„Pāri visam”
Baznīcas izglītības sistēmas apmācību pārraide • 2019. gada 12. jūnijs • Baznīcas biroja ēkas pirmā stāva auditorija
Es vēlos īpaši pateikties ikvienam no jums par jūsu centieniem, studējot un mācot evaņģēliju, galveno uzmanību pievērst Glābējam. Novērojot nodarbības un skatoties uz to, kā jūs un jūsu studenti apgūst Viņa titulus un lomas, studē Viņa iezīmes un īpašības un mācās no Viņa nevainojamā piemēra,1 es esmu sajutis Debesu Tēva pateicību par to, ka jūs liecināt par Viņa mīļoto Dēlu. Pateicoties tam, ka jūs esat sekojuši eldera Klārka padomam palīdzēt studentiem mācīties Viņu iepazīt un mācīties no Viņa,2 es redzu, kā pieaug Svētā Gara ietekme tajā, kā jūs mācāt un aiciniet mācīties. Kāds skolotājs man nesen teica: „Tas, ka es savās stundās galveno uzmanību vēršu uz Jēzu, ir ienesis prieku manā klasē.” Es jūs mudinu turpināt meklēt iedvesmu, lai zinātu, kā to visefektīvāk darīt katru dienu.
Šodien es vēlētos jūs aicināt pielikt pūles, lai palīdzētu jūsu studentiem saskatīt Glābēju ne vien Svēto Rakstu studijās, bet arī jūsos, kad jūs cenšaties sekot Viņa piemēram un mīlestībai. Jūs, iespējams, atminaties šo domu no prezidenta Boida K. Pekera teiktā, kam, manuprāt, ir gan iedvesmojoša, gan apbrīnojama ietekme:
„Tās īpašības, kuras man šo gadu laikā ir bijusi īpaša privilēģija redzēt izpaužamies jūsos, brāļi un māsas, ir ne vairāk, ne mazāk — mūsu Mācītāja un Skolotāja īpašības. Es ticu, ka tādā mērā, kā jūs veicat savu darbu atbilstoši jums dotajam izaicinājumam un uzdevumam, Kristus tēls tiešām tiek iegravēts jūsu sejas izteiksmē. Un visādā ziņā no praktiskā viedokļa šādā klasē, šādā laikā un ar šādu sejas izteiksmi, un ar šādu iedvesmu jūs esat Viņš un Viņš esat jūs.”3
No visām Glābēja īpašībām, tā, kas sniedz gan motivāciju, gan pamatu visiem pārējiem, ir Viņa nevainojamā mīlestība — Viņa mīlestība pret Tēvu Debesīs un Viņa mīlestība pret katru no mums.
Apustulis Pāvils rakstīja: „Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, …, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.”4 Semināra un institūta skolotāju grupai Pāvils, iespējams, teiktu: „Ja es būtu harizmātisks un saprastu visus mācīšanās, pasniegšanas un izglītības pamatus un ja man būtu patiešām lieliskas nodarbības ar uzskates līdzekļiem, bet man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” Lūdzu, neizmantojiet šo izteikumu kā ieganstu, lai cītīgi nestrādātu pie tā, kā kļūt par ļoti prasmīgu skolotāju. Taču atcerieties, ka, lūdzot izpratni, zināšanas un pat ticību, ja vien mēs to nedarām ar mīlestību, tad mēs esam kā „skanošs varš vai šķindošs zvārgulis”.5
„Mīlestība panes visu un ir laipna”
Apustulis raksta arī, ka „mīlestība panes visu un ir laipna”.6
Viens no Glābēja laipnības piemēriem ir atrodams Lūkas 19. nodaļā. Virsmuitnieks Caķejs bija kļuvis bagāts, kalpojot romiešiem, taču jūdi viņu ienīda, jo tad, kad viņš no tiem ievāca nodevas, viņi jutās nodoti. Kādu dienu Caķejs vēlējās redzēt Jēzu, taču to nevarēja, jo bija augumā mazs un nespēja izlauzties cauri pūlim, kas nevēlējās viņam palīdzēt. Tāpēc Caķejs aizskrēja kādu gabalu pa priekšu, kur gāja Jēzus, un uzkāpa vīģes kokā, lai redzētu Viņu garāmejot.
Svētajos Rakstos ir teikts: „Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: „Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā.”
Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku.”7
Vai jūs varat iedomāties, ko Caķejam nozīmēja tikt pamanītam un ko Glābēja aicinājums nozīmēja kādam, kurš bija pieradis pie noraidījuma? Šī nelielā laipnība viņu noteikti ļoti ietekmēja.
Mūsu studentiem ir nepieciešama mūsu iecietība un laipnība. Slikta uzvedība, pārtraukšana un nelaipna attieksme mācīšanu reizēm var padarīt grūtu. Taču šajos brīžos es jūs mudinu paskatīties pāri šai uzvedībai un saskatīt cilvēku. Lūdzu, brīdi nogaidiet un sev pajautājiet: „Kas vēl varētu radīt šādu uzvedību un attieksmi?”
Kā mācīja elders Džefrijs Holands: „Ja šādi studenti ir neatsaucīgi, iespējams, jūs pagaidām vēl nevarat viņus mācīt, taču jūs varat viņus mīlēt. Un, ja jūs mīlat viņus šodien, varbūt jūs varēsiet viņus mācīt rīt.
… Šīs lietas nav atkarīgas no viņiem. Mēs varam viņus mīlēt no sākuma līdz beigām, un brīnumi notiks.”8
Bet kā to paveikt, īpaši tad, ja kādu ir ļoti grūti mīlēt? Elders Holands palīdzēja mums arī ar šo jautājumu, sakot: „Jūs varat sākt ar to, ka mīlat Dievu. Pēc tam jūs varat Viņam palūgt šo mīlestību, kas jums ir pret Viņu, pavērst pret citiem, kuriem tā ir nepieciešama.”9 Jūs varat lūgt „Tēvu ar visu savas sirds spēku, lai jūs varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību”.10 Jūs varat lūgt, lai jūs viņus varētu uzlūkot tā, kā Viņš. Jūs varat ieklausīties un mēģināt viņus saprast. Prezidents Henrijs B. Airings papildināja: „Kalpojiet viņiem; atrodiet mazas lietas, ko varat paveikt viņu labā. Maksājiet šo kalpošanas cenu, un Dievs to novērtēs. Es jums to apsolu. Nesatraucieties, ja jūsu studenti reizēm ir nejauki. Vienkārši dariet kaut ko viņu labā, un jums viņi paliks nedaudz mīļāki. Tā būs dāvana no Dieva.”11
Es pateicos visiem tiem, kuri apmeklē savu studentu muzikālos priekšnesumus un sporta pasākumus vai atrod citus vienkāršus veidus, kā viņiem kalpot. Pat tad, ja viņi jūs neredzēs, viņi sajutīs, ka jūsu mīlestība pret viņiem aug, jo Tas Kungs jūs svētīs ar žēlsirdību, pateicoties tam, ka jūs viņiem kalpojāt.12
Vēl viens Glābēja laipnības piemērs ir atrodams Marka 5. nodaļā.
Brīdi padomājiet, ko Jēzus paveica sievietes labā, kura sirga ar asiņošanu. Viņš paveica daudz vairāk, nekā vienkārši fiziski izdziedināja. Viņu noteikti bija nomocījušas sāpes, sabiedrības atstumtība un finansiālas grūtības. Tāpēc tad, kad Jēzus sajuta, ka spēks no Viņa ir izgājis, Viņš „skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi”.13 Fiziskā dziedināšana jau bija notikusi. Jēzus bija ceļā pie vēl kāda, kuram steidzami bija nepieciešama palīdzība, tomēr Viņš apstājās. Viņš pamanīja viņas ticību un maigi vērsās pie viņas — kā pie „meitas”.14 Glābējs redzēja viņu, nevis viņas slimību. Viņš redzēja cilvēku, kuram bija nepieciešama mīlestība un uzmundrinājums, nevis problēmu, kas ir jāatrisina, vai uzdevums, kas jāpaveic.15
Neatkarīgi no tā, kāds uzdevums jums ir jāpaveic vai nodarbība, kas jāsagatavo, vai disciplīnas problēma, ar ko jums var nākties saskarties, tā vienmēr ir iespēja uzmundrināt cilvēkus.
Un es ceru, ka mūsu mīlestība kļūs lielāka pret tiem, kuri pašreiz nav iesaistīti vai neapmeklē Baznīcu. Ir daudzi tādi, kā Caķejs un šī sieviete, kuri gaida aiz pūļiem. Tāpēc sekojiet Glābēja piemēram un ejiet viņus meklēt.16 Lūdzu, esiet lūgšanu pilni un kopīgi apspriedieties, meklējot iedvesmu, lai uzzinātu, kā jūs varat palīdzēt vairāk jauniešiem uzzināt par Glābēju un Viņa mācībām. Centieniem uzņemt studentus un palīdzēt viņiem pabeigt mācību kursu vajadzētu būt mūsu darba — svētīt pēc iespējas vairāk Debesu Tēva bērnu —prioritātei un iedvesmas avotam.
„Un pāri visam, tērpieties žēlsirdības saitēs kā apmetnī”
Tas Kungs pravietim Džozefam Smitam teica: „Un pāri visam, tērpieties žēlsirdības saitēs kā apmetnī, kas ir pilnības un miera saites.”17 Kā varētu izskatīties cilvēks, kurš ir tērpts žēlsirdības saitēs?
Jāņa evaņģēlija 8. nodaļā mēs lasām par sievieti, kuru farizeji atveda uz templi un iepazīstināja ar Jēzu. Viņi Glābējam teica:
„Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā.
Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?”
Jēzus noliecās pie zemes un rakstīja smiltīs, it kā viņus nedzirdētu. Kad tie turpināja Viņam prasīt, Viņš piecēlās un teica: „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs.
Kad farizejus sāka nomocīt sirdsapziņa, viņi viens pēc otra aizgāja. Kad Jēzus un sieviete bija palikuši vieni, Viņš viņu maigi uzrunāja: „Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?”
Viņa atbildēja: „Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: „Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”18
Vai jūs, aplūkojot šo notikumu, apdomāsiet trīs no daudzajām mācībām, ko mēs varam mācīties no Glābēja nevainojamā piemēra?
Pirmkārt, Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana mums ļauj mācīties no mūsu kļūdām un caur grēku nožēlošanu netikt to dēļ pazudinātiem. Katrā klasē ir studenti, kuri ir pieļāvuši kļūdas. Ar līdzjūtību mācot par mūsu Debesu Tēva vēlmi piedot un par grēku nožēlošanas prieku,19 mēs palīdzam studentiem (un mūsu bērniem) ticēt, ka Glābēja Izpirkšana attiecas uz viņiem — jo tas tā ir.
Starp citu, šis padoms tāpat attiecas uz katru no mums. Glābēja Izpirkšana mums ir nepieciešama arī tāpēc, lai mēs varētu saņemt piedošanu un dziedināšanu. Ja mēs personīgi pieredzēsim grēku nožēlošanas prieku, mēs spēsim iedvesmot mūsu studentus pievērsties Glābējam, jo šis aicinājums nāks no mūsu pašu izmainītajām sirdīm.
Otrkārt, mīlestība ir liela motivācija, kas palīdz mums darīt to, kas ir pareizi. Elders Deils G. Renlands teica: „Protams, Glābējs neatļāva pārkāpt laulību. Taču Viņš arī nenosodīja šo sievieti. Viņš viņu mudināja izmainīt savu dzīvi. Viņa sajuta motivāciju mainīties Viņa līdzjūtības un žēlsirdības dēļ. Džozefa Smita Bībeles tulkojums apliecina, ka viņa kļuva par mācekli: „Un no tās stundas sieva slavēja Dievu un ticēja Viņa vārdam.” [John 8:11, footnote c].”20
Kā skolotāji vai vecāki — mēs varam sajust kārdinājumu neizrādīt tik nepieciešamo mīlestību, jo uztraucamies, ka to var sajaukt ar grēka vai nepareizas uzvedības attaisnošanu. Mūsu studenti un bērni parasti jau zina, ko mēs domājam par To Kungu un Viņa baušļiem. Tas, kas bieži vien ir nepieciešams, ir apliecinājums, ka viņi ir mīlēti un novērtēti. Mīlestība un cerība, ko šī sieviete noteikti sajuta, tiekot Glābēja „žēlsirdības saišu” svētīta, ir tas, ko mēs ceram, ka sajutīs visi mūsu studenti, mācoties par Viņu un Viņa evaņģēliju.
Treškārt, Glābējs mīl Tēva mācību, taču nekad to neizmantoja, kā sodu. Farizeji labi zināja un pat piesauca Mozus likumu, citējot gan likumu, gan tā sekas. Taču likuma Devējs, kura misija bija „dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu”,21 likuma vietā izvēlējās izrādīt žēlastību. Viņš pasargāja sievieti no apsūdzošajām farizeju rokām un sirdīm, vienlaikus liekot viņiem izvērtēt pašiem savu rīcību un nepieciešamību mainīties.
Reizēm mēs sastopamies ar studentiem un skolotājiem, kuri doktrīnu izmanto veidā, kas mudina apsūdzēt un nosodīt. Tā vietā, lai iedrošinātu un stiprinātu, šī pieeja pazemo un var pat iznīcināt. Sekot Skolotāja piemēram nozīmē mācīt veidā, kas sniedz cerību un dziedina satriektos.
Tāpat kā grēks, arī sirds tiek salauzta dažādos apstākļos. Daudzi studenti nāk no sarežģītiem, pat traumējošiem apstākļiem, kas liek viņiem šaubīties par to, vai viņi ir mīlēti un novērtēti. Daudzi cīnās ar pārbaudījumiem, trauksmi vai perfekcionismu, kas liek viņiem sadzirdēt nosodījumu, nevis cerību. Citi jūtas nevēlami, jo saskaras ar kārdinājumiem vai pārbaudījumiem saistībā ar seksuālo identitāti un jūtas tā, it kā būtu iedzīti slazdā un satraucas, ka viņiem nav vietas vai nākotnes atjaunotajā Jēzus Kristus Baznīcā.
Mums, skolotājiem, vajag censties saprast, kā šādas pieredzes ietekmē mūsu studentus. Ļaujiet man pastāstīt vienu piemēru, ar kuru dalījās kāds agrākais students, skaidrojot savu pieredzi seminārā. Viņš teica: „Bauslis ir mīlēt savu tuvāko, bet ir tāda sajūta, ka cilvēki domā, ka tas nozīmē mīlēt savu tuvāko, ja vien viņš nav homoseksuālis. Galvenais vēstījums ir tāds, ka tas ir vissliktākais, kas ar tevi var notikt, un tas liek man apšaubīt manu vērtību un to, ka Debesu Tēvs vispār var mani mīlēt.”
Neatkarīgi no tā, ar kādiem personīgiem pārbaudījumiem studenti saskaras, mums viņos ir jāieklausās, lai mēs viņus varētu saprast un spētu izrādīt patiesu iejūtību un mīlestību. Mums ir jārada klases, kurās jautājumi ir vēlami un tiek pārrunāti ar cieņu un apdomu. Mums vajag skaidri mācīt patiesību un palīdzēt katram studentam saskatīt viņa mūžīgo identitāti — to, ka viņš ir mīlošu Debesu Vecāku bērns.22 Un mums ir jāpalīdz studentiem saprast, ka viņi nav vieni. Lielākas mīlestības un izpratnes izrādīšana ieaicinās Svēto Garu, ļaus vairāk iemācīties un izdziedinās salauztas sirdis.23
Prezidents Dalins H. Oukss mācīja: „Mums ir pienākums „nest vienam otra slogus, lai tie kļūtu viegli” [Mosijas 18:8]. Lai gan mēs nevaram mainīt Tā Kunga doktrīnu, mēs vēlamies, lai Baznīcas locekļi un tās politika būtu taktiska pret tiem, kuri cīnās ar laicīgās dzīves izaicinājumiem.” Viņš arī piebilda, ka „mūsu Baznīcas locekļu centieniem izrādīt lielāku izpratni, līdzjūtību un mīlestību būtu jāpalielina cieņa un izpratne… [un] jāsamazina naids un strīdi, kas mūsdienās ir tik bieži sastopami. … Tā ir mūsu vēlme, un mēs cenšamies palīdzēt to sasniegt gan mūsu Baznīcas locekļiem, gan citiem cilvēkiem.”24
Ir ļoti svarīgi, lai katrs skolotājs izprot doktrīnu, zina, ko par šīm tēmām šobrīd saka Tā Kunga pravieši, un zina, kā izpalīdzīgi un līdzjūtīgi atbildēt.25 Mēs esam cieši apņēmušies gūt panākumus šajās jomās un nodrošināsim papildu apmācību un resursus, lai jums palīdzētu.
Ja pienāk brīži, kad tas, ko esat pateicis jūs vai studenti, liek kādam justies nevēlamam, vai jūs lūgsiet spēku un izpratni, lai zinātu, kā jūs varat mainīt apsūdzības pilno gaisotni? Palīdziet studentiem saprast, ka ikviens no mums joprojām pilnveidojas un katram no mums ir nepieciešama Glābēja žēlastība. Lucifers ir zināms kā Apsūdzētājs, kurš „apsūdz [mūs] Dieva priekšā dienu un nakti”.26 Salīdzinājumam, Tā Kunga rokas un plaukstas joprojām ir izstieptas un Viņš joprojām izrāda Savu mīlestību.
Vēl viena dievišķas mīlestības iezīme ir tā, ka mūsu Debesu Tēvs vēlas, lai mēs kļūtu līdzīgi Viņam un saņemtu visas svētības, ko Viņš ir sagatavojis Saviem bērniem.
Mūsu Debesu Tēvs ir Dievs, kurš uz mums liek lielas cerības
Elders D. Tods Kristofersons ir teicis: „Mūsu Debesu Tēvs ir Dievs, kurš uz mums liek lielas cerības.”27 Viņš nepadodas. Viņš mūs nes, kad mēs paklūpam, lolo cerības, kad mēs pilnveidojamies, un pacietīgi gaida, kamēr mēs izaugsim. Skolotājai, kura mīl savus studentus, arī ir lielas cerības un viņu vairāk satrauks viņu mūžīgā pilnveidošanās, nekā tas, kā gāja šodienas nodarbībā, vai tas, cik ļoti viņa patīk studentiem.
Jēzum ļoti rūpēja Viņa sekotāju pilnveidošanās.
Piemēram, Jēzus saskatīja Pēterī to, ko viņš pats sevī neredzēja. Viņš aicināja Pēteri rīkoties ticībā, un, kad Pēteris šaubījās, Glābējs viņu uzmundrināja, vienmēr koncentrējoties uz to, par ko Pēteris galu galā kļūs.
Lielas cerības, ko liksiet uz saviem studentiem, viņus iedvesmos rīkoties ticībā, ļaujot viņiem pieredzēt Tā Kunga apsolītās svētības. Elders Nīls L. Andersens mācīja, ka tad, kad mēs vadām un mācām bez mīlestības un mums ir zemas prasības, mēs veicinām sacelšanos. Augstas prasības bez mīlestības mudina pārkāpt normas. Liela mīlestība, bet zemas prasības rada brāļošanos, bet neveicina attīstību. Taču liela mīlestība un augstas prasības rada brīnumus.28 Šāda veida mīlestība ir Glābējam, un tādai būtu jābūt arī mūsu mīlestībai, ja mēs vēlamies radīt pārmaiņas mūsu studentu dzīvēs.
Kad es jautāju semināru un institūtu studentiem, kā viņu skolotāju mīlestība viņus ir svētījusi, viņu atbildes ir tūlītējas un pateicības pilnas. Šeit būs daži nesen dzirdēti piemēri:
Kāda jauniete teica: „Man patīk ieiet semināra klasē un redzēt, ka mans skolotājs ir laimīgs un smaidīgs. Es pat nevaru aprakstīt, cik daudz viņa mīlestība man ir devusi. Pirms neilga laika viņš man izteica komplimentu, un es izgāju no baznīcas, cenšoties neraudāt, tas mani bija darījis ļoti laimīgu. Šis vienkāršais kompliments man ļoti daudz nozīmēja. Es katru dienu ar prieku eju uz semināru. Seminārs ir manas dienas labākais notikums. Mana skolotāja mīlestība pret mani ir mācījusi man mīlēt visus pārējos kā Dieva dēlus un meitas.”
Pārfrāzējot kāda cita studenta teikto: „Mūsu šīs dienas nodarbības mani patiešām izmainīja. Es saņēmu drosmi un uzdevu sarežģītu jautājumu, un mana skolotāja patiešām ieklausījās un centās saprast, no kurienes es nāku. Pēc tam viņa atvēlēja laiku, lai atbildētu uz manu jautājumu. Tas, ko viņa pateica, man atvēra acis un lika saprast lietas, par kurām es iepriekš nebiju domājis.”
Un visbeidzot, kāds jaunietis rakstīja: „Es šo semestri uzsāku ar sliktu attieksmi. Man neinteresēja ne evaņģēlijs, ne tas, kas notiek ar mani, un es biju ļoti nelaimīgs. Es pateicu vecākiem, ka vēlos pamest semināru. Bet tad es aizgāju uz nodarbību. Mans skolotājs zināja manu vārdu, lai gan es iepriekš semināru nebiju apmeklējis. Noskaņojums, kas valdīja mūsu klasē, deva spēku visai pārējai dienai, un dzīve kļuva mazliet vieglāka. Es izmainīju savus paradumus, sāku vairāk apmeklēt baznīcu, lasīt Svētos Rakstus un sāku domāt. Pateicoties viņa mīlestībai pret mums un evaņģēliju un pateicoties Kristus gaismai, ko es viņā saskatīju, es tiecos pēc šīs gaismas un mīlestības. Es pabeigšu semināru, kalpošu misijā un kādu dienu apprecēšos templī, jo mans skolotājs ieaicināja Garu un katru dienu mācīja kopā ar Viņu, būdams Viņa sabiedrotais.”
Noslēdzot šo runu, es vēlētos izteikt savu pateicību Tam Kungam un jums. Es esmu pateicīgs par Tā Kunga visaptverošo un tūlītējo mīlestību. Es esmu pateicīgs par Viņa pacietību, kamēr es cenšos apgūt mācības, par kurām mēs šodien runājām. Viņa mīlestība un līdzjūtība liek man vēlēties kļūt labākam. Un es vēlos, lai jūs zinātu, cik ļoti mēs jūs mīlam. Mēs apzināmies, cik nenogurstoši jūs kalpojat tiem, kurus mācāt un kuriem palīdzat. Mēs zinām, cik daudz jūs par viņiem lūdzat un kā jums sāp, kad viņiem ir grūti, un kā jūs priecājaties, kad viņiem veicas. Mēs zinām, ka jums ir pašiem savas nastas un ka jūs ik dienu paļaujaties uz To Kungu, lai gūtu Viņa spēku gan sev, gan savām ģimenēm. Mēs ceram, ka jūs zināt, ka mēs par jums lūdzam un ka mēs jūs mīlam.
Kaut jūs varētu palīdzēt katram studentam iepazīt un iemīlēt Glābēju, palīdzot tiem Viņu saredzēt gan Svēto Rakstu studijās, gan jūsos. Es lūdzu, lai mēs vienkārši varētu būt laipni, saskatot personības, nevis problēmas; lai mēs palīdzētu svētīt vēl vairāk Debesu Tēva bērnu; lai mēs beigtu tiesāt un palīdzētu ikvienam sajust, ka viņš iederas un ka viņam ir nākotne Tā Kunga Baznīcā; lai mēs varētu iedrošināt mūsu studentus sekot Glābēja mācībām un būt Jēzus Kristus mācekļiem visa mūža garumā, turoties uz derību ceļa, lai viņi varētu saņemt visas svētības, ko mūsu Debesu Tēvs viņiem vēlas sniegt. Kaut mēs varētu viņiem palīdzēt sajust un paļauties uz mūsu Debesu Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, mīlestību. Un kaut jūs nekad neaizmirstu, ka „Kristus tēls [var tikt] iegravēts jūsu sejas izteiksmē. Un visādā ziņā no praktiskā viedokļa šādā klasē, šādā laikā un ar šādu sejas izteiksmi, un ar šādu iedvesmu jūs esat Viņš un Viņš esat jūs.”29
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.
© 2019 by Intellectual Reserve, Inc. Visas tiesības aizsargātas. Versija: 5/19. „Above All Things” tulkojums. Latvian. PD60009021 153