Pat ja mēs atrodamies tālu no tempļa, tas mājo mūsu sirdī

Jūlija Salomatina apkopoja materiālus par nelielo Voroņežas draudzes un Belgorodas

grupas Baznīcas locekļiem Maskavas misijā.

Katrs no mums atceras to dienu, kad pirmo reizi šķērsoja Tā Kunga nama slieksni. Kādam tas notika pirms viņa vai viņas došanās misijā. Citi ir piedalījušies vasaras jauniešu braucienā uz templi vai pirmo reizi apmeklējuši templi gadu pēc savām kristībām pieaugušā vecumā. Atmiņas par pirmo braucienu uz templi mūs piepilda ar siltām sajūtām, gaišu prieku un izbrīnu par to, kādu garīgu briedumu mēs esam guvuši.

Brālis Georgijs Vnodčenko atceras: „Mans pirmais brauciens uz Stokholmas Zviedrijas templi bija 2000. gada maijā. Man bija sagatavoti apmēram 40 vārdi, kuru labā es plānoju veikt priekšrakstus. Par templi es zināju tikai to, ko iepriekš biju izlasījis Baznīcas žurnālos un rokasgrāmatās. Pirmkārt, mani vadīja vēlme piepildīt Dieva gribu. Man bija dažas ļoti naivas, kā es sākumā domāju, garīgas pieredzes par kalpošanu templī. Pa ceļam no Sanktpēterburgas uz Helsinkiem es pamanīju neparastus mākoņus, kas atgādināja reaktīvās lidmašīnas atstātās pēdas. Es ieskatījos mākoņos, kas bija pilnīgi balti pretstatā zilajām debesīm, un tajos es ieraudzīju lidojošu eņģeļu tēlus. Pēc profesijas es esmu mākslinieks, tāpēc pieņēmu, ka redzētais ir manas iztēles auglis. Taču cik liels bija mans izbrīns, kad mājupceļā vēlreiz ieraudzīju to pašu! Mans prieks bija pilnīgs, bija sajūta, it kā manā sirdī iemiesojas garīga bagāža, kur tā ir iederīga. Es realizēju visu iecerēto un sajutos kā bērns, kurš bija krietni paaudzies. Man ļoti patīk šis kalpošanas darbs mūsu senču labā. Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz 22 gadi. Esmu izpildījis priekšrakstus apmēram par 5000 cilvēkiem, un man ir atklāts tik daudz, ka to nav iespējams īsumā izstāstīt.”

Savās atmiņās dalījās arī brālis Jurijs Kutepovs: „Mans pirmais brauciens uz Stokholmas Zviedrijas templi bija 2001. gada decembrī, un tas sakrita ar gatavošanos Ziemassvētkiem. Mani patīkami pārsteidza īpašais Ziemassvētku gars, ko izjutu šajā valstī, un, protams, īpašā Gara ietekme, ko sajutu templī. Tobrīd man templī bija jāpaveic liels darbs, un man nepietika laika visa darba paveikšanai tajā nedēļā, ko pavadīju templī. Tas palīdzēja man saprast, cik svarīgi ir palīdzēt citiem tempļa darba īstenošanā. Es vēlējos līdzināties tiem spēcīgajiem tempļa darbiniekiem, brāļiem no citām pilsētām, kurus satiku savā pirmajā tempļa braucienā. Tāpēc savā otrajā braucienā uz templi es lūdzu, lai mani aicina par tempļa darbinieku. Es jutos ļoti laimīgs, kad man tika dota iespēja pārstāvēt To Kungu, veicot priekšrakstus. Es redzēju brāļu gaviles un prieka asaras māsām, kuras saņēma savus priekšrakstus, pateicoties manai kalpošanai, un sajuta Tā Kunga tuvumu templī.”

Māsa Marija Kutepova teica: „Man arī patīk apmeklēt templi. Templī es vienmēr rodu mieru un atpūtu no ārpasaules ietekmes, kā arī gūstu atbildes uz saviem garīgajiem jautājumiem. Es ilgojos pēc tempļa un ar nepacietību gaidu, kad varēšu to atkal apmeklēt.”

Lai gan mums nav bijusi iespēja apmeklēt Tā Kunga namu gandrīz divus gadus, daudzi brāļi un māsas nesēž bezdarbībā, bet turpina apkopot informāciju par savu ģimenes vēsturi. Tagad vietne FamilySearch.org ir atsākusi savu darbību Krievijā. No pieejamajām funkcijām, iespējams, vissvarīgākā funkcija ir saistīta ar indeksēšanu. Kas ir indeksēšana? Tā ir ar roku rakstītu datu atšifrēšana un informācijas tulkošana, kas tiek pārnesta elektroniskā formātā. Daudzu arhīvu vēsturiskie pieraksti jau ir ieskenēti, taču tajos esošā informācija ir jāievada īpašās veidlapās, lai to varētu atrast sistēmas meklētājā. Brāļi un māsas, kas nodarbojas ar indeksēšanu, runā par prieka un miera sajūtu, kas saistīta ar šo darbu. Māsa Ņina Afončenko no Belgorodas grupas atzīst: „Es esmu pateicīga mīļajam Kungam, ka Viņš caur Savu žēlastību atvēra ceļu uz pestīšanas priekšrakstiem, kas ļauj ģimenēm tikt saistītām uz mūžību. Man ļoti patīk indeksēt. Man ir dāvāta dzīvība šeit, uz Zemes, lai palīdzētu cilvēkiem, kas atrodas priekškara otrā pusē. Tas ir tā, it kā es viņus iepazīstu katru atsevišķi. Kādu dienu notika brīnums: pierakstos es ieraudzīju kādas ģimenes bērnu vārdus, kuru uzvārds sakrita ar manas draudzenes uzvārdu, kura ir Kijevas tempļa darbiniece. Es viņai uzrakstīju un nosūtīju pierakstu fotogrāfijas, un viņa bija tik laimīga. Es sajutu spēcīgu Svētā Gara ietekmi un sapratu, ka mans darbs nebija veltīgs. Kāds prieks ir kalpot Dievam un Viņa bērniem!”

Brālis Jurijs Kutepovs saka: „Indeksēšana man ļoti atgādina par Džozefa Smita Mormona Grāmatas tulkošanu, jo vecie pieraksti indeksēšanas darbā dažkārt ir uzrakstīti tik nesaprotamā rokrakstā, ka šķiet neiespējami tos atšifrēt. Tieši šādos brīžos tu sāc saprast, ka dažas zināšanas var iegūt tikai garīgi, ar lūgšanas palīdzību. Un patiešām pēc lūgšanas un pārdomu pilnas analizēšanas kļūst skaidrs, kas tas ir par vārdu vai uzvārdu. Dažreiz man ir jāmeklē papildu informācija internetā, un tādās reizēs man tiek atgādināts princips, ka papildus lūgšanai ir jāpieliek arī personiska piepūle (skat. Mācības un Derību 9:7, 8).”

Ģimenes vēstures darbs palīdz uzturēt saziņu ne tikai ar tiem, kas jau ir aizgājuši otrpus priekškaram, bet arī ar dzīvajiem radiniekiem. Diemžēl darba rutīnas un kādu citu iemeslu dēļ mēs ar tuviniekiem parasti tiekamies tikai dzimšanas dienās un kādos bēdīgos brīžos, un dažus radiniekus nepazīstam nemaz. Ģimenes vēstures darbs palīdz mums viņus atcerēties. Brālis Jurijs Kutepovs piebilst: „Nekad nebiju domājis, ka cilvēkos tik skaidri var izpausties ģimenes iezīmes. Kad kādā vēlā vakarā pirmo reizi satiku savu attālo radinieci no Kurskas, bija jau satumsis. Bet, pat esot tumsā, viņa mani kaut kā atpazina un vēlāk teica: „Es uzreiz sapratu, ka tas ir Kutepovs.” Es uzzināju par saviem senčiem pirmajā, otrajā un trešajā paaudzē, un man ir tāda sajūta, it kā man piemistu visu šo cilvēku iezīmes. Esmu pārliecināts, ka ģimenes vēsture un tempļa darbs, kā arī indeksēšana palīdz man kļūt par labāku mūsu Debesu Tēva dēlu un patiesu mūsu Glābēja brāli.”

Kad atkal varēsim brīvi apmeklēt templi, mēs jau būsim savādāki cilvēki, nekā pirms pandēmijas. Tikmēr templis mājo mūsu sirdī, un mēs ar nepacietību gaidām, kad drīkstēsim to apmeklēt. Māsa Nafikova, pilna laika misionāre, kura kopā ar savu vīru, elderu Kuļikovu, kalpo Voroņežas draudzē, piebilst: „Kad es atkal došos uz templi, būs pavisam citas sajūtas, cita sagatavošanās un jauna izpratne par šo braucienu. Un es zinu, ka tam visam sekos jaunas atklāsmes. Es iegūšu jaunas zināšanas, jo Dievs gādā par mani. Man ir nepieciešamas atklāsmes par mani un manu Radītāju, lai tuvotos Viņam un kļūtu labāka un šķīstāka, lai, stāvot Viņa priekšā, manas drēbes būtu tikpat baltas kā mans sniegbaltais tempļa apģērbs. Un es zinu, ka tas ir iespējams, pateicoties manai ticībai, grēku nožēlošanai un Jēzus Kristus īstenotajai Izpirkšanai. Tas Kungs ir teicis: „Tuvojieties Man un Es tuvošos jums; meklējiet uzcītīgi Mani un Jūs atradīsiet Mani; lūdziet un jūs saņemsiet; klauvējiet un jums taps atvērts” (Mācības un Derību 88:63).”