„Nepilna laika kalpošanas misionāri — valstības celšana, kalpojot un daloties mīlestībā”, Liahona, 2022. gada jūlijs/augusts.
Jaunajiem pieaugušajiem
Nepilna laika kalpošanas misionāri — valstības celšana, kalpojot un daloties mīlestībā
Es prātoju, vai kalpot nepilna laika kalpošanas misijā nozīmēja to, ka „neesmu pietiekami laba”.
Kad staba prezidents man pirmo reizi pajautāja, vai es gribētu kalpot nepilna laika kalpošanas misijā, mana pirmā doma bija: „Jā!”
Es paļāvos uz to, ka Tam Kungam man bija paredzēts darbs, un es ticēju, ka jebkas, ko Viņš vēlējās, lai es paveiktu, man sniegtu izaugsmi un prieku, jo Viņš mani mīl un vēl man tikai to labāko.
Mana otrā doma bija: „Kas ir nepilna laika kalpošanas misija?”
Staba prezidents mūsu tikšanās laikā svētdienā viņa birojā izskaidroja, kas ir nepilna laika kalpošanas misija, taču šo skaidrojumu un šīs misijas nozīmīgumu es tā patiesi sapratu tikai daudz vēlāk. Tolaik es pat prātoju, vai ar mani kaut kas nav kārtībā, jo es neizpratu nepilna laika misijas lielo kalpošanas nolūku.
Vai es biju vajadzīga?
Es saņēmu savu kalpošanas aicinājumu aptuveni mēnesi, pirms sākās mana misija. Tas nozīmēja, ka es tikos ar saviem nepilna laika kalpošanas misijas vadītājiem, apmeklēju nepilna laika kalpošanas misijas konferenci savā reģionā un pat tiku aicināta vadīt pārniecības studijas divām citām māsām savā reģionā, un tas viss notika, pirms tiku iesvētīta kalpošanai.
To mēnesi, pirms es saņēmu aicinājumu un sniedzu savu „atvadu” runu dievkalpojumā (lai gan es nedevos nekur projām), es izmantoju, lai uzzinātu par nepilna laika kalpošanas misijām un misionāriem manā apkārtnē.
Nepilna laika kalpošanas konferencē, ko apmeklēju, es uzzināju, ka daudzi šo misiju misionāri, saņemot aicinājumu, jūtas tā, it kā nebūtu pietiekami labi, lai kalpotu misijā, kur sludina evaņģēliju. Es negribīgi atsaucu atmiņā pašas sākotnējo reakciju uz savu aicinājumu.
Galu galā es atskārtu, ka tiku aicināta kalpot nepilna laika kalpošanas misijā tāpēc, ka Debesu Tēvam bija iecere man, nevis tāpēc, ka es biju nepiemērota. Es nebiju sliktāka par tiem misionāriem, kas sludina; Viņam bija nepieciešams, lai es palīdzu celt Viņa valstību, kalpojot citos veidos. Es saņēmu spēcīgu liecību par to, ka visi misionāri Debesu Tēvam ir svarīgi un nozīmīgi Viņa darbā, jo visi misionāri vēlas kalpot Viņam un Viņa bērniem.
Kad uzzināju par citiem nepilna laika kalpošanas misionāriem savā reģionā, kad viņus satiku un uzklausīju viņu stāstus, es atklāju, ka viņi bija brīnišķīgi, taisnīgi Tā Kunga kalpi. Es sapratu, ka, lai gan daži no mums misijas sākumā gribēja nedaudz žēlot sevi, beigās mēs visi nonācām pie viena secinājuma: Tas Kungs mīl nepilna laika kalpošanas misionārus, un mēs esam tur, kur Viņš vēlas, lai mēs būtu — mācoties un pilnveidojoties, kalpojot Viņam, būdami Viņa rokas uz Zemes.
Kā nepilna laika kalpošanas misionāri ceļ Ciānu
Misionāri ir ļoti svarīgi visa veida aicinājumos, kuros viņi kalpo. Mums ir nepieciešami misionāri, kuri atstāj savas mājas un ģimenes līdz pat diviem gadiem, lai mācītu un sludinātu evaņģēliju visai pasaulei. Taču mums arī ir nepieciešams celt Ciānas kopienas, kurās valda mīlestība citam pret citu un vēlēšanās kalpot un pacilāt tos, kuri ir mazākie mūsu starpā. Tieši to dara nepilna laika kalpošanas misionāri. Mēs ceļam Ciānu, veidojot mīlestības un kalpošanas kultūru. Mēs cenšamies radīt laipnu, krietnu un pacilājošu kopienu visiem Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekļiem — tiem, kas ir bijuši Baznīcā visu mūžu, jaunpievērstajiem, ikvienam.
Mans nepilna laika kalpošanas misijas norīkojums — strādāt ar Baznīcas žurnāliem — palīdzēja man saredzēt, cik svētīta patiesībā es esmu. Es varēju pielietot savos dzīves pārbaudījumos gūtās zināšanas, lai pacilātu citus, kuri saskaras ar grūtībām. Esmu centusies dalīties savās pieredzēs ar citiem un, šādi darot, iedrošinājusi arī citus dalīties viņu stāstos. Visi Dieva bērni ir svarīgi. Kalpošana nepilna laika misijā man palīdzēja attīstīt iejūtību pret cilvēku vājībām un spēju viņus mīlēt tādus, kādi viņi ir, mums visiem kopā cenšoties tuvināties Kristum.
Nepilna laika kalpošanas misionāri velta savu laiku un enerģiju, lai radītu Ciānu dažādos noderīgos veidos. Daži sniedz savu fizisko kalpošanu, palīdzot Labklājības centrā vai vietējās pārtikas noliktavās. Citi misionāri izdaiļo tempļa apkārtni vai kalpo par priekšrakstu darbiniekiem templī. Vēl citi palīdz izdalīt pārtiku bērniem, kuriem tās nav skolas brīvlaikā, un kalpo šiem bērniem, viņus iedvesmojot. Ir tādi misionāri, kas dalās evaņģēlijā un stiprina Baznīcas locekļus, kam evaņģēlijs jau ir pieejams. Ir pat tādi misionāri, kuri palīdz uzturēt kārtībā dažādus Baznīcas darbinieku transportlīdzekļus.
Daži misionāri kalpo citos veidos, piemēram, veido bīskapiem izkārtnes Baznīcas ēkām, strādā Baznīcas kinofilmu studijā vai veic daudzos tīrīšanas darbus, lai visi varētu atrasties drošā vidē Covid-19 pandēmijas laikā. Lai arī kāds būtu mūsu norīkojums, mēs palīdzam celt Ciānu, veidojot vidi, kurā valda mīlestība un pašaizliedzīga kalpošana.
Mēs, visi misionāri, piedalāmies ikdienas Svēto Rakstu studēšanā, mācām nodarbības, apmeklējam nodarbības un apgabala padomes, stiprinām un pacilājam cits citu un apkārtējos cilvēkus neatkarīgi no tā, vai tas ietilptu vai neietilptu mūsu formālajā norīkojumā.
Viens no svarīgākajiem uzdevumiem, ko es veicu, nav tik daudz saistīts ar manu oficiālo norīkojumu attiecībā uz satura veidošanu Baznīcas žurnālu jauno pieaugušo sadaļā, bet gan ir saistīts ar kalpošanu citiem savas grupas misionāriem Tempļa skvērā. Es kalpoju, liekot viņiem justies saredzētiem un sadzirdētiem, lai viņi varētu zināt, ka man viņi rūp un viņi šeit iederas.
Vai tad tieši to nedara visi misionāri? Vai tad misionāri visā pasaulē neliecina cilvēkiem, ka šeit, Dieva valstībā, katram ir svarīga un tikai viņam paredzēta vieta un tas attiecas uz visiem Viņa bērniem? Misionāri, kas sludina, palīdz pasaulē mācīt, ka Dieva valstība ir šeit, uz Zemes, taču kalpošanas misionāri palīdz citiem saredzēt, kādai šai valstībai ir jābūt, gatavojoties Glābēja Otrajai atnākšanai. Tā ir vieta, kur mēs ieguldām savu sirdi citu vajadzību apmierināšanai, kur mēs kalpojam bez atrunām un kur mēs palīdzam citiem zināt, ka viņi iederas.
Kalpot tā, kā to darītu Glābējs, — palīdzot katram individuāli
Lai arī kā un kur mēs kalpotu, ir kas kopīgs, ko dara visi misionāri, — kalpot tā, kā to darītu Jēzus Kristus, proti, kalpojot katram individuāli.
Mēs ne tikai pildām sev piešķirtos, individuālos uzdevumus, bet „mūsu mērķis ir palīdzēt citiem nākt pie Kristus, kalpojot tā, kā to darītu Glābējs. Mēs kalpojam brīvprātīgi labdarības organizācijās, vietējā kopienā un paveicam Baznīcas sniegtos uzdevumus. Mēs kalposim Viņa vārdā katram individuāli, gluži kā to darīja Viņš, paužot Viņa mīlestību un laipnību”.1
Mēs, nepilna laika kalpošanas misionāri, augsti vērtējam mūsu kalpošanas mērķi, jo mēs zinām, ka Glābējs kalpo mums katram individuāli, un mēs esam sajutuši Viņa mīlestību un laipnību. Savā misijā esmu sajutusi Glābēja mīlestību un laipnību tad, kad labāk Viņu iepazinu, kad mani pārbaudījumi kļuva vieglāki, kad mana liecība stiprinājās un kad apkārtējie misionāri ir mani mīlējuši un pacilājuši.
Nepilna laika kalpošanas misionāri cenšas dalīties Kristus mīlestībā un laipnībā ar visiem apkārtējiem, un tam mēs veltām savu dzīvi visas mūsu misijas un visas mūsu atlikušās dzīves laikā.