Kā es uzzināju
Mans aicinājums uz glābšanu
Rodžera Mockus ilustrācija
Būdams jauns vīrietis, es apmeklēju daudzas konfesijas un biju apjucis, jo katra no tām mācīja dažādas Svēto Rakstu interpretācijas. Man nepatika godbijības trūkums, ko atklāju dažās konfesijās, tādēļ es atmetu ar roku centieniem atrast kādu baznīcu, ko varētu apmeklēt.
Vairākus gadus vēlāk mans draugs Kleitons Lima tika kristīts Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā. Viņš man par to neieminējās, lai gan mēs bijām labi draugi, taču, laikam ritot, es viņā sāku saskatīt pārmaiņas. Svētdienas rītos es parasti devos uz viņa māju, lai kopā spēlētu futbolu, bet viņa nekad nebija mājās. Tā notika divas vai trīs svētdienas pēc kārtas. Beidzot Kleitons man pateica, ka viņš vairāk nevar spēlēt futbolu svētdienās, jo viņš godā Tā Kunga dienu. Es viņam teicu: „Šī baznīca tevi padara traku.”
Kleitons mani uzaicināja apmeklēt baznīcu. Es atteicos, jo es vēl arvien izjutu vilšanos reliģijā kopumā. 10 mēnešus Kleitons kopā ar misionāriem nāca mani mācīt, bet es vienmēr atrunājos vai pateicu, ka esmu pārāk aizņemts. Taču viņš nekad nepadevās.
Kādā jūnija dienā viņš mani uzaicināja apmeklēt Baznīcas dejas. Es viņu ķircināju: „Vai tur būs ēdiens par brīvu un daudz meiteņu?” Smejoties viņš teica — jā!
Man jāatzīst, ka mans vēders bija spēcīgāks par manu vilšanos. Es apmeklēju baznīcu, un man tas ļoti patika. Visi mani laipni uzņēma, es daudz ēdu, un man radās interese apmeklēt liecību sapulci. Kad es svētdien ierados Baznīcā, es satiku daudz cilvēku un dzirdēju viņu liecības. Es nebiju lasījis Mormona Grāmatu, bet es jutu Tā Kunga Garu, kad vairāki Baznīcas locekļi liecināja: „Es zinu, ka Mormona Grāmata ir patiesa, ka šī ir Jēzus Kristus Baznīca un ka Džozefs Smits bija Dieva aicināts pravietis.” Es nekad nebiju juties tik labi. Es vēl arvien negribēju satikties ar misionāriem, taču šī liecību sanāksme mani aizkustināja.
Nākamajā nedēļā Kleitons mani atkal uzaicināja uz baznīcu. Es nevarēju iet, jo man bija citi pienākumi. Es varēju saskatīt skumjas viņa sejā, kad pateicu, ka nezinu, vai varēšu aiziet.
Tomēr svētdienas rītā es piecēlos ar vēlmi iet uz baznīcu. Es piecēlos plkst. 6.50, kas bija grūti, sagatavojos un gaidīju, kad atnāks Kleitons. Viņš bija pārsteigts, ieraugot, ka esmu apģērbies un gaidu viņu. Tajā svētdienā bīskaps mācīja par priesterību. Es spēcīgi jutu Garu, un man radās iedvesma — man jāmācās misionāru stundas. Jauno vīriešu sanāksmes noslēgumā es zināju, ka kristīšos.
Kad baznīcas sanāksmes beidzās, es pateicu Kleitonam: „Es vēlos tikt kristīts!”
Viņš domāja, ka es jokoju. Bet tad viņš teica: „Ja es piezvanīšu elderiem, vai tu satiksies ar viņiem?” Es atbildēju apstiprinoši.
Mani mācīja brīnišķīgi elderi. Kad es dzirdēju vēstījumu par Atjaunošanu, man bija vēl spēcīgāks apstiprinājums, ka man vajag kristīties. Taču es pats gribēju uzzināt par Mormona Grāmatas patiesumu. Elderi manā Mormona Grāmatā atzīmēja Moronija 10:3–5 un aicināja mani lūgt un jautāt Dievam, vai tā ir patiesa.
Nākamajā vakarā es atcerējos, ka vēl neesmu lasījis Mormona Grāmatu. Sākot lasīt, es ļoti spēcīgi jutu Garu. Es lūdzu un, pirms biju pabeidzis lūgšanu, zināju, ka Mormona Grāmata ir patiesa. Es esmu pateicīgs Dievam par to, ka Viņš atbildēja uz manu lūgšanu. Es kristījos 2006. gada jūlijā.
Vēlāk es kalpoju Brazīlijas Kujabas misijā, un mans draugs Kleitons kalpoja Brazīlijas Santa Marijas misijā. Mēs darījām to, ko Kleitons darīja manā labā: aicinājām cilvēkus nākt pie Kristus un palīdzējām viņiem pieņemt atjaunoto evaņģēliju, ticot Kristum, nožēlojot grēkus, kristoties un saņemot Svētā Gara dāvanu. Tas patiesi ir ceļš uz glābšanu.
Vienmēr aicināsim savus draugus un radiniekus mācīties par šo evaņģēliju, jo Glābējs aicināja ikvienu, sakot: „Nāciet pie Manis” (Mateja 11:28). Es zinu, ka šī ir Jēzus Kristus Baznīca un ka tagad ir laiks aicināt ikvienu nākt pie Viņa.