„Tuvojieties Man”
Jēzus Kristus mīl katru no mums. Viņš mums piedāvā iespēju tuvoties Viņam.
Mani dārgie brāļi un māsas, man ir prieks, ka varu būt kopā ar jums šajā Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas vispārējā konferencē. Šī ir Viņa Baznīca. Viņa Vārdā mēs esam sapulcējušies lūgšanu namos un mājās visā pasaulē.
Kad mēs, noslēdzot derību, ieejam Viņa valstībā, mēs uzņemamies Viņa Vārdu. Viņš ir augšāmceltais un godības pilnais Dieva Dēls. Mēs savukārt esam mirstīgi, pakļauti grēkam un nāvei. Tomēr Savā mīlestībā pret katru no mums Glābējs aicina mūs tuvināties Viņam.
Lūk, Viņa aicinājums mums: „Tuvojieties Man, un Es tuvošos jums; meklējiet uzcītīgi Mani, un jūs atradīsit Mani; lūdziet, un jūs saņemsit; klauvējiet, un jums taps atvērts.”
Dažkārt mēs jūtamies tuvi Glābējam Jēzum Kristum. Un tomēr dažkārt — mūsu laicīgajos izaicinājumos — mēs varam justies attālinājušies no Viņa un vēlamies pārliecināties par to, ka Viņš zina, kas ir mūsu sirdī, un mīl mūs kā personības.
Glābēja aicinājums sniedz iespēju, kā izjust šo pārliecību. Tuvojieties Viņam, vienmēr atceroties Viņu. Uzcītīgi meklējiet Viņu, studējot Svētos Rakstus. Sirsnīgā lūgšanā lūdziet Debesu Tēvu, lai justos tuvāki Viņa mīļotajam Dēlam.
Pastāv vienkāršs veids, kā to izprast. Iztēlojieties, ko jūs darītu, ja jūs uz kādu laiku būtu šķirti no jums dārgiem draugiem. Jūs atrastu veidu, kā sazināties ar viņiem, jūs augstu vērtētu jebkuru no viņiem saņemtu ziņu un darītu visu iespējamo, lai viņiem palīdzētu.
Jo biežāk tas notiktu un jo ilgāk tas turpinātos, jo stiprāka būtu jūsu savstarpējā saikne, un jūs sajustu, ka satuvināties. Ja paietu daudz laika bez lolotās saziņas un iespējas palīdzēt viens otram, saikne kļūtu vājāka.
Jēzus Kristus mīl katru no mums. Viņš piedāvā iespēju — tuvoties Viņam. Tāpat kā ar mīlošu draugu, jūs to darīsiet līdzīgi — sazinoties lūgšanā ar Debesu Tēvu Jēzus Kristus Vārdā, paklausot Viņa dārgajiem Svētā Gara norādījumiem un pēcāk ar prieku kalpojot citiem Glābēja uzdevumā. Pavisam drīz jūs sajutīsiet svētību — tuvināšanos Viņam.
Jaunībā es pieredzēju prieku, tuvojoties Glābējam un jūtot, kā Viņš tuvojas man, kad vienkārši ievēroju baušļus. Tolaik mēs pieņēmām Svēto Vakarēdienu, apmeklējot vakara sanāksmes. Es joprojām atceros vienu konkrētu vakaru — pirms vairāk nekā 75 gadiem, kad ārā bija tumšs un auksts. Es atceros gaismas un siltuma sajūtu, kad sapratu, ka esmu ievērojis bausli — pulcēties kopā ar svētajiem, pieņemot Svēto Vakarēdienu un tādējādi noslēdzot derību ar mūsu Debesu Tēvu — vienmēr atcerēties Viņa Dēlu un pildīt Viņa baušļus.
Tā vakara sanāksmes noslēgumā mēs dziedājām garīgo dziesmu „Ar mani paliec šovakar!”, kurā ir neaizmirstami vārdi: „Ar mani paliec šovakar, ak, mīļais Pestītāj!”
Šie vārdi manī — vēl jaunā zēnā — raisīja ļoti spēcīgu Gara apjausmu. Ar Svētā Gara spēku tovakar es sajutu Glābēja mīlestību un klātbūtni.
Pēc vairākiem gadiem es vēlējos no jauna atmodināt Glābēja mīlestības un klātbūtnes sajūtu, kuru izjutu pret To Kungu, jaunībā apmeklējot Svētā Vakarēdiena sanāksmi. Tādēļ es sāku ievērot vēl kādu vienkāršu bausli — pētīt Svētos Rakstus.
Lūkas evaņģēlijā es lasīju par trešo dienu pēc Viņa krustā sišanas un apbedīšanas, kad uzticīgas kalpotājas — mīlestībā pret Glābēju — bija atnākušas svaidīt Viņa miesu. Ierodoties viņas ieraudzīja, ka akmens no kapa ir novelts un ka Viņa ķermeņa tur vairs nav.
Parādījās divi eņģeļi un vaicāja, kāpēc viņas baiļojas:
„Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?
Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams,
sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam, un trešā dienā augšāmcelties.”
Tajā vakarā, krēslas stundā, divi mācekļi gāja pa ceļu no Jeruzalemes uz Emavu, un augšāmceltais Kungs parādījās un gāja kopā ar viņiem.
Lūkas evaņģēlijs dāvā mums iespēju pabūt kopā ar viņiem:
„Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem.
Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.
Un Viņš tiem sacīja: „Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm.
Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: „Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzalemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?””
Viņi pastāstīja Viņam par savām bēdām, ka Jēzus ir miris, kaut arī viņi bija ticējuši, ka Viņš būs Israēla Pestītājs.
Glābēja balsī noteikti jautās mīlestība, kad Viņš runāja ar šiem abiem bēdu nomāktajiem un sērojošajiem mācekļiem.
Turpinot lasīt, seko vārdi, kas sasilda manu sirdi gluži tāpat, kā tas bija bērnībā:
„Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk.
Un viņi To gauži lūdza un sacīja: „Paliec pie mums, jo vakars metas un diena jau pagalam!” Un Viņš iegāja pie tiem palikt.”
Glābējs tovakar pieņēma aicinājumu — ienākt Savu mācekļu mājās. Viņš apsēdās, lai paēstu kopā ar viņiem. Viņš ņēma maizi, svētīja to, lauza un deva viņiem. Viņu acis tapa atvērtas, un tie Viņu pazina. Tad Viņš nozuda to skatam.
Lūka pierakstīja šo svētīto mācekļu sajūtas: „Un tie sacīja savā starpā: „Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?””
Tai pašā stundā abi mācekļi steidzās atpakaļ uz Jeruzalemi, lai pastāstītu par notikušo vienpadsmit apustuļiem. Kad viņi dalījās savā pieredzē, atkal parādījās Glābējs.
Jēzus pats stājās viņu vidū un viņiem sacīja: „Miers ar jums!” Viņš pārstāstīja pravietojumus par Savu sūtību — izpirkt visu Sava Tēva bērnu grēkus un saraut nāves saites.
„Un tiem sacīja: „Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā
un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzalemes,
un jūs esat liecinieki tam visam.””
Tāpat kā Viņa mīļotie mācekļi, katrs Debesu Tēva bērns, kurš ir izvēlējies tapt kristīts, ir noslēdzis derību — liecināt par Glābēju un rūpēties par tiem, kam tas ir nepieciešams, visu savu laicīgo dzīvi. Šo apņemšanos pirms vairākiem gadsimtiem pie Mormonas ūdeņiem mums skaidri atklāja Mormona Grāmatas dižais pravietis Alma:
„Tā kā jūs vēlaties nākt Dieva pulkā un tikt saukti par Viņa tautu, un esat gatavi nest viens otra slogus, lai tie kļūtu viegli;
jā, un esat gatavi sērot ar tiem, kas sēro; jā, un mierināt tos, kuriem nepieciešams mierinājums, un stāvēt kā Dieva liecinieki visos laikos un visās lietās, un visās vietās … līdz pat nāvei, lai jūs varētu tikt Dieva pestīti …, lai jums varētu būt mūžīgā dzīve.”
Ja jūs būsiet uzticīgi šiem solījumiem, jūs redzēsiet, ka Tas Kungs tur Savu solījumu — būt kopā ar jums jūsu kalpošanā un padarīt jūsu nastas vieglas. Jūs iepazīsiet Glābēju, ar laiku kļūsiet Viņam līdzīgi un tapsiet „pilnveidoti Viņā”. Palīdzot citiem Glābēja labā, jūs redzēsiet, ka tuvojaties Viņam.
Daudziem no jums ir tuvinieki, kas ir noklīduši no mūžīgās dzīves ceļa. Jūs prātojat, ko vēl varētu darīt, lai atvestu viņus atpakaļ. Jūs varat paļauties, ka Tas Kungs tuvosies viņiem, ja jūs kalposiet Viņam ticībā.
Jūs, iespējams, atceraties Tā Kunga apsolījumu Džozefam Smitam un Sidnijam Rigdonam, kad viņi Tā Kunga uzdevumā bija devušies prom no savām ģimenēm: „Mani draugi, Sidnij un Džozef, jūsu ģimenēm iet labi; viņi ir Manās rokās un Es rīkošos ar tiem, kā Man šķitīs labi, jo Manī ir visa vara.”
Kad jūs pārsiesiet grūtībās nonākušo vātis, Tā Kunga spēks jūs atbalstīs. Viņa rokas būs izstieptas kopā ar jūsu rokām, lai atbalstītu un svētītu mūsu Debesu Tēva bērnus.
Katrs Jēzus Kristus derības kalps saņems Viņa norādījumus no svētā Gara, kad svētīs un kalpos citiem Viņa labā. Tad viņi jutīs Glābēja mīlestību un gūs prieku, tuvojoties Viņam.
Es esmu Tā Kunga Augšāmcelšanās liecinieks tikpat droši, it kā būtu bijis kopā ar abiem mācekļiem mājā pie Emavas ceļa. Es zinu, ka Viņš ir dzīvs.
Šī ir Viņa patiesā Baznīca — Jēzus Kristus Baznīca. Tiesas dienā mēs stāvēsim Glābēja priekšā, redzot Viņu vaigu vaigā. Tā būs liela prieka vēsts tiem, kas šajā dzīvē ir tuvinājušies Viņam kalpošanā un ar nepacietību gaidījuši, kad varēs dzirdēt Viņa vārdus: „Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps.”
Par to es liecinu, būdams augšāmceltā Glābēja un mūsu Pestītāja liecinieks, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.