2010
Kad pīles neturas virs ūdens
2010. gada aprīlis


Kad pīles neturas virs ūdens

Mēs vienkārši domājām, ka mūsu pīlēni spēs turēties virs ūdens. Mūs gaidīja pārsteigums.

Tas viss sākās ar pārsteiguma dāvanu, ko tētis atnesa mājās savām trim meitām. Ielūkojoties kartona kastē, kurā bija dzirdama čiepstoņa, mēs, meitenes, sajūsmā spiedzām. Mazi pīlēni! Mēs ar steigu sniedzāmies un vēlējāmies izņemtu kādu laukā. Mēs tā stumdījām tēti, ka viņš gandrīz nometa kasti zemē.

„Neuztraucieties, meitenes!” viņš smējās. „Tur ir pa vienam katrai no jums!”

Es biju pārsteigta, cik ļoti sīciņš pīlēns bija manā plaukstā. Manā maigajā tvērienā tā ķermenis likās tikai divdesmit piecu centu monētas lielumā, un tas svēra aptuveni tikpat.

„ Ai, tas ir tik viegls!” es izsaucos. „Nav brīnums, ka pīļu bērniņi spēj peldēt!”

Tētis atkal smējās, ieejot virtuvē pie mammas. Tēvam labi padevās sagādāt pārsteigumus, īpaši tādus, kas lika viņai ģimenei smaidīt. Tad es atcerējos par mūsu baseiniņu. Tās būtu lieliskas mājas mūsu mazajiem pīlēniem.

„Nora, atnes no garāžas veco plastmasas baseinu,” es norīkoju savu māsu.

Pagalmā ar šļūteni laižot baseinā tīru, aukstu ūdeni, mēs sākām tuvāk aplūkot mūsu pīlēnus un domājām, kā tos nosaukt. Manam pīlēnam bija neliels brūns plankumiņš uz viņa apaļā knābja un ārkārtīgi lielas pleznas.

Pēkšņi es atcerējos par savām draudzenēm. Viņas smietos par manu entuziasmu saistībā ar šiem jaunajiem putniņiem. Tad es aptvēru, ka manas draudzenes nebūs pie manis vēl dažas dienas. Viņu vecāki bija tām devuši atļauju doties uz nometni tuvējos kalnos. Braukšana ar velosipēdu pa vecu zemes ceļu, nometnes vietas izvēlēšanās, telts uzliešana. Viņiem droši vien iet ļoti jautri un, kad atgriezīsies, smiesies un runās par savu nometni. Mana mamma nedeva man atļauju. Viņa teica, ka es esmu par mazu!

Kad baseiniņš bija pilns, mēs, meitenes, apstājāmies tam apkārt, ļoti gaidot šo brīdi. Mēs ielikām savus plivinošos, pēkšķošos putniņus ūdenī un tie pazuda pašā apakšā. Visi trīs nogrima!

Mēs iegremdējām savas rokas baseinā un izglābām nabaga čiepstošos putnēnus. Kas nebija pareizi? Mēs taču nelikām tām darīt kaut ko sarežģītu, piemēram, peldēt. Viss, kas tām bija jādara, bija jāturas virs ūdens. Vai tad pīlei tas nav viegli?

„Kas notika?” brīnījās mana māsa.

„Varbūt mēs tās pārsteidzām!”

Mēs visas piekritām, ka tas varētu būtu līdzīgi bērniem, kad tie mācās staigāt. Viņiem vienkārši dažreiz ir jākrīt. Mēs nolēmām pamēģināt vēlreiz.

„Viens, divi, trīs, aiziet!”

Plunkš! Plunkš! Plunkš! Pa taisno lejup kā svina bumbas.

Pīlēniem paveicās, jo nevienai no mums neienāca prātā doma turpināt rīkoties pēc teorijas, ka tām tikai vajadzīga prakse. Kad Nora ieteica, ka mēs varētu lietot fēnu, lai izžāvētu putnu spalvas, mēs visas steidzāmies uz mājām. Manas abas māsas ar manu rozā fēnu uzmanīgi pūta gaisu uz nabaga putnēniem, kamēr es uz kartona kastes sameklēju tālruņa numuru.

„Hallo, ser?” Mēs nupat nopirkām — nu, mūsu tētis nupat nopirka — trīs mazus pīlēnus. Jā, ser. Mūsu pīlēniem ir problēma. Nu, mēs vēlamies, lai mūsu pīlēni turētos virs ūdens.

Tas, ko šis vīrs man pateica, mani pārsteidza. Es neaptvēru, ka esmu visu sapratusi, līdz es to paskaidroju Norai un Sjūzijai: „Nu, pūkainās spalvas neatgrūž ūdeni. Tās uzreiz samirkst. Mums jāpagaida kāda nedēļa vai divas, līdz viņu ķermeņi izstrādās vaskainu eļļu, kas aizsargās viņu spalvas no ūdens.”

„Bet tā nevar būt,” atteica Nora. „Esmu redzējusi mazus pīlēnus, kas peld līdzi savai mammai pa upi. Tie bija tikai dažas dienas veci.”

„Tas vīrs man to izskaidroja. Kad pīlēni piedzimst, māte apvij savus spārnus ap mazuļiem lai uzturētu tos siltumā. Eļļa no mātes spārniem ieziežas viņas mazuļos. Kopā ar savu māti tie spēj noturēties virs ūdens. Lai vieni paši tie būtu drošībā uz ūdens, tiem jākļūst nedaudz vecākiem.”

Tajā brīdī mans prāts aizklīda kaut kur kalnos, domājot par manām draudzenēm viņu teltī. Iespējams, ka mamma tikai vēlējās mani paturēt zem saviem spārniem mazliet ilgāk. Es noglāstīju sava mazā pīlēna muguriņu ar vienu pirkstu.

„Mēs tevi tagad nelaidīsim baseinā, maziņais,” es tam apsolīju. Tad es piebildu:”Vai tev pietrūkst tava mamma?”

Džima Madsena ilustrācija