas, ko es apbrīnoju praviešu raksturā, it sevišķi Mozus raksturā. Es apbrīnoju viņa apņēmību izpildīt Dieva vārdu un gribu attiecībā uz Israēlu, un viņa gatavību darīt visu, kas ir cilvēka spēkos, ar Visuvarenā palīdzību; un vairāk par visu es apbrīnoju viņa nelokāmo uzticību Tam Kungam. …

Dievs apbrīno tādus vīriešus un sievietes šodien, kuri dzīvo godīgi un kuri, neskatoties uz Sātana spēkiem, kas ir sapulcināti pret viņiem, var teikt: „Atkāpies, sātan! [skat. Lūkas 4:8], un kuri dzīvo taisnīgi un dievbijīgi, tādiem cilvēkiem ir ietekme uz Dievu un viņu lūgšanas daudz spēj [skat. Jēkaba v. 5:16]. Mozum, piemēram, bija tāds spēks uz Visuvareno Dievu, ka viņš kādā gadījumā izmainīja Viņa [Dieva] nodomus. Jūs atcerēsities, ka Tas Kungs sadusmojās uz israēliešiem un paziņoja Mozum, ka iznīcinās viņus un ka Viņš ņems Mozu un radīs no viņa lielu tautu, un dos viņam un viņa pēcnācējiem to, ko Viņš bija apsolījis Israēlam. Taču šis dižais vadītājs un likumdevējs, uzticīgi pildīdams savus pienākumus, nostājās starp Dievu un Viņa ļaudīm un lūdza To Kungu viņu labā; ar spēku, ko viņš spēja pielietot un pielietoja, viņš izglāba Israēla ļaudis no draudošās iznīcības. [Skat. 2. Mozus 32:9–11; Džozefa Smita tulkojums, 2. Mozus 32:12.] Cik cēls un ievērojams Mozus droši vien izskatījās Tā Kunga acīs, un kādu gandarījumu Viņam droši vien deva apziņa, ka Viņa izraudzītos ļaudis, viņu stūrgalvīgajā un nezinošajā stāvoklī, vadīja šāds dižens cilvēks!

Jonas grāmatā mēs atrodam vēl vienu aprakstu par kādu interesanta rakstura cilvēku. Būdams uz kuģa vētrainā jūrā, kad citi jūrnieki baiļojās, vai spēs izglābt kuģi, Jona, jūtot sirdsapziņas pārmetumus, ka nebija paklausījis Tā Kunga pavēlei doties uz Ninivi, uzrunāja jūrniekus un atzinās, ka bija par iemeslu nelaimei, kas viņiem tuvojās, un bija ar mieru nest upuri uz klāja esošo jūrnieku labā. [Skat. Jonas 1:4–12.] Arī citu praviešu un Dieva vīru raksturos parādās kaut kas dižs un apbrīnojams, kaut arī dažos gadījumos viņi, līdzīgi Jonam, izrādīja zināmu vājumu.⁴ [Skat. 3. ieteikumu 121. lpp.]

Taisnīga rakstura iezīmes mūsos attīstās pakāpeniski, kad mēs izrādām ticību un nožēlojam savas ļaundarības.

Šādas rakstura īpašības, ko mēs redzam izpaužamies seno laiku izcilajās personībās, nav radušās nejauši, ne arī tās var iegūt dienas, nedēļas, mēneša vai gada laikā, bet gan ir pakāpeniskas attīstības rezultāts; tās veidojas, pateicoties pastāvīgai uzticībai Dievam un patiesībai, neatkarīgi no tā, vai citi cilvēki to slavē vai peļ.

… Tas ir svarīgi, lai mēs, kā Pēdējo dienu svētie, saprastu un paturētu prātā, ka glābšana nāk caur Dieva labvēlību un caur to pašu principu attīstīšanu, kas vadīja arī iepriekš minētos taisnīgos cilvēkus. Galvenā doma ir nedarīt labu tādēļ, lai saņemtu uzslavu no cilvēkiem; bet darīt labu tādēļ, ka, darot labu, mēs attīstām sevī dievišķas īpašības, un tādā veidā kļūstam tuvi dievišķajam, kas ar laiku kļūs par mūsu dvēseles daļu. …

Vai mēs dažkārt nedarām to, par ko vēlāk jūtam nožēlu? Viss jau būtu ļoti labi, ar nosacījumu, ka mēs pārstājam darīt ļaunu, kad sākam to apzināties; kad mēs pamanām savā rīcībā ļaunumu un labojamies, tas ir viss, ko varam darīt, un to pašu var prasīt no jebkura cilvēka. Taču neapšaubāmi daži cilvēki pārāk bieži vairāk uztraucas un baiļojas par to, ka viņu sliktie darbi nonāks atklātībā, nekā par pašu slikto darbu darīšanu; viņi prāto, ko cilvēki teiks, kad par to uzzinās utt. No otras puses, citi jūt pamudinājumu darīt noteiktas lietas, lai saņemtu savu draugu atzinību, un, ja viņiem ar savu rīcību neizdodas izpelnīties atzinību vai labvēlīgus komentārus, viņi jūtas tā, it kā viņu darbs ir bijis veltīgs, un, ka tas labais, ko viņi, iespējams, ir izdarījuši, ir bijusi pilnīga izgāšanās.

Ja mēs tiešām vēlamies nokļūt tuvāk Dievam; ja mēs vēlamies būt saskaņā ar labajiem gariem, kas mīt mūžīgajās pasaulēs; ja mēs vēlamies sevī attīstīt tādu ticību, par kādu lasām Svētajos Rakstos un ar kādu seno laiku svētie veica tik brīnumainus darbus, mums pēc tam, kad esam saņēmuši Svēto Garu, ir jāklausa Tā čukstiem un jāpakļaujas Tā norādījumiem, un ne ar kādu savu rīcību mēs nedrīkstam To no sevis aizdzīt. Tā ir taisnība, ka mēs esam vājas būtnes, kas pieļauj kļūdas, un jebkurā brīdī varam viegli apbēdināt Dieva Garu; taču, tiklīdz mēs atklājam savu kļūdu, mums jānožēlo sava ļaundarība un pēc iespējas jāizlabo tas ļaunais, ko, iespējams, esam nodarījuši. Šādi rīkojoties, mēs stiprinām savu raksturu, kļūstam labāki savos ikdienas darbos un nostiprināmies pret kārdinājumiem; un ar laiku mēs būsim tā mainījušies, ka tiešām būsim pārsteigti par paveikto progresu sevis pārvaldīšanā un pilnveidošanā.⁵ [Skat. 4. ieteikumu 121. lpp.]

Kad mēs saglabājam taisnīgu raksturu, mēs tuvināmies Tam Kungam.

Mēs esam saņēmuši evaņģēliju, kas pēc savas būtības ir brīnišķīgs, — caur paklausību tā prasībām mēs varam saņemt vislabākās svētības, kas jebkad ir solītas vai dāvātas cilvēcei jebkurā pasaules laikmetā. Taču, līdzīgi bērnam, kas spēlējas ar kādu rotaļlietu vai mantiņu, mēs pārāk bieži meklējam gandarījumu ātri zūdošajās šīs pasaules lietās, aizmirstot par iespēju attīstīt sevī diženos un mūžīgos dzīvības un patiesības principus. Tas Kungs vēlas nodibināt tuvākas un ciešākas attiecības ar mums; Viņš vēlas mūs pilnveidot kā cilvēkus un saprātīgas būtnes, un to ir iespējams izdarīt vienīgi ar mūžīgā evaņģēlija palīdzību, kas ir sagatavots tieši šim nolūkam. Apustulis Jānis ir teicis: „Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš (Kristus) ir šķīsts.” [ 1. Jāņa v. 3:3.] Vai Pēdējo dienu svētie pielieto evaņģēlija principus savā dzīvē un tādējādi izpilda Dieva nodomus?

… Ko mēs pašreizējos apstākļos varam darīt, lai vēl vairāk pilnveidotu sevi mūsu Dieva taisnīgumā? Kādas priekšrocības, svētības un privilēģijas šī glābšanas sistēma, kurai mēs esam paklausījuši, piedāvā, un kādi līdzekļi ir jālieto, lai tās iegūtu? Ja tiks prasīts upuris, tas būs ļoti izdevīgs visiem tiem, kuri vēlas pamatīgi izzināt savu reliģiju un kuri nopūlas, lai pakļautos tās prasībām, dzīvojot saskaņā ar to ikdienas dzīvē, ar ko tie vēlas parādīt, ka pakļaujas Jehovas gribai, atzīstot Viņa roku gan postā, gan pārticībā.

… Būtu labi pārbaudīt sevi, nodoties pašapcerei savā kambarī, lai noskaidrotu savu stāvokli … Tā Kunga priekšā, lai nepieciešamības gadījumā mēs varētu atjaunot savu uzcītību un uzticību un vairot savus labos darbus.

Nav nekādu šaubu, runājot par mums kopumā, ka mēs Dieva acīs ļoti pilnveidojamies. Taču neapšaubāmi šis ir tas gadījums, kad, esmu pārliecināts, starp mums ir cilvēki, kas ir apveltīti ar garīgām dāvanām, kuras ir iespējams attīstīt un kuras varētu pielietot, ja viņi to izvēlētos, daudz lielākā mērā, nekā viņi tās pielieto pašreiz, un šie cilvēki varētu virzīties pa svēttapšanas ceļu daudz ātrāk un nokļūt daudz tuvāk Tam Kungam. Taču gars, kas pavada šīs pasaules lietas, iedarbojas uz viņiem tādā mērā, ka viņi nepilnveido viņiem dotos garīgos spēkus un svētības; viņi neveido tik tuvas attiecības ar To Kungu, kā viņi varētu, saskaņā ar viņiem doto privilēģiju.⁶

Mūsu raksturs, kā Pēdējo dienu svētajiem, ir jāsaglabā neskarts par jebkuru cenu vai jebkādiem upuriem. Dievam tīkama rakstura izveidošana ir pat mūžilgas un pastāvīgas pašaizliedzības vērta.

Kamēr mēs tā dzīvosim, varēsim raudzīties nākotnē … , ar pilnu pārliecību, ka … tiksim kronēti ar Dieva dēliem un meitām un saņemsim celestiālās valstības bagātības un slavu.⁷ [Skat. 5. ieteikumu 121. lpp.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildus informāciju skat. v–vii lpp.

Pārlasot stāstu 113. un 115. lpp., ko jūs mācāties no Eldera Lorenco Snova un Eldera Frenklina D. Ričardsa rīcības? Apsveriet, kā jūs varētu dalīties šajos principos ar ģimenes locekļiem vai citiem.
Prezidents Snovs teica: „Mums jābūt patiesiem vīriešiem un sievietēm.” (116. lpp.) Ko, pēc jūsu domām, nozīmē būt patiesam vīrietim vai patiesai sievietei?
Apdomājiet Prezidenta Snova piezīmes par Mozus un Jonas piemēriem (116.–117. lpp.). Kas no šajos stāstos minētā var palīdzēt mums mainīt savu raksturu?
Apdomājiet pirmo pilno rindkopu 119. lpp. Kādēļ, pēc jūsu domām, mums jāapzinās savi trūkumi, lai varētu stiprināt savu raksturu? Kā mēs varētu sākt apzināties un atzīt savas nepilnības, nekļūstot mazdūšīgi?
Vēlreiz izlasiet Prezidenta Snova padomu nodaļas pēdējā sadaļā (119.–120. lpp.). Apsveriet iespēju atvēlēt laiku sevis pārbaudīšanai un sava stāvokļa noteikšanai Tā Kunga priekšā.

Saistītie Svētie Raksti: Psalmi 24:3–5; 2. Pētera 1:2–11; Mosijas 3:19; Almas 48:11–13, 17; Etera 12:25–28; M&D 11:12–14; 88:63–68

Mācīšanas padoms: Palūdziet dalībniekiem izvēlēties vienu nodaļas sadaļu un klusi to izlasīt. Aiciniet dalībniekus, kas izvēlējās to pašu sadaļu, apvienoties divu vai trīs cilvēku grupās un pārrunāt to, ko viņi ir uzzinājuši.

Prezidents Frenklins D. Ričardss

Kaut arī Jona „izrādīja vājumu”, mēs varam mācīties no viņa „dižā un apbrīnojamā” rakstura pazīmēm.