25. nodarbības sagatavošanās materiāli: Pēctecība prezidijā un ceļš uz rietumiem
„25. nodarbības sagatavošanās materiāli: Pēctecība prezidijā un ceļš uz rietumiem”, Atjaunošanas pamati, skolotāja rokasgrāmata (2019. g.)
„25. nodarbības sagatavošanās materiāli”, Atjaunošanas pamati, skolotāja rokasgrāmata
Attēls
Virzīšanās tālāk, arvien tālāk, Glens S. Hopkinsons
Brigams Jangs noraugās, kā svētie pamet Navū.
25. nodarbības sagatavošanās materiāli
Pēctecība prezidijā un ceļš uz rietumiem
Paziņojot par Džozefa un Hairama Smitu nāvi, kādā laikrakstā tika secināts: „Tās ir mormonisma beigas.” (Weekly Herald, July 13, 1844, 220.) Pēc pravieša Džozefa nāves daudzi novērotāji uzskatīja, ka Baznīca sagrūs. Un Baznīcas locekļi šaubījās par to, kurš tos vadīs. Studējot šīs nodarbības materiālus, pievērsiet uzmanību tam, kā Tas Kungs turpina vadīt Savu Baznīcu pēc pravieša nāves.
1. sadaļa
Kurš vada Tā Kunga Baznīcu pēc pravieša nāves?
Izpildiet vienu no šīs sadaļas studiju uzdevumiem:
Noskatieties video „The Succession Crisis after Joseph Smith’s Murder” (Pēctecības krīze pēc Džozefa Smita noslepkavošanas; 8:03), kas ir pieejams angļu valodā, un izpildiet šīs sadaļas noslēgumā ietverto uzdevumu pārdomām.
Izlasiet doto materiālu un izpildiet uzdevumu pārdomām.
Līdz ar Džozefa un Hairama Smitu nāvi, Navū iestājās drūms noskaņojums. Šajos juku laikos vairāki cilvēki apgalvoja, ka viņiem ir tiesības vadīt Baznīcu. Viens no šiem cilvēkiem bija Sidnijs Rigdons.
Džozefa nāves brīdī Brigams Jangs, līdz ar citiem apustuļiem, kalpoja misijā Amerikas Savienoto Valstu austrumos. Vēstuli ar Džozefa un Hairama Smitu slepkavības aprakstu Brigams Jangs saņēma tikai 1844. gada 16. jūlijā.
Izlasot šo vēstuli, Brigamam šķita, ka viņa galva pārplīsīs. Viņš vēl nekad nebija juties tik izmisis.
Viņa domas nekavējoties pievērsās priesterībai. Džozefam bija visas atslēgas, kas bija nepieciešamas endaumenta izpildīšanai un svēto saistīšanai kopā uz mūžību. Bez šīm atslēgām Tā Kunga darbs nevarēja virzīties uz priekšu. Brigams kādu brīdi baiļojās, ka Džozefs ir paņēmis tās līdzi kapā.
Tad, atklāsmes uzplaiksnījumā, Brigams atcerējās, ka Džozefs bija piešķīris šīs atslēgas Divpadsmit apustuļiem. Enerģiski uzsitot ar roku pa celi, viņš teica: „Valstības atslēgas ir tepat, līdz ar Baznīcu.” (Svētie: stāsts par Jēzus Kristus Baznīcu pēdējās dienās, 1. sējums, Patiesības karogs, 1815.–1846. g. (2018. g.), 559. lpp.)
1844. gada 7. augustā Divpadsmit apustuļi kopā ar citiem Baznīcas vadītājiem noturēja padomes sapulci. Šīs sapulces laikā Sidnijs Rigdons, kurš bija neapmierināts ar Baznīcu, paziņoja, ka, tā kā viņš iepriekš ir ticis aicināts un iesvētīts par Džozefa Smita runasvīru (skat. Mācības un Derību 100:9), tad „pārliecināties par to, ka Baznīca tiek pienācīgi pārvaldīta”, būtu viņa pienākums (citāts no History, 1838–1856 [Manuscript History of the Church], volume F-1, 295, josephsmithpapers.org).
Kad beidza runāt Sidnijs Rigdons, Brigams Jangs teica:
Attēls
Prezidents Brigams Jangs
Džozefs, uzliekot rokas mūsu galvām, ir piešķīris [Divpadsmit apustuļiem] visas atslēgas un spēku, kas piederas apustuļu aicinājumam un kas bija viņam pašam, pirms viņš tika paņemts projām. (Brigham Young, in History, 1838–1856, volume F-1, 296, josephsmithpapers.org)
Nākamajā dienā Navū svētie sapulcējās, lai dzirdētu, kā Sidnijs Rigdons piesaka savas tiesības uz Baznīcas vadību. Pēc viņa uzrunas sanākušos īsi uzrunāja Brigams Jangs, pastāvot uz to, ka tagad Baznīcu ir jāvada Divpadsmit apustuļu kvorumam, kam kolektīvi ir uzticētas visas tās priesterības atslēgas, kas ir tikušas atjaunotas caur pravieti Džozefu Smitu.
Klausoties Brigama runā, Emīlija [Hoita] atskārta, ka ik pa laikam paraugās uz viņu, lai pārliecinātos, ka runātājs nav Džozefs. Viņam bija Džozefa sejas izteiksme, viņa argumentācijas metode un pat tāds pats balss skanējums. …
Pēc septiņiem gadiem Emīlija pierakstīja, kā viņa ir redzējusi Brigamu runājam ar svētajiem, liecinādama par to, cik ļoti, stāvēdams uz paaugstinājuma, viņš izskatījies un izklausījies pēc Džozefa. Turpmāko gadu gaitā desmitiem svēto pievienojās viņas liecībai, aprakstot to, ka viņi ir redzējuši, kā todien pār Brigamu nolaižas Džozefa pravieša mantija. (Svētie, 1. sējums, 565.–566. lpp.)
Vilfords Vudrafs rakstīja: „Ja es nebūtu viņu [Brigamu] redzējis pats savām acīm, neviens mani nespētu pārliecināt, ka tas nav pats Džozefs Smits.” (Citāts no History of the Church, 7:236.)
Pateicoties Brigama Janga paziņojumam par to, ka Džozefs ir piešķīris Divpadsmit apustuļiem atslēgas un apustulisko varu, kā arī Svētā Gara apstiprinošajai liecībai, svētie saprata, kāda ir Tā Kunga griba, un atbalstīja Divpadsmit apustuļu kvoruma locekļus par Jēzus Kristus atjaunotās Baznīcas vadītājiem.
Attēls
pārdomu simbols
Gremdējieties pārdomās, gatavojoties nodarbībai
Padomājiet par to, kā Debesu Tēvs darīja zināmu Savu gribu un apliecināja svētajiem Savu mīlestību, parādot tiem, ka Baznīca ir jāvada Brigamam Jangam un Divpadsmit apustuļiem. Kā jūs esat pārliecinājušies par to, ka tie, kuri vada Baznīcu mūsdienās, ir Dieva izraudzīti un aicināti?
2. sadaļa
Kā Tas Kungs var mūs vadīt, kad mūs pārņem nenoteiktība par turpmāko?
1846. gada janvārī, kamēr svētie cieta no pieaugošām vajāšanām, Divpadsmit apustuļi pabeidza izstrādāt Navū pamešanas plānu, lai dotos uz rietumiem. 1842. gadā Džozefs Smits bija pravietojis par to, ka „svētos nepārstās piemeklēt daudzas ciešanas un viņi tiks padzīti uz Klinšainajiem kalniem … [un izveidos] apmetnes, un uzcels pilsētas, un … kļūs par varenu tautu Klinšaino kalnu ielokā” (Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits (2010. g.), 45. nod.).
Kamēr svētie gatavojās pamest Navū, viņi strādāja arī pie Navū tempļa pabeigšanas. Tuvojoties tā pabeigšanai, tūkstošiem svēto dienām un naktīm drūzmējās pie tempļa, lai saņemtu endaumenta un saistīšanas priekšrakstus. Māsa Sāra Riča secināja:
Attēls
Sāra Riča
Ja nebūtu tās ticības un zināšanu, kas mums tika dāvātas šajā templī ar Tā Kunga Gara ietekmi un palīdzību, mūsu ceļojums būtu līdzinājies lēcienam tumsā. … Taču mums bija ticība savam Debesu Tēvam, un mēs paļāvāmies uz Viņu, jūtot, ka mēs esam Viņa izredzētie ļaudis. (Sarah Rich, citāts no Daughters in My Kingdom: The History and Work of Relief Society [2011], 30)
Runājot par svētajiem, kuri tolaik atradās Navū, elders Roberts D. Heilzs no Divpadsmit apustuļu kvoruma teica:
Attēls
Elders Roberts D. Heilzs
Viņu derības ar To Kungu Navū templī pasargāja tos ceļojumā uz rietumiem, tāpat kā tās sargā ikvienu no mums mūsu dienās, visa mūža garumā. (Robert D. Hales, “Temple Blessings,” New Era, Feb. 2014, 4)
Vajāšanām pieaugot, svētie pabeidza pārceļošanas plānošanu, un 1846. gada februārī pirmā apjomīgā svēto grupa uzsāka ceļojumu pāri Aiovai. Viņi saskārās ar problēmām, ko radīja bargā ziema, nepietiekamie pārtikas krājumi un dezorganizācija. Pavasaris atnāca līdz ar pastāvīgu lietu, pārplūdušām upēm un dubļiem, kas ierobežoja svēto pārvietošanos, un 131 dienā viņi bija mērojuši tikai 483 kilometrus. Šīs kavēšanās un noplicināto resursu iespaidā Brigams Jangs apturēja ceļojumu un nodibināja pagaidu apmetni, ko nosauca par Ziemas mītni. Līdz rudenim Ziemas mītnes iedzīvotāju skaits bija strauji palielinājies, pārsniedzot 7000 cilvēku.
Daudzi bija sasirguši nepietiekamā uztura un slikto laikapstākļu dēļ, un dažu ticība bija sašķobījusies. Šo smago apstākļu dēļ 1846.–1847. gada ziema kļuva par vissmagāko periodu Brigama Janga dzīvē. Viņš jutās „kā lielas ģimenes tēvs ar bērniem, kas pulcējušies [ap viņu]”, un vēlāk atcerējās, ka pienākumi gūlās uz viņa pleciem kā „divdesmit piecu tonnu smaga nasta” (“This Shall Be Our Covenant,” Revelations in Context [2016], 307–308; skat. arī Saints: The Story of the Church of Jesus Christ in the Latter Days, vol. 2, No Unhallowed Hand, 1846–1893 [2020], 40–44, 46–51).
Gumstot zem šīs nastas, Brigams Jangs dedzīgi lūdza Tam Kungam norādījumus un saņēma atklāsmi, kurā bija ietverts „Tā Kunga vārds un griba attiecībā uz Israēla nometni viņu ceļojumos uz rietumiem” (Mācības un Derību 136:1). Studējot šīs atklāsmes fragmentus, jūs varētu atzīmēt to, kādus norādījumus un apsolījumus Tas Kungs deva svētajiem.
Runājot par laiku, kad tika dota Mācības un Derību 136. nodaļā ietvertā atklāsme, prezidents Dalins H. Oukss no Augstākā prezidija nāca klajā ar kādu būtisku atziņu. Viņš teica:
Attēls
Prezidents Dalins H. Oukss
Pats būtiskākais, pūloties saņemt jebkāda veida atklāsmi, ir apņemšanās darīt visu, kas ir mūsu spēkos, liekot lietā savus personīgos centienus un spriešanas spējas. Tas nozīmē, ka mums ir jākalpo un jāstrādā.
Virzīšanās uz priekšu, pašiem kalpojot un strādājot, ir būtisks veids, kā kļūt atklāsmes cienīgiem. Studējot Svētos Rakstus, es esmu pamanījis, ka lielāko daļu atklāsmju Dieva bērni saņem tad, kad viņi darbojas, nevis kamēr viņi pasīvi sēd savos mājokļos, gaidot, kad Tas Kungs viņiem atklās pirmo soli, kas tiem jāsper.
Mums, piemēram, būtu svarīgi atzīmēt, ka atklāsme, kas ir zināma kā „Tā Kunga vārds un griba attiecībā uz Israēla nometni viņu ceļojumos uz rietumiem” (M&D 136:1), netika dota Navū, kamēr Divpadsmit apustuļu kvorums plānoja izceļošanu no Navū; … un tā netika dota Misisipi upes rietumkrastā. … Atklāsme ar norādījumiem svēto ceļošanai pāri līdzenumiem tika dota 1847. gada 14. janvārī, kad svētie jau bija mērojuši aptuveni trešdaļu ceļa, dodoties uz kalnu ielejām. (Dallin H. Oaks, “In His Own Time, in His Own Way,” Ensign, Aug, 2013, 22, 24)
Padomājiet kādu minūti par to, kā šo prezidenta Ouksa atziņu varētu piemērot attiecībā uz jūsu jautājumiem un lēmumiem, kam ir būtiska nozīme jūsu turpmākajā dzīvē.
1847. gada aprīļa sākumā Brigams Jangs kopā ar pirmo svēto grupu pameta Ziemas mītni. Četros mēnešos mērojuši vairāk nekā 1660 kilometru, viņi 1847. gada 24. jūlijā ieradās Sālsezera ielejā. Vilfords Vudrafs rakstīja, ka, redzot šo ieleju, Brigamu Jangu „uz vairākām minūtēm pārņēma kāda vīzija. … Kad šī vīzija bija pagaisusi, viņš teica: „Ar to pietiek. Šī ir īstā vieta. Dodieties uz priekšu.”” (Citāts no Teachings of Presidents of the Church: Wilford Woodruff [2004], 146.) Līdz oktobrim Jūtā bija apmetušies aptuveni 1700 svētie. Taču aptuveni 10 000 svēto joprojām dzīvoja Misūri upes krastos, Aiovas un Nebraskas štatos, un pārceļoja uz rietumiem turpmāko piecu gadu laikā (skat. “Sustaining a New First Presidency in 1847,” ChurchofJesusChrist.org).
Iztrūkstot Augstākajam prezidijam, Divpadsmit apustuļi bija vadījuši Baznīcu vairāk nekā trīs gadu garumā. 1847. gada decembrī apustuļi tikās Kaunsilblafsā, Aiovas štatā, kur tobrīd joprojām dzīvoja daudz svēto. Viņi sapulcējās kādā nelielā baļķu mājiņā, lai apspriestu Augstākā prezidija reorganizēšanu. „Pār klātesošajiem nāca ievērojama Svētā Gara izpausme”, un Divpadsmit apustuļi vienbalsīgi atbalstīja par Baznīcas prezidentu Brigamu Jangu, kurš bija visilgāk kalpojušais apustulis (Autobiography of Bathsheba W. Smith, 12, Church History Library, Salt Lake City; pareizrakstība standartizēta; skat. arī Saints, 2:87–89, 92–95).
Attēls
pārdomu simbols
Gremdējieties pārdomās, gatavojoties nodarbībai
Padomājiet par to, kā Tas Kungs vadīja svētos viņu ceļojumā uz Sālsezera ieleju. Kā jūs esat izjutuši to, ka Tas Kungs vada jūs jūsu dzīvē? Kam jūs savā dzīvē varētu pievērst lielāku uzmanību, lai saņemtu no Tā Kunga vēl skaidrākus norādījumus?
