Godbijīga attieksme pret visu svēto
Godbijīga attieksme pret visu svēto veicina patiesu pateicību, sniedz pārpārēm laimes, vedina mūsu prātus gūt atklāsmi un ienes lielāku prieku mūsu dzīvē.
2. Mozus grāmatā mēs kopā ar Mozu esam ceļā uz Horeba kalna nogāzēm, taču tad viņš novēršas no ikdienas rūpēm — ko līdzīgu mums visiem vajadzētu būt gataviem darīt, — lai aplūkotu degošu krūmu, kas nesadeg liesmās. Kad viņš pietuvojās, „Tas Kungs … sauca tam no krūma un sacīja: „Mozu, Mozu!” Un viņš teica: „Te es esmu.” Un Tas Kungs sacīja: … „Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.”” Ar lielu godbijību, pazemību un izbrīnu Mozus novilka apavus un gatavojās uzklausīt Tā Kunga vārdu un piedzīvot Viņa svēto klātbūtni.
Šī svētā kalna epifānija bija apbrīnu un godbijību raisoša pieredze un galvenais elements Mozus dievišķās identitātes atskārsmē un viņa pārtapšanā no pazemīga ganiņa par spēcīgu pravieti, atklājot viņa jauno dzīves ceļu. Tāpat arī mūsu māceklība var iemantot augstāku garīguma pakāpi, padarot godbijības tikumu par sava garīgā rakstura svētu daļu.
Vārds godbijība ir cēlies no latīņu darbības vārda revereri, kas nozīmē „stāvēt bijībā”. Evaņģēlija izpratnē šī definīcija saplūst ar dziļas cieņas, mīlestības un pateicības sajūtu vai attieksmi. Šāda izpausme pret svēto, ko izrāda tie, kam ir nožēlas pilna sirds un dziļa uzticība Dievam un Jēzum Kristum, vairo prieku viņu dvēselēs.
Cieņa pret svētām lietām ir visspilgtākā garīgās kvalitātes izpausme; tā ir blakus efekts mūsu saiknei ar svētumu un atspoguļo mūsu mīlestību un tuvību ar mūsu Debesu Tēvu un mūsu Glābēju Jēzu Kristu. Tas ir arī viens no dvēseles visaugstākajiem pārdzīvojumiem. Šāds tikums mūsu domas, sirdi un dzīvi vērš uz Dievu. Patiesībā godbijība nav tikai garīguma aspekts, tas ir pamatu pamats, uz kā tiek veidots garīgums, radot personisku saikni ar dievišķo, kā to māca mūsu bērni, kad viņi dzied: „Kad godbijīgs esmu, man līdzās ir Dievs un prieku man sirsniņa jūt.”
Mēs, Jēzus Kristus mācekļi, esam aicināti izkopt godbijības dāvanu savā dzīvē, lai atvērtos dziļākām attiecībām ar Dievu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu, vienlaikus stiprinot savu garīgo raksturu. Ja mūsu sirdī būtu vairāk šādu jūtu, mūsu dzīvē neapšaubāmi būtu vairāk prieka un gandarījuma un būtu mazāk vietas bēdām un skumjām. Mums jāatceras, ka cieņas izrādīšana visam svētajam piešķir jēgu daudzām mūsu ikdienas darbībām un stiprina mūsu pateicību — raisot bijību, cieņu un mīlestību pret augstākām un svētākām lietām.
Diemžēl mēs dzīvojam pasaulē, kurā cieņas izrādīšana svētajam kļūst arvien retāka. Patiesībā pasaule cildina necienīgus cilvēkus, par ko liecina jebkura tabloīda žurnāla, televīzijas raidījuma vai interneta publikācija. Cieņas trūkums pret svētumu rada aizvien vieglprātīgāku attieksmi un uzvedību, kas vienu paaudzi var strauji iedzīt apātijā un nākamo paaudzi — nelaimē.
Necieņa var arī saraut saites, ko nodrošina derības ar Dievu, un mazināt mūsu atbildības sajūtu Dieva priekšā. Līdz ar to mēs riskējam — rūpēties tikai par savu komfortu, apmierināt savu nekontrolēto apetīti un galu galā nonākt necienīgā vietā, kad nicinām visu svēto, pat Dievu un līdz ar to arī savu dievišķo — Debesu Tēva bērnu — dabu. Necieņa pret svētām lietām bruģē pretinieka ceļu, jo traucē mūsu jūtīgajiem atklāsmes kanāliem, kas ir ļoti svarīgi mūsu garīgajai izdzīvošanai mūsdienās.
Svētajos Rakstos ir labi aprakstīta cieņas pret visu svēto nozīme un svarīgums. Viens piemērs Mācībā un Derībās norāda, ka cieņa pret mūsu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu ir būtisks tikums celestiālās valstības iemantošanai.
Baznīcā mēs cenšamies Tēvam un Dēlam parādīt visaugstākā svētuma godu un cieņu visos aspektos, ieskaitot to, kā mēs atainojam Viņus. Svētā Gara vadībai ir izšķiroša nozīme, nosakot, kā šiem attēliem jāatspoguļo Tēva un Dēla svētā būtība, raksturs un dievišķās īpašības. Mēs ļoti rūpīgi izvairāmies no tādu elementu attēlošanas, kas varētu novērst uzmanību no mūsu Debesu Tēva un Viņa Dēla Jēzus Kristus un viņu mācībām, tostarp no tā, kā mēs izmantojam tehnoloģiju piedāvātos, modernos rīkus, piemēram, mākslīgā intelekta (MI) izmantošanu satura un attēlu radīšanai.
Tas pats princips ir piemērojams jebkuram informācijas avotam, kas pieejams, izmantojot Baznīcas oficiālos saziņas kanālus. Katra mācību stunda, grāmata, rokasgrāmata un vēstījums tiek rūpīgi izstrādāts un apstiprināts Gara vadībā, lai nodrošinātu, ka mēs saglabājam Jēzus Kristus evaņģēlija svētos tikumus, vērtības un standartus. Nesenajā vēstījumā Baznīcas jauniešiem elders Deivids A. Bednārs mācīja: „Lai orientētos šajā sarežģītajā garīguma un tehnoloģiju krustpunktā, pēdējo dienu svētajiem vajadzētu pazemīgi un ar lūgšanu (1) apzināt evaņģēlija principus, kas sniegs vadību mākslīgā intelekta izmantošanā, un (2) no visas sirds tiekties pēc Svētā Gara klātbūtnes un atklāsmes, kas ir garīgā dāvana.”
Dārgie brāļi un māsas, lai cik sarežģītas ir kļuvušas modernās tehnoloģijas, tās vienkārši nespēj atdarināt brīnumu, bijību un apbrīnu, kas piemīt tādai godbijībai, kāda rodama Svētā Gara ietekmē. Mums, Kristus sekotājiem, ir jāuzmanās, lai, neatbilstoši izmantojot mākslīgā intelekta radīto saturu un attēlus, nevājinātu savu saikni ar Dievu un Viņa Dēlu. Mums jāatceras, ka paļaušanās uz mūsdienu tehnoloģiskajām „miesas rokām” ir neadekvāts un necienīgs aizstājējs iedvesmai, pamācībai un liecībai, ko var saņemt tikai ar Svētā Gara spēku. Nefijs paziņoja: „Ak Kungs, es esmu paļāvies uz Tevi, un es paļaušos uz Tevi mūžīgi. Es nepaļaušos uz miesīgu roku.”
Kādā citā atklāsmē pravietis Džozefs Smits saņēma norādījumus, ka tempļiem, kas celti Tam Kungam, jābūt Viņa godbijības vietai. Visā savas kalpošanas laikā mūsu dārgais pravietis, prezidents Rasels M. Nelsons, ir stingri uzsvēris, ka mēs godbijīgi pielūdzam svētajā templī. Tā Kunga namā mēs mācāmies par ieiešanu Tēva un Dēla svētajā klātbūtnē. Man vienmēr ir šķitis pamācoši un pat iedvesmojoši, ka viena no pirmajām darbībām, ko mēs veicam, ieejot templī un gatavojoties piedalīties svētajos priekšrakstos, ir apavu novilkšana un pārģērbšanās baltās drēbēs. Tāpat kā Mozus, mēs varam atzīt, ka, novelkot savus pasaulīgos apavus, mēs nostājamies uz svētas zemes un aizsākas augstāka un svētāka pārveide.
Brāļi un māsas, mums nav jākāpj kalna virsotnē — kā Mozum, lai apjaustu cieņu pret visu svēto un lai mūsu māceklība piedzīvotu dziļāku garīguma un dievbijības izpausmi. Mēs to varam rast, piemēram, pasargājot savu mājas vidi no pasaules ietekmes. To var panākt, sirsnīgi un dedzīgi lūdzoties mūsu Debesu Tēvam Jēzus Kristus Vārdā un cenšoties labāk iepazīt mūsu Glābēju, cītīgi studējot Dieva vārdu, kas atrodams Svētajos Rakstos un mūsu praviešu mācībās. Turklāt šādu garīgu pārveidi varam piedzīvot, ja cenšamies ievērot derības, ko esam noslēguši ar To Kungu, dzīvojot paklausībā baušļiem. Šie centieni var ienest mūsu sirdī klusu un noteiktu mieru. Koncentrēšanās uz šādām darbībām noteikti var palīdzēt pārtapt mūsu mājām par godbijīgām garīgā patvēruma vietām — personīgām ticības svētvietām, kurās mājo Gars, — līdzīgi, kā Mozus to pieredzēja kalnā.
Šādu garīgu pārveidi mēs varam piedzīvot arī tad, kad uzticīgi piedalāmies Baznīcas dievkalpojumā, tostarp noskaņojot savu sirdi Kungam, sirsnīgi dziedot svētās garīgās dziesmas. Novēršoties no pasaulīgajiem traucēkļiem — līdzīgi, kā to darīja Mozus, — it īpaši no mobilajiem telefoniem un visa, kas nav saskaņā ar šo svēto brīdi, mēs varam pilnībā pievērsties Svētā Vakarēdiena pieņemšanai — ar prātu un sirdi, kas vērsta uz Glābēju un Viņa izpirkuma upuri, kā arī uz mūsu pašu derībām. Šāda sakramentāla koncentrēšanās veicinās godbijīgu atjaunotību ar Glābēju un padarīs sabatu par prieku, un pārveidos mūsu dzīvi.
Tādējādi mēs varam piedzīvot šīs garīgās pārmaiņas savā māceklībā, regulāri pielūdzot Tā Kunga nama kalnā — mūsu svētajos tempļos — un cenšoties dzīvot ar derības paļāvību, īpaši tad, kad saskaramies ar mirstīgās dzīves pārbaudījumiem.
Mēs ar sievu esam personīgi piedzīvojuši svētus godbijības brīžus, cenšoties pielietot šos principus savā dzīvē, kas ir veicinājuši nozīmīgas pārmaiņas mūsu māceklībā. Atceros, gluži kā vakar, kad gāju cauri kapsētai — pirms mūsu otrā bērna apbedīšanas, kurš piedzima priekšlaicīgi un neizdzīvoja, — kamēr mana sieva vēl atveseļojās slimnīcā. Atceros, ka ļoti dedzīgi un godbijīgi lūdzos Dievam, tiecoties pēc palīdzības, lai tiktu galā ar šo sarežģīto pārbaudījumu. Tajā mirklī es savā sirdī saņēmu skaidru un spēcīgu garīgo pārliecību: Mūsu dzīvē viss būs labi, ja es un mana sieva izturēsim, gūstot prieku, kas rodams, dzīvojot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Tas, kas tolaik šķita nomācošs, skumjš izaicinājums, pārtapa par svētu, godbijīgu pieredzi, par stūrakmeni, kas palīdzēja uzturēt mūsu ticību un deva mums pārliecību par derībām, ko esam noslēguši ar Kungu, un par Viņa apsolījumiem man un manai ģimenei.
Mani brāļi un māsas, godbijīga attieksme pret visu svēto veicina patiesu pateicību, sniedz pārpārēm laimes, vedina mūsu prātus gūt atklāsmi un ienes lielāku prieku mūsu dzīvē. Tā ļauj mums stāvēt uz svētas zemes un mūsu sirdij tiekties augšup — pie Dieva.
Es apliecinu jums: cenšoties iekļaut šādu tikumu savā ikdienas dzīvē, mēs kļūsim vēl pazemīgāki, padziļināsim savu izpratni par Dieva gribu attiecībā uz mums un stiprināsim savu paļāvību attiecībā uz solījumiem, kas izriet no derībām, kuras esam noslēguši ar To Kungu. Es liecinu: kad mēs pieņemsim šo dāvanu — godbijību pret visu svēto — vai nu Tā Kunga nama kalnā, vai sanāksmju namā, vai savās mājās, mūs pārņems pārsteidzošs apbrīns un bijība, izjūtot vienotību ar mūsu Debesu Tēvu un Jēzu Kristu pilnīgā mīlestībā. Es godbijīgi apliecinu šīs patiesās mācības mūsu Glābēja un Pestītāja Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.