„Vispirms piezvani man”, Liahona, 2022. gadamarts/aprīlis
Pēdējo dienu svēto balsis: ticīgās sievietes
Vispirms piezvani man
Es priecājos, ka nepalaidu garām iespēju palīdzēt māsai, kurai es biju vajadzīga un kura bija vajadzīga arī man.
Kad es biju jaunā māmiņa ar savu pirmo bērniņu, mans vīrs joprojām studēja augstskolā. Mēs abi strādājām nepilnas slodzes darbā, lai savilktu kopā galus.
Ar nepacietību gaidot brīvdienu, es biju ieplānojusi noskatīties kādu vecu televīzijas filmu. Tas bija laiks pirms DVD vai straumēšanas iespējām.
Filmai bija jāsākas ideālā laikā — 10.00 no rīta — mūsu dēla diendusas laikā. Šajā filmā spēlēja Kerijs Grants — viena no manām mīļākajām amerikāņu filmu zvaigznēm.
Vakarā pirms gaidītās dienas man piezvanīja bīskapijas Palīdzības biedrības prezidente. Kādu māsu no mūsu bīskapijas bija ķērusi viegla trieka un par viņu nākamajā dienā vajadzēja parūpēties, līdz viņas dēls atgriežas no darba.
„Es to darītu pati, bet man ir ciemiņi,” teica Palīdzības biedrības prezidente. Viņa paskaidroja, ka viņai nav neviena cita, kam to palūgt, un piedāvāja pieskatīt mūsu dēliņu, kamēr es parūpēšos par šo māsu. Es negribīgi piekritu.
Nākamajā rītā es aizvedu dēlu un devos apciemot māsu. Viņu sauca Luīze, un es uzreiz viņai ļoti pieķēros. Viņa bija pietiekami veca, lai būtu mana vecmāmiņa, kura nesen bija nomirusi.
Es palīdzēju Luīzei apģērbties un tad viņai pagatavoju brokastis. Viņa iekārtojās krēslā un ieslēdza televizoru. Drīz vien pienāca pulksten 10.00. Pārslēdzot kanālus ar pulti, viņa teica: „Šodien nav nekā, ko skatīties.”
Es brīdi nogaidīju un tad teicu: „Pa 11–to kanālu iet Kerija Granta filma.”
„Patiešām?” viņa jautāja. „Man tik ļoti patīk Kerijs Grants!”
Mēs noskatījāmies šo filmu un guvām lielu prieku. Vēlāk viņa pastāstīja, kā viņai dzīvē bija gājis, kad viņa bija manā vecumā. Viņa man pastāstīja par savu dēlu, un es viņai pastāstīju par savējo. Viņa runāja par Baznīcu un to, cik ļoti tās viņai pietrūkst.
Kad atgriezās viņas dēls, es apsolīju pie viņas atgriezties. Es pateicu Palīdzības biedrības prezidentei, lai gadījumā, ja Luīzei būs vajadzīga palīdzība, viņa vispirms piezvana man.
Kaut kad nākamo divu nedēļu laikā Luīze piedzīvoja vēl vienu trieku un nomira, pirms man bija iespēja viņu vēlreiz satikt. Mēs kopā pavadījām tikai deviņas stundas un noskatījāmies filmu, taču viņa man kļuva par dārgu draugu. Es bieži par viņu domāju.
Es priecājos, ka nepalaidu garām iespēju palīdzēt māsai, kurai es biju vajadzīga un kura bija vajadzīga arī man, lai gan sākumā es to nesapratu.