12. nodaļa: Izpirkšana
    Footnotes

    12. nodaļa

    Izpirkšana

    Izpirkšana bija nepieciešama mūsu glābšanai

    • Kāpēc Izpirkšana ir nepieciešama mūsu glābšanai?

    Jēzus Kristus “nāca pasaulē, … lai tiktu sists krustā par pasauli un nestu pasaules grēkus, lai iesvētītu pasauli, un attīrītu to no visas netaisnības; ka caur Viņu visi var tikt izglābti” (M&D 76:41–42). Lielo upuri, ko Viņš nesa, lai samaksātu par mūsu grēkiem un uzveiktu nāvi, sauc par Izpirkšanu. Tas bija vissvarīgākais notikums, kas jebkad noticis cilvēces vēsturē: “Jo ir vajadzīgs, lai Izpirkšana tiktu veikta; jo, saskaņā ar Mūžīgā Dieva diženo ieceri, ir jātiek veiktai Izpirkšanai, vai arī visai cilvēcei vajadzēs nenovēršami iet bojā; … jā, visi ir krituši un zuduši, un visiem būtu jāiet bojā, ja nebūtu Izpirkšanas, kurai noteikti vajag tikt veiktai” (Almas 34:9).

    Ādama Krišana atnesa pasaulei divējādas nāves: fizisko nāvi un garīgo nāvi. Fiziskā nāve ir gara atdalīšanās no miesas. Garīgā nāve ir atšķiršana no Dieva. Ja ar Jēzus paveikto Izpirkšanu netiktu uzveiktas abas šīs nāves, rastos divējādas sekas: mūsu gars uz mūžiem būtu šķirts no miesas, un mēs nevarētu atkal dzīvot pie mūsu Debesu Tēva (skat. 2. Nefija 9:7–9).

    Taču mūsu gudrais Debesu Tēvs izstrādāja brīnišķīgu, žēlsirdīgu plānu, lai izglābtu mūs no fiziskās un garīgās nāves. Viņš iecerēja, ka uz Zemes jānāk Pestītājam, lai izpirktu mūs no mūsu grēkiem un no nāves. Mūsu grēku un mirstīgo ķermeņu bezspēcības dēļ mēs nevaram paši sevi izpirkt (skat. Almas 34:10–12). Tam, kas varētu būt mūsu Glābējs, bija jābūt bez grēka un ar spējām pārvarēt nāvi.

    Kristus bija vienīgais, kurš varēja izpirkt mūsu grēkus

    • Kāpēc Jēzus Kristus bija vienīgais, kurš varēja izpirkt mūsu grēkus?

    Ir vairāki iemesli, kādēļ Jēzus Kristus bija vienīgais, kurš varēja būt mūsu Glābējs. Viens no iemesliem ir tas, ka par Glābēju Viņu izraudzīja Debesu Tēvs. Viņš bija Dieva Vienpiedzimušais Dēls, un tādējādi Viņam bija vara pār nāvi. Jēzus paskaidroja: „Es atdodu Savu dzīvību, lai Es to atkal atgūtu. Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt” (Jāņa 10:17–18).

    Vēl Jēzus tika izraudzīts par mūsu Glābēju tādēļ, ka Viņš bija vienīgais uz Zemes dzīvojušais, kurš negrēkoja. Tas padarīja Viņu cienīgu uzupurēties par citu grēkiem.

    Kristus cieta un mira, lai izpirktu mūsu grēkus

    • Lasot šo nodaļu, iedomājieties sevi Ģetzemanes dārzā vai pie krusta kā liecinieku Jēzus Kristus ciešanām.

    Glābējs izpirka mūsu grēkus, ciešot Ģetzemanes dārzā un atdodot Savu dzīvību pie krusta. Nav iespējams pilnībā aptvert, kā Viņš izcieta par visiem mūsu grēkiem. Ģetzemanes dārzā zem mūsu grēku smagās nastas Jēzus izjuta tādas mokas, ka Viņš asiņoja no katras poras (skat. M&D 19:18–19). Vēlāk, piesists pie krusta, Jēzus mira mokpilnā nāvē, vienā no visnežēlīgākajām nāvēm, kāda zināma cilvēkiem.

    Kā gan Jēzus mūs mīl, lai mūsu labā ciestu tādas garīgas un fiziskas mokas! Cik gan liela ir Debesu Tēva mīlestība, ka Viņš sūtīja savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai Viņš ciestu un ietu nāvē par pārējiem Viņa bērniem! „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16).

    Izpirkšana un Augšāmcelšanās dāvā augšāmcelšanos visiem

    Trešajā dienā pēc krustā sišanas Kristus iemiesojās Savā ķermenī, tādā veidā kļūdams par pirmo augšāmcēlušos cilvēku. Kad Viņa draugi nāca Viņu meklēt, eņģeļi, kas sargāja Viņa kapavietu, tiem teica: „Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis” (Mateja 28:6). Viņa gars bija atgriezies Viņa ķermenī, lai nekad vairs no tā netiktu šķirts.

    Tādā veidā Kristus uzveica fizisko nāvi. Pateicoties Viņa paveiktajai Izpirkšanai, ikviens uz šīs Zemes dzimušais cilvēks tiks augšāmcelts (skat. 1. korintiešiem 15:21–22). Tāpat kā Jēzus augšāmcēlās, arī mūsu gari no jauna apvienosies ar ķermeņiem, „lai tie vairs nevarētu mirt … , lai nekad vairs netiktu šķirti” (Almas 11:45). Šo stāvokli sauc par nemirstību. Visi cilvēki, kas jebkad ir dzīvojuši, tiks augšāmcelti, un šī atjaunošana nāks „kā veciem tā jauniem, kā nebrīviem tā brīviem, kā vīriešiem tā sievietēm, kā ļauniem tā taisnīgiem” (Almas 11:44).

    • Kā jums ir palīdzējušas zināšanas par Augšāmcelšanos?

    Izpirkšana dod iespēju tiem, kas tic Kristum, tikt izglābtiem no saviem grēkiem

    • Padomājiet par to, kādā veidā līdzība, kas dota šajā sadaļā, palīdz mums izprast Izpirkšanu. Ko dotajā līdzībā atainotie cilvēki simbolizē mūsu dzīvē?

    Glābēja paveiktā Izpirkšana dod mums iespēju uzveikt garīgo nāvi. Kaut arī visi cilvēki tiks augšāmcelti, tikai tie, kas pieņems Izpirkšanu, tiks izglābti no garīgās nāves (skat. Ticības Apliecinājumi 1:3).

    Ticot Kristum mēs pieņemam Viņa paveikto Izpirkšanu. Caur šo ticību mēs nožēlojam grēkus, tiekam kristīti, saņemam Svēto Garu un ievērojam Viņa baušļus. Mēs kļūstam par uzticīgiem Jēzus Kristus mācekļiem. Mēs saņemam piedošanu un šķīstīšanu no grēka un tiekam sagatavoti mūžīgajai dzīvošanai pie mūsu Debesu Tēva.

    Glābējs mums saka: „Jo lūk, Es, Dievs, esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest … tāpat kā [Es]” (M&D 19:16–17). Kristus izpildīja Savu daļu mūsu grēku izpirkšanā. Lai Viņa Izpirkšana pilnībā darbotos mūsu dzīvē, mums jācenšas paklausīt Viņam un nožēlot savus grēkus.

    Elders Boids K. Pekers, no Divpadsmit apustuļu kvoruma, sniedza piemēru, lai parādītu, kādā veidā Kristus Izpirkšana dod mums iespēju tikt izglābtiem no grēka, ja mēs veicam savu daļu.

    Ļaujiet man izstāstīt jums kādu stāstu — līdzību.

    „Reiz dzīvoja kāds vīrs, kurš bija iecerējis kādu vēlēšanos. Un to piepildīt viņam šķita svarīgāk par visu viņa dzīvē. Lai piepildītu savu vēlēšanos, viņš iekļuva lielos parādos.

    Viņu brīdināja, ka ir bīstami aizņemties tik lielu summu, it īpaši no viņa kreditora. Taču viņam ārkārtīgi svarīgi likās uzreiz izdarīt to, ko viņš vēlējās, un iegūt to, ko viņš gribēja. Viņš bija pārliecināts, ka vēlāk varēs parādu nomaksāt.

    Un tā viņš parakstīja līgumu. Viņš domāja, ka ar laiku viņš parādu nomaksās. Par to viņš pārāk neuztraucās, jo līgumā paredzētā diena parāda nomaksāšanai likās ļoti tālu. Tagad viņam bija tas, ko viņš bija vēlējies, un tas bija pats galvenais.

    Reizēm viņš atcerējās par kreditoru, un šad un tad viņš tam nomaksāja pa nelielai, simboliskai naudas summai, cerēdams, ka kaut kādā veidā līgumā noteiktā diena parāda atdošanai nekad nepienāks.

    Taču, kā jau tas allaž notiek, šī diena pienāca, un termiņš bija iztecējis. Parāds vēl nebija pilnībā nomaksāts. Ieradās kreditors un pieprasīja pilnīgu parāda nomaksu.

    Tikai tad viņš aptvēra, ka kreditora varā ir ne tikai atņemt viņam visu īpašumu, bet tā varā ir arī viņu pašu ieslodzīt cietumā.

    „Es nevaru jums samaksāt, jo tas nav manos spēkos,” viņš atzinās.

    „Tādā gadījumā,” teica kreditors, „mēs konfiscēsim jūsu īpašumu un jūs dosieties cietumā, kā tas paredzēts līgumā. Jūs pats tam piekritāt. Tā bija jūsu izvēle. Jūs parakstījāt līgumu, un tagad tam jāstājas spēkā.”

    „Vai jūs nevarat līgumu pagarināt, vai arī parādu atlaist?” lūdzās parādnieks. „Nokārtojiet šo lietu tā, lai man nebūtu jāiet cietumā un es varētu paturēt savu īpašumu. Jūs taču ticat žēlsirdībai, vai ne? Vai jūs neparādīsiet žēlsirdību?”

    Kreditors atbildēja: „Žēlsirdība vienmēr ir tik vienpusīga. Tā būtu izdevīga tikai jums. Ja es parādīšu jums žēlsirdību, es zaudēšu savu naudu. Es pieprasu, lai viss notiek taisnīgi. Vai jūs ticat taisnībai?”

    „Es ticēju taisnībai, kad parakstīju līgumu”, teica parādnieks. „Toreiz tā bija manā pusē, jo es domāju, ka tā mani sargās. Toreiz man nevajadzēja žēlsirdības, un es arī nedomāju, ka tā man kādreiz būs vajadzīga. Es domāju, ka taisnība būs noderīga mums abiem.”

    „Tieši taisnība prasa, lai jūs vai nu samaksājat naudu vai saņemat sodu,” atbildēja kreditors. „Tāds ir likums. Jūs tam piekritāt, un tā tam jānotiek. Žēlsirdība nevar atcelt taisnību.”

    Tā nu viņi tur stāvēja — viens pieprasīdams taisnību, otrs lūgdams žēlsirdību. Neviens nevarēja gūt gandarījumu, nelikdams pie tam otram ciest.

    „Ja jūs man neatlaidīsit parādu, tas nebūs žēlsirdīgi,” aizbildinājās parādnieks.

    „Ja es to atlaidīšu, tas nebūs taisnīgi,” skanēja atbilde.

    Likās, ka abus likumus nevarēs apmierināt. Tie ir divi mūžīgie ideāli, kas acīmredzami ir pretrunā viens ar otru. Vai tiešām nekādā veidā nevar izdarīt gan pēc taisnības, gan žēlsirdības?

    Var gan! Taisnības likumu var pilnībā apmierināt, un vienlaicīgi var izrādīt žēlsirdību — taču tad jāiejaucas kādam citam. Un tā tas šoreiz arī notika.

    Parādniekam bija draugs. Viņš atsteidzās palīgā. Viņš labi pazina parādnieku. Viņš zināja, cik tas ir tuvredzīgs. Viņš uzskatīja, ka parādnieks rīkojies muļķīgi, nokļūdams tik nepatīkamā situācijā. Tomēr draugs gribēja viņam palīdzēt, jo tas viņu mīlēja. Viņš uzņēmās starpniecību un vērsās pie kreditora ar šādu priekšlikumu:

    „Es nomaksāšu parādu, ja jūs atbrīvosiet parādnieku no līgumā paredzētajām saistībām, lai viņš varētu paturēt savu īpašumu un paliktu brīvībā.”

    Kamēr kreditors apsvēra priekšlikumu, starpnieks piebilda: „Jūs pieprasījāt, lai notiek pēc taisnības. Tā kā viņš nespēj samaksāt, to izdarīšu es. Pret jums izturēsies taisnīgi, un jūs vairāk neko nevarat prasīt. Jo tad tas nebūs taisnīgi.”

    Un tā kreditors piekrita.

    Tad starpnieks vērsās pie parādnieka: „Ja es nomaksāšu tavu parādu, vai tu atzīsi mani par savu kreditoru?”

    „Ak, jā, jā,” iesaucās parādnieks. „Tu izglābi mani no cietuma un izrādi man žēlsirdību.”

    „Tādā gadījumā,” teica labdaris, „tu atdosi parādu man, un noteikumus uzstādīšu es. Tas nebūs viegli, bet to būs iespējams izdarīt. Es došu tev šo iespēju. Tev nebūs jāiet cietumā.”

    Un tā kreditors saņēma pilnu parāda nomaksu. Pret viņu bija izturējušies taisnīgi. Līgums nebija lauzts.

    Savukārt, parādniekam bija izrādīta žēlsirdība. Abi likumi bija ievēroti. Pateicoties starpniekam, taisnība bija saņēmusi savu tiesu, un arī žēlsirdība tika izrādīta pilnā mērā” (Conference Report, 1977. g. apr., 79–80; vai Ensign, 1977. g. maijs, 54–55).

    Mūsu grēki ir mūsu garīgie parādi. Ja nebūtu Jēzus Kristus, kurš ir mūsu Glābējs un Starpnieks, mums visiem būtu jāmaksā par saviem grēkiem ar garīgo nāvi. Taču, pateicoties Viņam, mēs varēsim atgriezties pie mūsu Debesu Tēva, ja vien ievērosim Viņa noteikumus, kas ir grēku nožēlošana un Viņa baušļu pildīšana.

    Tas ir brīnišķīgi, ka Kristus mums ir devis iespēju tikt dziedinātiem no mūsu grēkiem. Viņš teica:

    „Lūk, Es esmu nācis pasaulē, lai … glābtu pasauli no grēka.

    Tādēļ, kas nožēlo grēkus un nāk pie Manis kā mazs bērns, to Es pieņemšu, jo tādiem pieder Dieva valstība. Lūk, par tādiem Es esmu atdevis Savu dzīvību un atkal to atguvis, tādēļ nožēlojiet grēkus un nāciet pie Manis jūs, zemes gali, un topiet izglābti” (3. Nefijs 9:21–22).

    • Padomājiet par to, kā jūs varat izrādīt pateicību par Izpirkšanas dāvanu.

    Papildu Svētie Raksti