5. nodaļa

Uzticīgo diženais liktenis

„Runāt par diženajām lietām, ko Dievs ir iecerējis dāvināt Saviem dēliem un meitām un kuras mēs iegūsim, ja būsim uzticīgi, ir patiess prieks.”

No Lorenco Snova dzīves

1840. gada pavasarī Lorenco Snovs bija Navū, Ilinoisā, un gatavojās doties misijā uz Angliju. Viņš apciemoja savu draugu Henriju G. Šervudu un lūdza brālim Šervudam paskaidrot kādu Svēto Rakstu vietu. „Kamēr es uzmanīgi klausījos viņa skaidrojumā,” Prezidents Snovs vēlāk atcerējās, „Tā Kunga Gars spēcīgi nolaidās pār mani — manas sapratnes acis tika atvērtas, un ar lielu izbrīnu un pārsteigumu es redzēju Dieva un cilvēka mūžīgo ceļu tik skaidri kā sauli pusdienā. Es sacerēju šādu vārsmu, kas izsaka atklāsmi, kas man tika parādīta. …

„Kāds cilvēks ir tagad, tāds Dievs reiz bija;

Kāds Dievs ir tagad, tāds cilvēks var kļūt.”¹

Lorenco Snovs juta, ka ir saņēmis „svētu vēstījumu” un ka viņam tas rūpīgi jāglabā, tādēļ viņš nepauda šo mācību publiski, līdz viņš uzzināja, ka Pravietis Džozefs Smits to ir mācījis.² Kad viņš uzzināja, ka šī mācība ir publiski zināma, viņš bieži par to liecināja.

Papildus tam, ka viņš izvēlējās šo patiesību par daudzu savu sprediķu tematu, viņš to pieņēma arī kā savas dzīves motīvu. Viņa dēls Lerojs teica: „Šī atklātā patiesība iespaidoja Lorenco Snovu vairāk nekā, iespējams, jebkas cits; tā tik dziļi iegrima viņa dvēselē, ka kļuva par viņa dzīves iedvesmu un deva viņam plašu skatījumu uz viņa paša dižo nākotni un Baznīcas vareno misiju un darbu.”³ Tā bija viņa „pastāvīgā gaisma un pavadonis”, un „spoža, spīdoša zvaigzne viņa priekšā vienmēr — viņa sirdī, viņa dvēselē un visā viņa būtībā”.⁴

Šajā nodaļā Prezidents Snovs māca, ka mēs varam kļūt līdzīgi Debesu Tēvam. 6. nodaļā viņš dod praktiskus padomus, kā mums pielietot šo mācību savā dzīvē.

Lorenco Snova mācības

Tādēļ, ka mūsos ir dievišķais, mēs varam kļūt līdzīgi Debesu Tēvam.

Mēs esam dzimuši pēc Dieva, mūsu Tēva, tēla; Viņš mūs ir dzemdinājis pēc Savas līdzības. Mūsu garīgajā ķermenī mājo dievības daba; kad mēs tikām radīti garīgi, mūsu Tēvs mums nodeva tādas spējas, spēkus un dotības, kādas bija Viņam pašam, un to var salīdzināt ar jaundzimušu bērnu, kas guļ uz mātes krūtīm, kuram, lai arī esot neattīstītā stāvoklī, piemīt sava vecāka spējas, spēki un vārīgums.⁵

Es ticu, ka mēs esam Dieva dēli un meitas un ka Viņš mums ir dāvājis bezgalīgas gudrības un zināšanu gūšanas spējas, jo Viņš mums ir devis daļiņu no Sevis. Mums ir pateikts, ka esam radīti pēc Viņa paša tēla, un mēs atklājam, ka cilvēka dvēselei piemīt nemirstības raksturs. Šajā mājoklī [fiziskajā ķermenī] mīt garīgs organisms, kuram pašam sevī ir kaut kas dievišķs, kaut arī varbūt pavisam neattīstītā stāvoklī; taču tam piemīt uzlabošanās un pilnveidošanās spējas, līdzīgi kā zīdainim, kas saņem uzturu no mātes. Kaut arī zīdainis sākotnēji daudz ko nezina, tomēr viņam ir dotas iespējas, ejot cauri dažādiem smagiem pārbaudījumiem no bērnības līdz briedumam, sasniegt pārāku stāvokli, kas ir apbrīnojams, salīdzinot ar viņa zīdaiņa vecumu.⁶

Mūsos mīt dievišķais; mūsos mīt nemirstība; mūsu garīgais organisms ir nemirstīgs; to nevar sagraut vai iznīcināt. Mēs dzīvosim no visas mūžības uz visu mūžību.⁷

Runāt par diženajām lietām, ko Dievs ir iecerējis dāvināt Saviem dēliem un meitām un kuras mēs iegūsim, ja būsim uzticīgi, ir patiess prieks. … Mūsu ceļš uz paaugstināšanu atvedīs mūs līdz mūsu Kunga, Jēzus Kristus, pilnībai, līdz tam, ka mēs stāvēsim mūsu Tēva klātbūtnē, saņemsim no Viņa pilnības, mums būs tas prieks palielināt savu pēcnācēju skaitu bezgalīgās pasaulēs, baudīt tās draudzīgās attiecības, kas mums būs bijušas šajā dzīvē, mūsu dēli un mūsu meitas, mūsu vīri un mūsu sievas būs mums līdzās un sniegs tādu prieku, kādu tikai debesis var sniegt, mūsu ķermeņi būs slavas pilnībā līdzīgi Glābēja ķermenim, tie vairs neslimos un būs brīvi no visa sliktā, kas ir sastopams šajā dzīvē, kā arī brīvi no neapmierinātības un dusmām, un nepatīkamiem upuriem, ko mēs pašreiz nesam.⁸

Ejot pa nebeidzamu attīstības ceļu, mūsu Debesu Tēvs ir saņēmis paaugstināšanu un slavu, un Viņš rāda mums to pašu ceļu, un, tā kā Viņam pieder spēks, pilnvaras un slava, Viņš saka: „Sanāciet un iegūstiet to pašu slavu un laimi, kas ir Man.”⁹

Dieva cilvēki ir Dievam dārgi; Viņa mīlestība pret tiem pastāvēs vienmēr, un Viņa varenībā, spēkā un mīlestībā tie triumfēs un iznāks pat vairāk kā uzvarētāji. Viņi ir Dieva bērni, radīti pēc Viņa tēla, un, caur paklausību Viņa likumiem, viņu liktenis ir kļūt līdzīgiem Viņam. …

… Šāds ir Dieva dēlu augstais liktenis, to liktenis, kuri uzvar, kuri ir paklausīgi Viņa baušļiem un kuri šķīsta sevi, tāpat kā Viņš ir šķīsts. Viņi kļūs līdzīgi Viņam; viņi redzēs Viņu, kāds Viņš ir; viņi skatīs Viņa seju un valdīs ar Viņu Viņa slavā, kļūstot līdzīgi Viņam katrā sīkumā.¹⁰ [Skat. 1. ieteikumu 87. lpp.]

Svētie Raksti māca par mūsu dievišķo potenciālu.

Tas Kungs mums dāvā ārkārtīgi diženus pamudinājumus. Dieva dotajās atklāsmēs mēs uzzinām, ko cilvēks, kurš, ceļojot pa šo zināšanu gūšanas taku un tiekot Dieva Gara vadīts, var sasniegt. Es nebiju bijis šajā Baznīcā [ilgu laiku], kad man tika skaidri parādīts, ko cilvēks var sasniegt caur pastāvīgu paklausību Dieva Dēla evaņģēlijam. Šīs zināšanas man ir bijušas kā pastāvīga ceļazvaigzne un ir likušas man censties katrā sīkumā darīt to, kas pareizs un pieņemams Dieva priekšā. … Šķiet, ka pēc visu to zināšanu saņemšanas par celestiālajām pasaulēm, ir daži Pēdējo dienu svētie, kurus tik ļoti apmierina tikai tas fakts vien, ka viņi zina, ka šis darbs ir patiess, ka, sākot ar viņiem runāt par mūsu dižo nākotni, viņi liekas pārsteigti un domā, ka tai tieši ar viņiem nav nekā kopīga. Jānis Atklājējs savas pirmās vēstules trešajā nodaļā raksta:

„Tagad mēs esam Dieva bērni.” [Jāņa 1. v. 3:2.]

… Viņš turpina:

„Un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.

Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” [Skat. Jāņa 1. v. 3:2–3.]

… Dieva Gars mums ir paziņojis, ka šādos izteikumos ir pārliecinošas un svinīgas patiesības. Pāvils, runājot uz filipiešiem, izsaka domu, ka tās rosina godkāri, kas ir pavisam sveša mūsdienu cilvēkiem, lai gan šīs patiesības nav svešas Pēdējo dienu svētajiem, it sevišķi tiem, kuri nav apmierināti ar mazuļa līmeni Dieva lietu izpratnē. Viņš saka:

„Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū,

kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam.” [Filipiešiem 2:5–6.]

… Tieši to mācīja Pāvils, un viņš zināja par ko runā. Viņš tika aizrauts trešajās debesīs un dzirdēja vārdus, kā viņš mums saka, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt [skat. 2. korintiešiem 12:1–7]. … Vai tas būtu nepareizi, ka mēs rosinām cilvēkos šeit šāda veida godkāri? Bībelē ir vairāki izteikumi, it īpaši Jaunajā Derībā, kas cilvēkiem, kuriem nav Tā Kunga Gara, šķiet dīvaini.

„Kas uzvar, tas iemantos [visas lietas].” [Jāņa atkl. 21:7.]

Kas tad tas par izteikumu? Kurš tam tic? Ja kāds tēvs teiktu savam dēlam: „Mans dēls, esi uzticīgs un ievēro manus padomus, un, kad tu pieaugsi, tu iemantosi visu, kas ir man,” tad tas kaut ko nozīmētu, vai tad ne? Ja vien tēvs pateica patiesību, viņa dēlam būtu kaut kas, kas viņu mudinātu būt uzticīgam. Vai Jēzus vēlējās mūs piemānīt, kad Viņš lietoja šo izteicienu? Es jums apliecinu, ka šajā izteikumā nav nekādas maldināšanas. Viņš domāja tieši to, ko pateica. Un vēl, Jēzus teica:

„Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” [Jāņa atkl. 3:21.]

Tas ir brīnišķīgs apgalvojums. Vai tajā ir kāda patiesība? Tas ir pilnīgi patiess. To pateica Visuvarenais Kungs. Svētajos Rakstos ir atrodami šādi apustuļa Pāvila vārdi:

„Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs.” [2. korintiešiem 5:1.]

Es tam ticu. Un, kad viņš saka, ka Jēzus „pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai,” [Filipiešiem 3:21] es arī tam ticu. Vai Pēdējo dienu svētie tic šīm lietām, par kurām es runāju? Protams, ka jums tām ir jātic. Un atkal:

„Jo kas pieņem Manus kalpus, pieņem Mani;

un kas pieņem Mani, pieņem Manu Tēvu;

un kas pieņem Manu Tēvu, pieņem Mana Tēva valstību; tādēļ tam tiks dots viss, kas ir Manam Tēvam.” [M&D 84:36–38.]

Vai kāds varētu iedomāties ko vairāk, ko varētu dot? … Pāvils ļoti labi saprata šīs lietas, jo viņš teica, ka „[dzenas] pretim mērķim, goda balvai — Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū”. [Skat. Filipiešiem 3:14.]

Manis rakstītajās piezīmēs mēs varam ieraudzīt kaut ko, kas paskaidro šī augstā aicinājuma Kristū Jēzū raksturu. …

… Es nezinu, cik daudziem no klātesošajiem ir patiesas zināšanas par šīm lietām viņu sirdīs. Ja jums tādas ir, es pastāstīšu, kādu iespaidu tās uz jums atstās. Kā to teica Jānis:

„Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” [Skat. Jāņa 1. v. 3:3.]

… Dievs ir norādījis, kāds iznākums būs šim ceļojumam uz slavu un paaugstināšanu, un Viņa solījumi ir droši. Tas Kungs precīzi zināja, ko Viņš spēj izdarīt. Viņš zināja, ar kādiem materiāliem Viņam bija jādarbojas, un Viņš skaidri zināja, ko Viņš pateica. Ja mēs darām to darba daļu, kas mums ir uzticēta, un turam savu otro stāvokli, mēs pavisam noteikti saņemsim to, ko Viņš ir solījis, līdz pēdējam sīkumam, un pat vairāk, kā jūs un es spējam iedomāties.¹¹ [Skat. 2. ieteikumu 87. lpp.]

Kad mēs atceramies tās svētības, ko Tas Kungs mums ir sagatavojis, mēs rodam prieku dzīves rūpēs un uztraukumā.

Katram Pēdējo dienu svētajam, kas dzird manu balsi, ir skaidras izredzes augšāmcelties pirmās augšāmcelšanās rītā un saņemt godību, un būt paaugstinātam Dieva klātbūtnē, un saņemt privilēģiju sarunāties ar mūsu Tēvu, līdzīgi kā mēs sarunājamies ar savu mirstīgo tēvu.¹²

Nevienam cilvēkam nav dotas diženākas izredzes kā svētajiem. Neviens mirstīgais nevar vēlēties kaut ko lielāku vai kaut ko, kas galu galā izrādītos patīkamāks. Viss, kas saistās ar pilnīgu mieru, laimi, slavu un paaugstināšanu, ir Pēdējo dienu svēto priekšā. Mums vajadzētu baudīt savu izredžu būtību un nepārtraukti tās turēt savā prātā. Mums nevajadzētu pieļaut, ka mūsu izredzes samazinātos kaut vismazākajā mērā, tādēļ, ka mēs darītu kaut ko, kas Tam Kungam nebūtu pieņemams.¹³

Manas cerības par nākotnes dzīvi ir ārkārtīgi diženas un cildenas, un es cenšos šīs izredzes pastāvīgi saglabāt spožas; tā ir arī katra Pēdējo dienu svētā privilēģija un pienākums.¹⁴

Ne visi no mums pilnā mērā apzinās tās svētības un privilēģijas, kas mums ir sagatavotas evaņģēlijā. Mēs pilnībā neaptveram, un mūsu acu priekšā nav to lietu, kuras mūs sagaida mūžīgajās pasaulēs, ne arī to lietu, kuras mūs sagaida šajā pasaulē un kuras ir noteiktas, lai sniegtu mums mieru un laimi un piepildītu mūsu sirds vēlmes. …

Bieži vien mēs savās daudzajās rūpēs kļūstam aizmāršīgi un debesu lietas nav mūsu prātos, tad mēs nesaprotam, ka evaņģēlijs pēc savas būtības ir domāts un veidots, lai mums dāvātu to, kas nesīs slavu, godu un paaugstināšanu un kas nesīs laimi, mieru un godību. Mēs viegli aizmirstam šīs lietas dzīves rūpēs un uztraukumos, un mēs pilnībā nesaprotam, ka tā ir mūsu privilēģija un ka Tas Kungs ir nolicis šīs lietas mūsu redzeslokā, lai mēs rīkotos saskaņā ar evaņģēliju, ar ko mēs varam iegūt pastāvīgu iekšēju mieru. …

Kāds tad ir iemesls sērošanai? Kāds ir iemesls svētajiem staigāt ar „gariem ģīmjiem”? Kāds ir iemesls raudāšanai vai tam, lai gaustos? Tāda nav; taču mūsu priekšā ir vai nu dzīvība, vai nāve; vadība un vara pieder mums, ja mēs paliekam uzticīgi; bēdas un izraidīšana — ja mēs ignorējam evaņģēliju.

Ko vēl vairāk mēs varētu vēlēties, kas nebūtu ietverts mūsu reliģijā? Ja vien mēs stingri stāvēsim uz klints un sekosim Garam, kas ir iedēstīts mūsu sirdīs, mēs rīkosimies pareizi, pildot savus pienākumus, mēs arī rīkosimies pareizi pret tiem, kuri ir nolikti, lai mūs vadītu, un mēs rīkosimies pareizi gan gaismā, gan tumsā.

Kurš gan cilvēks novērsīsies un atmetīs tās izredzes, kas ir ietvertas evaņģēlijā, ko esam saņēmuši? Tajā ir gandarījums, tajā ir prieks, tajā ir stabilitāte, tajā ir kaut kas, uz kā mēs varam atpūtināt savas kājas, tajā ir drošs pamats, uz kura celt un nest tos augļus, kas no mums tiek prasīti.¹⁵

Nekad nepieļausim, lai mūsu izredzes kļūtu miglainas; lai tās ir spožas mūsu priekšā gan dienā, gan naktī, un es jums apliecinu, ja mēs tā darīsim, mūsu izaugsme no dienas dienā un no gada gadā būs apbrīnojama.¹⁶

Mēs visi tiecamies uz celestiālo godību, un lieliskās izredzes, kas paveras mūsu priekšā, nav vārdos izsakāmas. Ja jūs paliksit uzticīgi darbam, kuram esat nodevušies, jūs sasniegsit šo godību un mūžīgi priecāsities Dieva un Jēra klātbūtnē. Uz to ir vērts tiekties; tās dēļ ir vērts nest upurus, un svētīts ir tas vīrietis vai sieviete, kas caur savu uzticību to iegūst.¹⁷ [Skat. zemāk 3. ieteikumu.]

Ieteikumi studēšanai un mācīšanai

Studējot šo nodaļu vai gatavojoties mācīt, apsveriet tālāk dotās idejas. Papildu informāciju skat. v–vii lpp.

Prezidents Lorenco Snovs bieži mācīja, ka mēs esam Dieva bērni (81.–82. lpp.). Kā šī patiesība var ietekmēt to, kā mēs uztveram sevi un citus? Kā mēs varam palīdzēt bērniem un jauniešiem atcerēties, ka viņi ir Dieva dēli un meitas?
Kādas ir jūsu domas par Svēto Rakstu pantiem, ko Prezidents Snovs citēja, lai mācītu par mūsu dievišķo potenciālu? (Skat. 83.–85. lpp.)
Izlasiet sadaļu, kas sākas 86. lpp. Kā „dzīves rūpes un uztraukumi” mūs noved pie tā, ka mēs aizmirstam evaņģēlija mūžīgās svētības? Ko mēs varam darīt, lai saglabātu savu potenciālu „spožu” un „pastāvīgi to turētu savā prātā”? Kādā veidā sava likteņa atcerēšanās var ietekmēt to, kā mēs dzīvojam?
Ko jūs esat uzzinājuši par Debesu Tēvu šajā nodaļā? Ko jūs esat uzzinājuši par savu likteni, ņemot vērā to, ka esat Dieva meita vai dēls?

Saistītie Svētie Raksti: Romiešiem 8:16–17; 1. korintiešiem 2:9–10; Almas 5:15–16; Moronija 7:48; M&D 58:3–4; 78:17–22; 132:19–24

Mācīšanas padoms: „Lieciniet katru reizi, kad vien Gars mudina jūs to darīt, nevis tikai katras nodarbības beigās. Dodiet iespējas tiem, kurus jūs mācāt, sniegt savas liecības” (Teaching, No Greater Call, 45).

„Runāt par diženajām lietām, ko Dievs ir iecerējis dāvināt Saviem dēliem un meitām un kuras mēs iegūsim, ja būsim uzticīgi, ir patiess prieks.”

Mācoties Svētos Rakstus, mēs uzzinām par savu dievišķo dabu.

Apustulis Pāvils savās vēstulēs liecināja par to, ka mūsos ir potenciāls kļūt līdzīgiem Debesu Tēvam un Jēzum Kristum.