„Pielikums C: Trīs liecinieki”, „Nāciet, sekojiet Man!” indivīdiem un ģimenēm: Mormona Grāmata 2020 (2020)
„Pielikums C”, „Nāciet, sekojiet Man!” indivīdiem un ģimenēm: 2020
Pielikums C
Trīs liecinieki
Vairāk nekā piecus gadus — kopš brīža, kad eņģelis Moronijs pirmo reizi apciemoja Džozefu Smitu, līdz pat 1829. gadam — Džozefs bija vienīgais cilvēks, kuram bija ļauts redzēt zelta plāksnes. Tādēļ tie, kuri uzskatīja, ka viņš tos maldina, viņu intensīvi kritizēja un vajāja. Tad nu padomājiet vien, kādu prieku Džozefs juta, kad, tulkojot Mormona Grāmatu, viņš uzzināja, ka Tas Kungs ļaus arī citiem redzēt plāksnes un ka arī tie „liecinās par tās grāmatas un to vārdu, kas ir tanī, patiesību” (2. Nefija 27:12–14; skat. arī 2. Nefija 11:3; Etera 5:2–4).
1829. gada jūnijā Olivers Kauderijs, Deivids Vitmers un Martins Heriss lūdza atļauju būt par trim lieciniekiem, par kuriem bija pravietots Mormona Grāmatā. Tas Kungs apmierināja viņu vēlmi (skat. M&D 17. nod.) un sūtīja eņģeli, kurš parādīja tiem plāksnes. Šie vīri kļuva zināmi kā Trīs liecinieki, un viņu rakstiskā liecība ir iekļauta katrā Mormona Grāmatas eksemplārā.1
Prezidents Dalins H. Oukss izskaidroja, kādēļ šī Trīs liecinieku liecība ir tik pārliecinoša: „Trīs liecinieku liecība par Mormona Grāmatu turpina nelokāmi pastāvēt. Katram no šiem trim lieciniekiem bija pietiekams iemesls un iespēja atteikties no savas liecības, ja tā būtu bijusi nepatiesa, vai mainīt savu nostāju attiecībā uz tajā ietverto informāciju, ja tā būtu bijusi neprecīza. Mums ir labi zināms, ka aptuveni astoņu gadu laikā pēc viņu liecības publicēšanas savstarpējo nesaskaņu vai citu Baznīcas vadītāju greizsirdības dēļ katrs no trīs lieciniekiem tika izslēgts no Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas. Katrs no šiem trim aizgāja savu ceļu, neizrādot it nekādu vienotu interesi par kādu slepenu centienu turpināšanu. Tomēr līdz pat savas dzīves beigām — 12 līdz 50 gadus ilgā periodā pēc viņu izslēgšanas — neviens no lieciniekiem nenoliedza savu publicēto liecību un nepateica neko tādu, kas aizēnotu tās patiesumu.”2
Līdz pat savas dzīves beigām šie Trīs liecinieki izrādīja nelokāmu uzticību savai liecībai par Mormona Grāmatu.
Olivers Kauderijs
Pēc atkārtotas kristīšanas Baznīcā un īsi pirms savas nāves Olivers tikās ar kādu misionāru — elderu Džeikobu Geitsu —, kurš devās cauri Ričmondai Misūri štatā uz savu misiju Anglijā. Elders Geits izvaicāja Oliveru par viņa liecību attiecībā uz Mormona Grāmatu. Eldera Geitsa dēls stāsta par Olivera atbildi, sakot:
„Šķita, ka, dzirdot šo jautājumu, Olivers jutās dziļi aizskarts. Viņš neteica ne vārda, piecēlās no sava atzveltnes krēsla, piegāja pie grāmatu skapja, izņēma Mormona Grāmatas pirmreizējā izdevuma eksemplāru, uzšķīra Trīs liecinieku liecību un pašā svētsvinīgākajā manierē nolasīja vārdus, zem kuriem teju pirms divdesmit gadiem bija parakstījis savu vārdu. Uzlūkojot manu tēvu, viņš teica: „Džeikob, es gribu, lai tu atcerētos, ko es tev teikšu. Es esmu mirstošs cilvēks, un kāds man būtu labums tev melot? „Es zinu,” viņš teica, „ka Mormona Grāmata tika pārtulkota ar Dieva dāvanu un spēku. Manas acis redzēja, manas ausis dzirdēja un mana sapratne tika aizskarta, un es zinu, ka tas, par ko es esmu liecinājis, ir patiesība. Tas nebija ne sapnis, ne tukšas iedomas, tā bija īstenība.””3
Deivids Vitmers
Vēlākajos dzīves gados Deivids Vitmers uzzināja par baumām, ka viņš it kā esot noliedzis savu liecību par Mormona Grāmatu. Atbildot uz šīm apsūdzībām, Deivids atkārtoti apstiprināja savu liecību vēstulē, kas tika publicēta vietējā laikrakstā Richmond Conservator:
„Lai pasaule zinātu patiesību, es vēlos tagad, būdams savas dzīves norietā un bīstoties Dieva, reizi par visām reizēm publiski paziņot,
ka es nekad neesmu noliedzis to liecību vai kādu tās sadaļu, kas jau ilgus gadus tiek publicēta šajā grāmatā, būdams viens no Trim lieciniekiem. Tie, kas mani pazīst vislabāk, labi zina, ka es vienmēr esmu bijis uzticīgs šai liecībai. Un, lai neviens cilvēks nevarētu tikt maldināts un nešaubītos par maniem pašreizējiem uzskatiem par šo liecību, es vēlreiz apstiprinu, ka visi mani izteikumi, kas toreiz tika pausti un publicēti, ir patiesi.
„Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird” — tā nebija maldināšana! Tas, kas ir rakstīts, ir rakstīts, un lai tas, kas to lasa, saprot.”4
Martins Heriss
Martins Heriss, tāpat kā Olivers Kauderijs, uz laiku pameta Baznīcu, taču vēlāk tika kristīts atkārtoti. Dzīves nogalē viņš kļuva pazīstams ar to, ka allaž nēsāja padusē Mormona Grāmatu un liecināja par tās patiesumu visiem, kuri viņā klausījās: „Es zinu, ka Mormona Grāmata tik tiešām ir patiesa. Un, kaut arī visi cilvēki noliegtu šīs grāmatas patiesumu, es to neuzdrīkstos. Mana sirds ir droša. Ak, Dievs, mana sirds ir droša! Man nevarētu būt vēl patiesāku un nešaubīgāku zināšanu par šīm.”5
Džordžs Godfrijs, kāds no Martina paziņām, rakstīja: „Dažas stundas pirms viņa nāves … es vaicāju [Martinam], vai viņam nešķiet, ka tajā, kas tika rakstīts un stāstīts par Mormona Grāmatas izdošanu, ir kaut neliela daļiņa krāpšanas vai maldu, un viņš, tāpat kā vienmēr, atbildēja …, sakot: „Mormona Grāmata nav nekāds viltojums. Es zinu to, ko es zinu. Es esmu redzējis to, ko es esmu redzējis, un es esmu dzirdējis to, ko es esmu dzirdējis. Es esmu redzējis zelta plāksnes, no kurām Mormona Grāmata tika pārrakstīta. Man un vēl citiem parādījās eņģelis, kurš liecināja par šo pierakstu patiesumu, un, ja es būtu bijis ar mieru noliegt savus vārdus un, nepatiesi zvērot, atteikties no savas tagadējās liecības, es šobrīd varētu būt bagāts vīrs, tomēr es nespēju sniegt citādu liecību, kā esmu sniedzis un sniedzu tagad, jo tā ir patiesība.””6
„No tik daudzu liecinieku mutes, kā Viņš uzskatīs par labu”
Trīs liecinieku liecība šķiet īpaši iespaidīga, domājot par visu minēto cilvēku pieredzi Baznīcā un ārpus tās.7 Lai kā klājās Oliveram, Deividam un Martinam, viņi nekad nepārstāja liecināt par pieredzēto, apliecinot, ka Mormona Grāmata tika pārtulkota ar Dieva dāvanu un spēku. Un viņi nebija vienīgie.
Sendienās Nefijs paziņoja: „Dievs Tas Kungs turpinās izplatīt grāmatas vārdus; un no tik daudzu liecinieku mutes, kā Viņš uzskatīs par labu, Viņš apliecinās Savu vārdu.” (2. Nefija 27:14.) Papildus Džozefam Smitam un Trim lieciniekiem, Tas Kungs izraudzījās vēl astoņus lieciniekus, kam tika atļauts ieraudzīt plāksnes. Arī viņu liecība ir iekļauta katrā Mormona Grāmatas eksemplārā. Astoņi liecinieki, tāpat kā Olivers, Deivids un Martins, palika uzticīgi savai liecībai par Mormona Grāmatu un apliecinājumam par zelta plāksnēm.
Viljams E. Maklelins bija viens no agrīno dienu Baznīcas jaunpievērstajiem, kurš personīgi pazina daudzus no Mormona Grāmatas lieciniekiem. Kaut arī Viljams pēc kāda laika pameta Baznīcu, viņu joprojām dziļi iespaidoja pārliecinošās liecības, ko viņš bija dzirdējis no šiem lieciniekiem.
„Tagad es gribu vaicāt,” Maklelins rakstīja savas dzīves beigās, „ko lai es daru ar pulka uzticīgo liecinieku, kuri dalās tik racionālā un tajā pašā laikā tik svētsvinīgā liecībā? Šie vīri, būdami brieduma gados, redzēja vīzijā eņģeli un dalījās savā liecībā ar visiem cilvēkiem. Un astoņi vīri redzēja plāksnes un turēja tās savās rokās. Tādējādi visi šie vīri uzzināja visu to, ko tik noteikti ir pasludinājuši par patiesu. Un viņi ir pasludinājuši to gan savā jaunībā, gan tagad, savās vecumdienās.”8
Kaut arī mēs neesam redzējuši zelta plāksnes kā Trīs liecinieki, mēs varam smelties spēku viņu liecībās. Pat tad, kad šīs liecības dēļ tika apdraudēta viņu reputācija, drošība un dzīvība, šie godprātīgie vīri drosmīgi un līdz pat pašām beigām turpināja būt uzticīgi savai liecībai.