Kur es varu iegādāties šādu žurnālu?
Šarona Rēdera, Nevada, ASV
Ceļojot kopā ar ģimeni no Nevadas, ASV, uz Aļasku, ASV, es uzsāku sarunu ar gara auguma, izskatīgu, draudzīgu sievieti ejas otrajā pusē.
Viņa man jautāja, kurp es dodos, un es pastāstīju, ka mēs esam ceļā uz Džūno, Aļasku, lai apciemotu mūsu dēlu un viņa ģimeni. Viņa man pastāstīja, ka ir no Lasvegasas. Tad viņa kļuva emocionāla un piebilda, ka dodas uz Džūno, lai satiktos ar saviem vīra radiem un piedalītos piemiņas pasākumā, kas ir veltīts viņas vīram, ar kuru viņa bija precēta 20 gadus. Viņš nesen bija nomiris no vēža.
Es skatījos uz ejas pretējo pusi un pie sevis nodomāju, kā man ir paveicies, ka es zinu pestīšanas ieceri un esmu Lasvegasas Nevadas Tempļa darbiniece. Es domāju, kā es varu palīdzēt šai sievietei, lai viņa justos labāk.
Pēkšņi pavisam skaidri un precīzi es atcerējos pravieša Džozefa Smita citātu, kuru es biju izdalījusi Palīdzības biedrībā. Kad viņš organizēja Palīdzības biedrību, viņš teica šādus vārdus: „Sievietes nekavēsies sniegt palīdzību svešiniekam; viņas iepildīs eļļu un vīnu bēdu sagrauztā, ievainotā sirdī; viņas nožāvēs bāreņa asaras un liks atraitnes sirdij priecāties” (Baznīcas prezidentu mācības: Džozefs Smits [2010. g.], 449. lpp.).
Es vēlreiz paskatījos uz ejas pretējo pusi. Es redzēju svešinieci izmisumā — atraitni ar ievainotu sirdi. Es atcerējos, ka iepriekš, tajā dienā, biju lasījusi žurnāla Ensign 2011. gada jūlija numuru. Tajā bija daži pacilājoši raksti, kas, pēc manām domām, varēja iedrošināt un sniegt mierinājumu.
Es saņēmu drosmi, atvēru žurnālā izvēlēto rakstu un lūdzu viņai to izlasīt. Es viņu cieši vēroju un biju ļoti pārsteigta, ka viņa uzmanīgi izlasīja katru rindiņu. Kad viņa bija beigusi, viņa lasīja vēl citu rakstu.
Bija acīmredzams, ka bija kas tāds no izlasītā, kas aizskāra viņas sirdi. Viņa cieši piespieda žurnālu pie krūtīm, to apkampjot, un tad noslaucīja asaru no savas acs.
Viņa man vaicāja: „Kur es varu iegādāties šādu žurnālu?” Es viņai teicu, ka viņa to var paturēt. Tad viņa turpināja lasīt.
Kad mēs ieradāmies Džūno, viņa satvēra manu roku, ieskatījās man tieši acīs un teica: „Paldies jums.”
No šīs pieredzes es iemācījos lielisku principu. Mums visapkārt ir svešinieki ar ievainotām sirdīm, kuriem ir nepieciešams laipns, iedrošinošs vārds un kuriem ir jāzina tas, ko mēs, Pēdējo dienu svētie, zinām.