2021
Kā kalpot ieslodzītajiem
2021. gada janvāris


Kā kalpot ieslodzītajiem

Cilvēka dvēseles vērtību nemazina noziegums.

Attēls
collage image showing four different pictures of life in prison

Attēli no Getty Images

Pašlaik visā pasaulē vairāk nekā 10 miljonu cilvēku tiek turēti ieslodzījumā.1 Jēzus Kristus, kurš mīl katru cilvēku un izprot visas grūtības, mums lūdz kalpot visiem Debesu Tēva bērniem — tai skaitā arī tiem, kuri ir ieslodzīti cietumā. „Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši … cietumā un neesam Tev kalpojuši?

Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mateja 25:36–40).

Kā mēs varam darīt to, ko lūdza Glābējs, un droši kalpot tiem, kuri ir ieslodzījumā? Šajā rakstā ir sniegti pamatprincipi, ar ko jūs varat sākt. Lūgšanu pilni pārrunājiet ar vietējiem Baznīcas vadītājiem, kāda būtu piemērota un gudra rīcība jūsu reģionā.

Dieva bērni mums līdzās

Lai arī tieslietu sistēmas ir atšķirīgas, ieslodzījums pastāv visās tautās un kultūrās. Dags Ričenss pārvalda saziņu ar ieslodzītajiem Baznīcas locekļiem. Viņš arī koordinē šo darbu ar citu ticību un kopienu grupām, lai palīdzētu tiem, kurus ir ietekmējis ieslodzījums, neatkarīgi no viņu pagātnes vai reliģiskajiem uzskatiem.

„Izplatīts stereotips par ieslodzītajiem ir tāds, ka viņi visi ir neuzticami, vardarbīgi un bīstami,” saka brālis Ričenss. „Taču es esmu sapratis, ka lielākā daļa tādi nav. Lielākā daļa izjūt nožēlu par savu rīcību. Viņi cenšas tikt pāri sliktajām pagātnes izvēlēm un būt labi.”

Dažās valstīs gandrīz pusei pilsoņu ir kāds tiešais ģimenes loceklis, kurš atrodas ieslodzījumā.2 Šie ieslodzītie brāļi un māsas, vecāki un bērni ir ne tikai laicīgās dzīves ģimenes locekļi, bet arī Dieva bērni.

Laicīgais un mūžīgais sods

Lai arī dzīve mums prasa pieņemt spriedumus, Debesu Tēvs un Jēzus Kristus ir vienīgie, kuri var pilnībā spriest tiesu par kādu, pamatojoties uz viņa situāciju, rīcību un vēlmēm (skat. 1. Samuēla 16:7). Šajā nevainojamajā spriedumā noteikti tiks ņemti vērā apstākļi, kādos cilvēki ir dzimuši, kas veicina iespējamību tikt ieslodzītam, piemēram, ģimenes traumas, nabadzība paaudžu paaudzēs, narkotiku lietošanas kultūra utt. Daudzi citi faktori var ietekmēt cilvēka spēju pieņemt pareizus lēmumus, tostarp veselības stāvoklis un labklājība.3 Lai gan sabiedrībai ir svarīgi ievērot likumus, lai nodrošinātu drošību, mēs to varam darīt ar līdzjūtību un mūžības perspektīvu, apzinoties, ka mēs daudz ko neizprotam.

„Padomājiet, kā jūs justos, ja jūs uz visu atlikušo mūžu tiktu notiesāts, pamatojoties uz vissliktāko, ko jebkad esat izdarījis,” saka Tanja Šafere, Baznīcas locekle, kura strādāja juridiskajā birojā, pirms nodibināja ieslodzīto aizstāvības grupu. „Dievs piedos tam, kuram piedos, taču mums Viņš pavēl piedot visiem” (skat. Mateja 18:21–22).

Dieva nevainojamā sprieduma princips var kļūt arī par mierinājuma avotu nozieguma upuriem. Dažkārt cilvēki, kuri nodara pāri citiem, nekad nesaņem sodu uz Zemes. Upuri var ciest vēl ilgi pēc tam, kad cietumsods ir beidzies. Daudzi cilvēki, kurus ietekmē ieslodzījums, dažādos laikos ir bijuši gan upuri, gan vainīgie, kas mums atgādina, ka dzīve ir sarežģīts attiecību un lēmumu tīkls, kas ietekmē citus. Mēs varam rast mierinājumu, paļaujoties, ka Debesu Tēvs un Jēzus Kristus to visu saprot. Viņu spriedums būs nevainojams. Viņu piedāvātā dziedināšana — gan nevainīgajiem, gan nožēlas pilnajiem — būs pilnīga (skat. Jāņa atkl. 21:4).

Mīlošs vadītāju piemērs

Elders Gerits V. Gongs no Divpadsmit apustuļu kvoruma stāstīja par kādu sanāksmi, kurā visi klātesošie bija ģērbušies baltās drēbēs. Viņi dziedāja un lūdza Dievu, un Dieva mīlestība bija jūtama pārpilnībā.4 Pretēji tam, ko daudzi no mums iedomājās, tā nebija sanāksme templī. Tā bija kalpošana cietumā, kurā balti kombinezoni bija standarta formas tērps.

„Baznīcas vadītāji rūpējas par visiem, kurus ir ietekmējis noziegums un ieslodzījums,” liecina brālis Ričenss, stāstot, ka viens no vadītājiem katru reizi atdod savu Baznīcas žurnāla eksemplāru cilvēkam, kuru viņš katru mēnesi apmeklē cietumā. „Viņi bieži apmeklē ieslodzītos, atbalsta viņu ģimenes un maigi gādā par upuriem.”

Labošanas iestādes ir staba prezidenta atbildība, viņam ir jāstrādā ar bīskapijas vadītājiem, lai parūpētos par to ieslodzīto vajadzībām, kuri atrodas viņu reģionā. Ko dara jūsu staba vadītāji, lai kalpotu un dalītos uzmundrinošos vēstījumos ar ieslodzītajiem Baznīcas locekļiem? Dažās vietās Baznīcas locekļi var tikt aicināti apmeklēt un mācīt ieslodzītos. Brālis Ričenss saka, ka Baznīcas locekļi, kuri tiek aicināti sniegt atbalstu ieslodzītajiem, sākumā ir satraukti, taču vēlāk saprot, ka viņu aicinājums ir tik nozīmīgs, ka nevēlas no tā tikt atbrīvoti.

„Tā ir tīra kalpošana,” viņš saka (skat. Jēkaba v. 1:27).

Lai arī mums nevajadzētu justies spiestiem apmeklēt ieslodzītos, kurus nepazīstam, ir citi veidi, kādos mēs viņiem varam droši kalpot. Lūk, daži piemēri:

  • Iekļaujiet ieslodzītos savās lūgšanās, īpaši tos, kurus pazīstat pēc vārda. Lūgšana ir spēcīga!

  • Sazinieties ar vietējiem cietumiem, lai uzzinātu, vai viņiem ir nepieciešamas saziedotās mantas. Rokdarbi, piemēram, tamborēšana, kā arī lasīšana, mākslas projekti un ģimenes vēstures izpēte ir atļauta daudzās iestādēs.

  • Ja jūs pazīstat kādu ieslodzīto, rakstiet viņam pacilājošas vēstules. Pieņemiet drošus un gudrus lēmumus, ar viņu sazinoties. Sekojiet Garam un ieturiet atbilstošas robežas.

  • Izturieties pret ieslodzīto ģimenes locekļiem — īpaši bērniem — mīloši, cieņpilni un draudzīgi. Atcerieties, ka arī ģimenes locekļi parasti ir nevainīgi upuri. Svētais Gars mums var palīdzēt saprast, kā pēc iespējas labāk kalpot visiem šīs ģimenes locekļiem.

Attēls
woman sitting on bed and praying

Svētais Gars nav ierobežots

Ieslodzījums ir neizsakāmi smags laiks cilvēka dzīvē. Taču Svēto Garu neaptur sienas, restes vai ķēdes. Lūgšana, Svēto Rakstu studēšana un pazemība var ieaicināt Viņa mierinošo klātbūtni gan cietuma kamerā, gan ārpus tās. Pateicoties tam, cietums var kļūt par vietu, kur notiek brīnumi.

Porša Laudere, Baznīcas locekle, kura, atrodoties ieslodzījumā, rakstīja emuāru, savu laiku cietumā raksturoja kā grūtu ticības un sevis atklāšanas ceļojumu. „Es savā dzīvē esmu piedzīvojusi diezgan nopietnas cīņas, taču jūtu, ka mani ir dziedinājusi neaprakstāma mīlestība,” viņa rakstīja. „Neatkarīgi no tā, ar kādu izaicinājumu jūs šobrīd saskaraties, lai arī kur jūs atrastos savā ceļojumā, lūdzu, nepadodieties!”

Garfs Kenons, kādas draudzes prezidents, kurš kalpoja cietumā, stāstīja, kā Gars viņu pamudināja laipni runāt ar cietsirdīgu ieslodzīto, kuram bija bijusi grūta dzīve. „Tas, ko tu man tikko pateici, ir paši laipnākie vārdi, ko man kāds jebkad ir teicis,” sacīja šis vīrs. „Es neatceros, ka kādreiz būtu ticis laipni un mīļi uzrunāts. Paldies tev.” Viņi noslēdza tikšanos ar pirmo lūgšanu, ko šis vīrietis bija dzirdējis daudzu gadu laikā.

„Jā, Svētais Gars noteikti ir klātesošs labošanas iestādēs,” liecina brālis Kenons. „Tur atrodas Dieva bērni, un Viņš vēlas tos atgūt.”

Dievs dod spēcīgus apsolījumus visiem, kuri izvēlas Viņam sekot, neatkarīgi no tā, vai viņi par Viņu uzzina Svētdienas skolā vai cietumā. Kā teikts Ecēhiēla 36:26: „Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu.”

Atgriešanās sabiedrībā ir liels izaicinājums

Cilvēka dvēseles vērtību nemazina noziegums (skat. Mācības un Derību 18:10). Kad kāds vēlas mainīties uz labu, vai mēs ļaujam viņam pilnveidoties un saņemt piedošanu?

„Dieva žēlastība un līdzjūtība ir milzīga,” saka brālis Ričenss. „Dažreiz ieslodzītie sajūt Tā Kunga piedošanu labu laiku pirms tā, kā tiem piedod valdība, sabiedrība vai pat daži Baznīcas locekļi.”

Atgriešanās sabiedrībā pēc ieslodzījuma ir grūta. Bijušajiem ieslodzītajiem bieži vien ir grūti atrast darbu vai dzīvesvietu. Mēs viņiem varam palīdzēt sajust drošību labās vietās un nodoties veselīgiem vaļaspriekiem. Iespējams, visbūtiskākais, ko mēs varam darīt, ir būt par pozitīvu un atbalstu sniedzošu draugu. Kad Džozefs Smits, kandidējot uz prezidenta amatu, runāja par cietumu reformu, viņš mācīja: „Lai cilvēku tieksmes mainītos, stingrība un nošķiršana nekad nepaveiks tik daudz, kā saprāts un draudzība.”5

Līdzjūtībai ir liela nozīme

Jūda mudināja svētos „[citus apžēlot]” (Jūdas 1:22). Viņa vārdos atbalsojas Glābēja lūgums atcerēties tos, kuri ir cietumā. Kā mēs atsauksimies šiem aicinājumiem? Centīsimies sniegt tiem, kuri ir ieslodzījumā, kā arī viņu ģimenēm, Dieva labestību. Mūsu līdzjūtība var daudz ko mainīt.

Atsauces

  1. Skat. „World Prison Population List: Eleventh Edition”, National Institute of Corrections, nicic.gov.

  2. Skat. „Half of Americans Have Family Members Who Have Been Incarcerated”, 2018. g. dec., Equal Justice Initiative, eji.org/news.

  3. Skat. „Traumatic Brain Injury in Criminal Justice”, Denveras Universitāte, du.edu/tbi.

  4. Priesterības un ģimenes departamenta Ziemassvētku svētbrīdis, 2019. gada decembris.

  5. „Joseph Smith as a Statesman”, Improvement Era, 1920. g. maijs, 649. lpp.