Kam mēs ticam
Viņš ir augšāmcēlies
Ikreiz ceļojot, es cenšos apmeklēt pilsētas kapsētu. Tas ir apceres un pārdomu laiks par dzīves nozīmīgumu un nāves nenovēršamību. Nelielajā kapsētā, Santaklāras pilsētiņā Jūtas štatā, es atceros ļoti daudzus šveiciešu izcelsmes vārdus, kas uzrakstīti uz laika pēdu atstātajiem kapakmeņiem. Daudzi no šiem cilvēkiem bija atstājuši mājas un ģimenes zaļojošajā Šveicē un, paklausot aicinājumam „Nāciet uz Ciānu,” nodibināja apdzīvotas vietas, kur tagad tie „atdusas mierā.” Viņi pārdzīvoja pavasara plūdus, vasaras sausumus, trūcīgās ražas un smagos darbus. Viņi atstāja uzupurēšanās mantojumu.
Vislielākās kapsētas, kuras daudzējādā ziņā izraisa vissiltākās jūtas, tiek godinātas kā to cilvēku atdusas vietas, kuri nomira kaujas laukā karā, valkājot savas tēvzemes uniformu. Mēs atceramies sagrautos sapņus, nepiepildītās cerības, skumju pārņemtās sirdis un dzīves, kuras pāragri pārtrūka kara rezultātā.
Daudzie glītie, baltie krusti Francijas un Beļģijas pilsētās liecina par briesmīgajiem Pirmā pasaules kara zaudējumiem. Verdena, Francijā, patiesībā ir milzīga kapsēta. Ik pavasari, kad zemnieki apstrādā zemi, tie šur un tur atrod gan ķiveri, gan šautenes stobru — drūmas liecības par miljoniem cilvēku, kuri burtiski piesūcināja zemi ar savu dzīvību asinīm.
Nāve, jauna dzīves lappuse
Pirms daudziem gadiem es stāvēju pie kāda jauna vīrieša, divu bērnu tēva, gultas, kad viņš bija uz dzīvības un nāves robežas. Viņš paņēma manu roku savējā, lūkojās man acīs un lūdzoši jautāja: „Bīskap, es zinu, ka es miršu. Pasakiet, kas notiks ar manu garu, kad es nomiršu.”
Es lūdzu pēc Debesu vadības. Mana uzmanība pievērsās Mormona Grāmatai, kas gulēja uz galda blakus viņa gultai. Es sāku skaļi lasīt:
„Tagad par dvēseles stāvokli starp nāvi un augšāmcelšanos — … visu cilvēku gari, tikko tie ir pametuši šo mirstīgo ķermeni, … tiek paņemti mājās pie tā Dieva, kas devis viņiem dzīvību.
… to gari, kuri ir taisnīgi, tiks uzņemti laimes stāvoklī, kas tiek saukts par paradīzi, atpūtas stāvoklī, miera stāvoklī, kur tie atpūtīsies no visām savām raizēm un no visām rūpēm, un bēdām” (Almas 40:11–12).
Mans jaunais draugs aizvēra savas acis, izteica sirsnīgu pateicību, un viņa gars klusi aizslīdēja uz to paradīzi, par kuru mēs bijām runājuši.
Uzvara pār nāvi
Lūka, ārsts, aprakstīja abu Mariju pieredzi, kad viņas tuvojās dārza kapam:
„Un tās atrada akmeni no kapa noveltu. …
… Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada.
… Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs.
Un … viņi tām sacīja: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?
Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies” (Lūkas 24:2–6).
Tas ir skaidrs aicinājums kristīgajai pasaulei. Augšāmcelšanās realitāte dod visiem mieru, kas ir augstāks par visu saprašanu. Tas mierina tos, kuru mīļie tuvinieki atdusas Flandrijas laukos vai gāja bojā jūras dzelmēs, vai arī atdusas nelielajā Santaklāras kapsētā. Tā ir vispārēja patiesība.
Kā niecīgākais no Viņa mācekļiem, es sniedzu savu personisko liecību, ka nāve ir tikusi uzvarēta, uzvara pār kapu ir tikusi izcīnīta. Lai šie vārdi, kurus svētus padarīja Viņš, kas piepildīja tos, kļūst par patiesām zināšanām visiem. Atcerieties tos. Glabājiet tos atmiņā. Godājiet tos. Viņš ir augšāmcēlies.
-
Mēs esam nākuši uz Zemes, lai mācītos, dzīvotu un progresētu savā mūžīgajā ceļojumā uz pilnību.
-
Daži uz Zemes nodzīvo tikai īsu brīdi, kamēr citi dzīvo ilgu mūžu. Svarīga nav mēraukla, cik ilgi mēs dzīvojam, bet gan — cik labi mēs dzīvojam.
-
Un tad nāk nāve un jaunas dzīves lappuses sākums.
-
Šī jaunā lappuse ved uz to brīnišķīgo augšāmcelšanās dienu, kad gars un miesa tiks atkal apvienoti, lai nekad vairs netiktu atdalīti.
No “Viņš ir augšāmcēlies,” Liahona, 2003. g. apr., 3–7.
Kristus sacīja sērojošajai Martai: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” (Jāņa 11:25–26).
Kristus Augšāmcelšanās, būdama daļa no Izpirkšanas, atver ceļu mums visiem tikt augšāmceltiem.
Pa kreisi: Mans Glābējs ir dzīvs, Rodžers Lovless, nedrīkst kopēt; Metjū Reijera, Kristīnas Smitas un Veldena C. Andersena foto ilustrācijas; Lūk, Manas rokas un kājas, Harijs Andersons; Lācars, Karls Heinrihs Blohs