Mēs runājam par Kristu, mēs priecājamies par Kristu

Čads H. Vebs

Semināru un reliģijas institūtu administrators

Reliģijas semināru un institūtu ikgadējā apmācību pārraide • 2018. gada 12. jūnijā • Konferenču centra teātris

Paldies jums, tas bija brīnišķīgi. Mēs esam ļoti svētīti. Tā ir liela privilēģija — būt šodien kopā ar jums visiem. Paldies par visu, ko jūs darāt. Mēs jūs mīlam, un mums patīk kalpot kopā ar jums.

Tāpat kā daudzi no jums, es bieži domāju par mums doto iespēju mācīt Baznīcas jauniešus un jaunos pieaugušos, un es bieži domāju par to, kā mēs varētu mācīt ar lielāku spēku, lai palīdzētu viņiem veidot dziļāku un pastāvīgāku ticību Tam Kungam, Jēzum Kristum. Apsverot šo svarīgo jautājumu, es pārdomāju eldera Klārka ideju, ar kuru viņš dalījās janvārī. Viņš teica, ka Glābēja aicinājums — mācīties no Viņa — nozīmē to, ka vispirms mums jāiemācās Viņu iepazīt. Un, otrkārt, mums ir jāmācās no Viņa. Viņš citēja elderu Nīlu A. Maksvelu, kurš atsaucās uz Glābēja aicinājumu „mācieties no Manis”, piebilstot, ka „nav cita veida, kā padziļināti mācīties”.¹

Esmu nācis pie atziņas un ticu, ka pats svarīgākais veids, kā mēs varam palīdzēt jaunajai paaudzei padziļināt ticību, ir pilnībā koncentrēt mūsu mācīšanu un mācīšanos uz Jēzu Kristu, tādā veidā palīdzot studentiem Viņu iepazīt, mācīties no Viņa un apzināti kļūt līdzīgākiem Viņam. Katru dienu mums vajadzētu „runāt par Kristu, … priecāties par Kristu … un pravietot par Kristu”.²

Daudzi no jums jau ir atsaukušies uz šo aicinājumu, mērķtiecīgi gatavojot stundas, ņemot vērā šīs idejas un raugoties pēc iespējam liecināt par Jēzu Kristu un Viņa dievišķajām īpašībām, Viņa bezgalīgo spēku un neizsmeļamo mīlestību. Šādās stundās kļūst jūtamāka Svētā Gara ietekme, vairāk tiek pausta pateicība par Glābēju, un daudz ievērojamāka un nozīmīgāka kļūst personīgā attieksme, un vairāk jauniešu pielieto ticību.

Protams, vislabākais veids, kā mēs varam palīdzēt mūsu studentiem iepazīt Glābēju, — mudināt viņus gatavoties svētajiem priesterības priekšrakstiem un ievērot noslēgtās derības.³ Palīdzot viņiem sagatavoties tempļa svētībām, mēs palīdzam tiem iepazīt Jēzu Kristu un sekot Viņam. Bet ir vēl citas iespējas, ko varam darīt, kamēr vēl viņi ir ar mums, kas palīdzētu tiem paļauties uz Viņu, Viņa mācībām un Izpirkšanu.

Šai sakarā es gribētu ieteikt četrus veidus, kas palīdzētu Jēzum Kristum būt mūsu mācīšanas un mācīšanās fokusā katru dienu.

1. Koncentrējieties uz Jēzus Kristus tituliem, lomām, raksturu un īpašībām.

Pirmkārt, koncentrēties uz Jēzus Kristus tituliem, lomām, raksturu un īpašībām. Prezidents Rasels M. Nelsons mūs aicināja „padarīt Svēto Rakstu atsauces par Jēzu Kristu no Svēto Rakstu ceļveža par svarīgāko personīgo mācību programmu”.⁴ Šī uzaicinājuma nolūks ir padziļināt mūsu zināšanas par to, ko Jēzus darīja, un iepazīt Viņu — Viņa rakstura īpašības.

Piemēram, viens no Jēzus Kristus tituliem ir Radītājs. Sava Tēva vadībā Jēzus radīja debesis un zemi. Radītājs ir arī viena no viņa dievišķajām lomām, un tā iezīmē Viņa raksturu. Mācoties par to, kā un kāpēc Jēzus radīja zemi, mēs varētu uzdot jautājumu: „Ko tas mums māca par to, kas Viņš ir?” Ko tas māca par Viņa motīviem, Viņa mīlestību un Viņa spēku? Kādas dievišķas Glābēja īpašības atklājas Viņa kā Radītāja pienākumos?

Jūs varbūt atminaties, ka prezidents Boids K. Pekers bija izcils mākslinieks, kuram patika grebt putnus no koka. Kādu dienu elders A. Teodors Tatls veda viņu ar auto un viens no viņa izgrebtajiem darbiem atradās uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Krustojumā elders Tatls strauji nobremzēja, izgrebtais darbs apgāzās, nokrita uz grīdas un salūza gabalos. Elders Tatls bija izmisis, bet prezidents Pekers — nē. Viņš vienkārši noteica: „Aizmirsti par to. Es to izgatavoju. Es to varu salabot.” Un viņš to izdarīja. Viņš to padarīja izturīgāku kā iepriekš un pat nedaudz uzlaboja. Prezidents Pekers paskaidroja: „Kas radīja Tevi? Kas ir tavs Radītājs?” Tavā dzīvē nav nekā tāda, kas būtu tik sabojāts vai salauzts, ka Viņš nevarētu to izlabot.”⁵

Kad mūsu studenti izprot Jēzus kā Radītāja lomu un kad viņi pārdomā Svēto Rakstu vietas, kas liecina par Viņa neticamo spēku „izlabot” un dziedināt Viņa radības, viņu sirdis vēlēsies pieredzēt šo spēku un apsolījumu savās dzīvēs. Tad viņi rīkosies ticībā, pielietojot Viņa neticamo spēku, lai salabotu to, kas viņos ir salauzts.

Vēl kāds no Jēzus svētajiem tituliem ir Pestītājs. Svētajos Rakstos tas izmantots 930 reižu. Ko šis tituls mums māca par Viņa raksturu un īpašībām? Ko Viņa pestījošais spēks nozīmēja Almam, Saulam un sievietei, kas tika apsūdzēta laulības pārkāpšanā? Ko tas nozīmēja Matejam, nodokļu ievācējam un evaņģēlija sarakstītājam?

Man šķiet zīmīgi, ka apraksts par Mateja aicināšanu par Divpadsmito ir iekļauts tajā pat nodaļā, kurā aprakstīts, kā Jēzus veica brīnumus, „dziedinādams visādas sērgas un slimības”.⁶ Jēzus motivācija veikt šos brīnumus bija tāda, ka Viņš „par tiem iežēlojās”.⁷ Bet kādēļ starp visiem evaņģēliju autoriem, vienīgi Matejs savu aicināšanu pieminēja pārējo brīnumu skaitā? Tas varēja būt hronoloģisks pieraksts, taču man šķiet, ka šeit varam mācīties ko vairāk. Vai pastāv iespēja, ka Matejs atpazina, ka dižākais brīnums, kuru paveica Jēzus, bija mūs atpestīt, piedodot un mīlot, un uzmundrinot, un parādot cilvēkam viņa vai viņas patieso identitāti vai potenciālu, tāpat kā Viņš to bija paveicis Mateja labā?

Vēl viens veids, kā palīdzēt studentiem atpazīt Jēzus īpašības, ir koncentrēties ne tik daudz uz Svētajos Rakstos pierakstītajiem notikumiem, bet uz to, ko tie mums māca par Glābēju. Piemēram, kādēļ mēs mācām stāstu par Amonu, kurš nocērt rokas vīriem, kas iztrenkāja ķēniņa Lamonija aitas? Vai tas stāsta par Amona varenību? Vai tas tomēr apraksta Dieva diženumu? Ko šis stāsts māca mums par to Kungu un to, kā Viņš svētī tos, kuri Viņam uzticas? Paša Amona pieraksts tiek noslēgts ar viņa sajūsmas pilno liecību: „Es nelielos ar savu paša spēku. … Es zinu, ka es neesmu nekas; … tādēļ … es lielīšos par savu Dievu, jo Viņa spēkā es varu darīt visu.”⁸

Pirms pāris mēnešiem es tikos ar kādu brīnišķīgu skolotāju grupu un palūdzu viņiem izvēlēties jebkuru stāstu no Svētajiem Rakstiem vai notikumu Baznīcas vēsturē un padomāt par Dieva dabu. Pirmais skolotājs pateica: „Daudzsievība!” Mana pirmā doma bija teikt: „Liels tev paldies! Tu tik tiešām nevarēji izvēlēties vēl grūtāku tematu.” Bet, tiklīdz sākām par to runāt, notika kas brīnumains. Cilvēki sāka liecināt par to, ka Debesu Tēvs mīl katru Savu bērnu un vēlas, lai par tiem parūpētos. Kāds cits runāja par Tā Kunga vēmi uzdot mums smagus pārbaudījumus, taču Viņš vienmēr atbalsta mūs un atlīdzina par mūsu paklausību. Vēl kāds runāja par Dievu kā tādu, kurš mīl ģimenes un vēlas, lai bērnus mācītu mīloši vecāki. Sarunai attīstoties, es pamanīju, ka Gars liecināja par Dieva patieso dabu un raksturu un ka mēs sajutāmies tuvāki mūsu Debesu Tēvam un viņa Dēlam, Jēzum Kristum, un ka mēs sākām Tos labāk iepazīt un iemīlēt.

Jēzus Kristus ir mūsu Radītājs. Viņš ir mūsu mīlošais un piedodošais, līdzjūtīgais Pestītājs un Atbrīvotājs. Viņš ir arī Imanuēls, Dieva Jērs, Mesija, Israēla Svētais un mūsu ticības iesācējs un piepildītājs. Koncentrējoties uz Viņa tituliem, lomām un raksturu, Gars liecinās par Viņu, sniedzot lielāku izpratni un mīlestību par to, kas Viņš ir patiesībā, un lielāku vēlmi kļūt līdzīgākiem Viņam.

2. Uzsveriet sekošanu Jēzus Kristus piemēram

Otrs veids, kā vērst mācīšanu uz Jēzu Kristu, ir atpazīt un uzsvērt, ka Viņš ir pilnīgs piemērs, visu evaņģēlija principu iemiesojums un izpausme.⁹ Kāds no mūsu skolotājiem nesen dalījās ar mani, ka viņu ģimenes Svēto Rakstu studijās viņi bija nolēmuši atkārtoti lasīt Jauno Derību. Šoreiz pievēršot uzmanību nevis tam, ko Jēzus sacījis, bet galvenokārt koncentrējoties uz to, ko Glābējs darījis. Koncentrēšanās uz Viņa perfekto piemēru pieaicina Svēto Garu, kas liecina par Viņu.

Pat ja stāstā, par kuru mācām, nav tiešas atsauces uz Jēzu, mēs varam norādīt uz Viņu kā piemēru principam, kuru atspoguļo šis stāsts. Piemēram, atpazīstot un analizējot kādu principu, mēs varētu vaicāt: „Vai jūs varat atcerēties notikumu no Svētajiem Rakstiem, kur Jēzus pielietoja šo principu?” Vai: „Kad jūs esat manījuši Jēzu pielietojam šo principu jūsu dzīvē vai jūsu labā?” Kādai studentei nesen tika uzdots šāds jautājums par Glābēja lēnprātības piemēru. Viņas domas un sajūtas atgādināja viņai par lēnprātīgo garu, ar kādu Glābējs vienmēr bija izturējies pret viņu. Šī pieredze turpat klasē radīja viņā vēlmi kļūt Kristum līdzīgākai un lēnprātīgākai attiecībās ar tiem, kuri paļāvās uz viņu, kamēr viņa paļaujas uz To Kungu.

Pārskatot visas jebkad sarakstītās grāmatas, jūs neatradīsiet labāku atspoguļojumu katram evaņģēlija principam par to, kas atrodams Svēto Rakstu pierakstos par Jēzu un Viņa mūžīgo kalpošanu. Paturot prātā Tā Kunga piemēru, Viņš, būdams Jehova, mirstīgais Kristus un Augšāmceltais Glābējs, dos mūsu studentiem spēku un spējas pieņemt taisnīgus lēmumus un atbilstoši rīkoties. Ētikas un pašsavaldīšanās diskusiju vietā — mūsu studenti apvienosies ar Glābēja spēku un mūžīgo laimes ieceri.

Kāds būtu labākais veids, kā mācīt godīguma principu? Vai vienkārši pasniedzot to kā „labāko politiku,” jo cilvēki mums vairāk uzticēsies, ja būsim godīgi? Vai arī godprātīgums būtu visnozīmīgākā Kristus rakstura īpašība? Ja mēs tiecamies būt līdzīgāki Viņam, mums būtu jāseko Viņa nevainojamajam piemēram — esot pilnīgi godīgiem? Līdzīgus jautājumus varam uzdot par katru evaņģēlija principu.

Karalis Artūrs Henrijs brīnišķīgi mācīja šo ideju, sacīdams: „Mēs simbolizējam labo dzīvā personā — Jēzū Kristū, Dieva Dēlā. Viņš ir cilvēks, nevis princips, cilvēks, kurš ietver sevī visus principus. … Sekošana cilvēkam ļoti atšķiras no sekošanas principam. … Mums nevajag izdomāt sarežģītus, filozofiskus ētikas principus. Tiem ar to nav nekādas saistības. Mums jāstudē evaņģēliji, lai saskatītu, ko paveica Kristus, un jācenšas atpazīt sevi tajā, ko Viņš darīja. Jo tad, kad mēs sajūtam Kunga garu, Kunga mīlestību, iegremdējoties evaņģēlijā, mēs varam zināt, kas mums jādara. Evaņģēlijs, kas mīt mūsos, dod mums iespēju katru brīdi sajust, kā mums rīkoties konkrētajā situācijā.”¹⁰

Spēks rodas, kad mēs sākam pūlēties dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus evaņģēliju. Ja kādreiz rodas sajūta, ka mēs vienkārši dzīvojam, plūstot pa straumi, vai ka dzīvošana evaņģēlijā ir kļuvusi par veicamo darbu sarakstu, mēs esam atvienojuši sevi no žēlastības un prieka avota, pēc kura tiecamies. Iespējams, mēs darām visas pareizās lietas, bet sajūtam, ka kaut kā trūkst. Evaņģēlijs nav prasību saraksts, tā ir labā vēsts, ka Jēzus Kristus ir pārvarējis grēku un nāvi. Jēzus Kristus ir centrālā persona mūsu Debesu Tēva iecerē palīdzēt mums kļūt līdzīgākiem Viņam. Viņš ir pilnīgs piemērs tam, kā mums vajadzētu dzīvot, un dievišķu iespēju dodoša spēka avots, kas mums nepieciešams. Mācoties sekot Viņa piemēram un savienojot mūsu pūles, lai dzīvotu pēc evaņģēlija, ar Viņu, mēs radīsim prieku, būdami Viņa mācekļi.

3. Meklējiet Jēzus Kristus atveidus un atspoguļojumus

Treškārt, mums vajadzētu meklēt Glābēja atveidus un atspoguļojumus¹¹ praviešu un citu uzticīgu vīriešu un sieviešu dzīvēs, kā tas pierakstīts Svētajos Rakstos. Kā mācīja pravietis Jēkabs: „Visas lietas, kas ir Dieva dotas cilvēkiem no pasaules iesākuma, norāda uz Viņu.”¹²

Pateicoties šai idejai, mācot Veco Derības kursu seminārā, es novietoju lielas papīra lapas uz sienas klases aizmugurē. Uz papīra lapām es uzrakstīju Vecās Derības praviešu vārdus. Kad mēs bijām pabeiguši studēt kādu Vecās Derības sadaļu, es palūdzu studentiem padomāt par to, ko viņi tika mācījušies par pravieti, par kuru studējām, un kā šīs pieredzes ir atspoguļojušas vai atgādinājušas viņiem par Glābēju. Pēc tam, kad bijām mācījušies par Ādamu, studenti uzrakstīja: „Ādams bija Dieva dēls.” „Viņš bija nemirstīgs.” „Viņš devās uz dārzu.” „Viņš brīvprātīgi uzņēmās nāvi, lai mēs varētu dzīvot.” Drīz vien kāds vaicāja: „Vai mēs joprojām runājam par Ādamu vai tomēr Jēzu?”

Toreiz kāda studente atnāca uz nodarbību laicīgāk, lai dalītos ar savu pieredzi, studējot no Svētajiem Rakstiem. Iepriekšējā vakarā viņa bija lasījusi par Ādama krišanas sekām no Mozus 4. nodaļas, kur rakstīts: „Ērkšķus arī un dadžus tā tev dos.”¹³ Tā kā viņa bija mācījusies uzdot jautājumu „Kā šis pieraksts liecina par Kristu?”, viņa sajuta pamudinājumu sev vaicāt: „Vai tad, kad Jēzus sarunājās ar Ādamu, Viņš apzinājās, ka kādu dienu burtiski nesīs Krišanas seku ērkšķu kroni?”

Mūsu studenti atrada citu piemēru Jāzepa no Ēģiptes dzīvē, atpazīstot vairāk nekā 60 veidus, kā viņš atveidoja Glābēju. Studenti norādīja, ka abi bija sava Tēva mīļoti, brāļu izsmieti un pārdoti verdzībā. Viņi ievēroja līdzības viņu kārdinājumos un tajā, ka Dievs vienmēr bija līdzās viņiem. Šīs saistības ir kas vairāk par šķietami interesantām lietām, ko ievērot. Tā Kunga izraudzīto praviešu dzīves ir Viņa atveids un māca mums par Viņa dievišķajām īpašībām. Ja pareizi pielietojam, šīs sakarības palīdz mums labāk iepazīt Jēzu un kļūt līdzīgākiem Viņam.

Mana sieva Kristija nesen mācīja no šī pieraksta par Jāzepu Ēģiptē un vaicāja klasei: „Kādas Kristum līdzīgās īpašības jūs ievērojat Jāzepa piemērā?” Mēs runājām par viņa spēju katru pārbaudījumu pavērst svētībā. Mēs runājām par viņa paklausību, pacietību, vēlmi vienmēr atcerēties par tiem, kuriem ir vajadzības, un viņa gatavību piedot. Šis jautājums man atgādināja par pēdējo reizi, kad studēju šo stāstu un iztēlojos, kā tas varētu būt bijis, kad Jāzeps atklāja savu identitāti brāļiem. Svētajos Rakstos teikts, ka „iztrūkušies tie bija, viņa priekšā stāvot”.¹⁴ Vai jūs spējat iztēloties to mirkli, kā viņi varētu justies, apzinādamies, ko tie darījuši? Bet Jāzeps atbildēja viņiem: „Nāciet tuvāk klāt … Es esmu Jāzeps, jūsu brālis. … Bet tagad neesiet apbēdināti … jo Dievs mani šurp sūtījis, lai jums saglabātu dzīvību.”¹⁵ Iztēlojoties šo notikumu, es labāk saprotu, kā tas būs, kad mēs stāvēsim Tā Kunga priekšā Tiesas dienā. Visnotaļ spēju iztēloties, ka mēs atcerēsimies mūsu grēkus un jutīsimies „iztrūkušies” Viņa klātbūtnē. Bet es spēju arī iztēloties Viņu pieceļam mūs no ceļiem un sakām: „Nāciet pie Manis, nāciet tuvāk klāt, Es esmu jūsu brālis. Dievs mani sūtīja, lai jums saglabātu dzīvību.”

Kad mēs koncentrējamies uz Jēzus Kristus atveidiem un atspoguļojumiem, mēs varam palīdzēt mūsu studentiem atpazīt Viņa īpašības un rakstura iezīmes, uzdodot šādus jautājumus:

„Kādas Kristum līdzīgās īpašības jūs saredzat šī pravieša dzīvē?”
„Kad jūs esat tikuši svētīti, pateicoties tam, ka Jēzum piemīt šī īpašība?” Vai arī: „Kā Glābējs ir demonstrējis šo īpašību tavā labā?”
„Ko jūs varētu darīt, lai kļūtu līdzīgāki Jēzum Kristum un iegūtu šo dievišķo īpašību?” Vai: „Ko jūs esat mācījušies par savu Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, kas ir iedvesmojis jūs rīkoties ticībā, lai Viņiem sekotu?”

Kad studenti sniedz atbildes — „lūdzot” vai „lasot Svētos Rakstus”, mēs varam labāk palīdzēt savienot šīs rīcības ar Debesu Tēvu un Jēzu Kristu, uzdodot šādus jautājumus:

„Kā tavas lūgšanas mainās, kad tu pazīsti to, ar kuru sarunājies?”
„Kā tu studēsi Svētos Rakstus, lai labāk iepazītu Glābēju un kļūtu līdzīgāks Viņam?”

Šādi jautājumi palīdzēs mūsu studentiem attīstīt lielāku spēku un spējas iepazīt Glābēju un mācīties no Viņa.

4. Lieciniet par Jēzu Kristu.

Ceturtā lieta, ko varam darīt, ir sniegt skaidru liecību par Jēzu Kristu.

Mums jārunā par Viņu daudz biežāk un ar lielāku pārliecību, ar lielāku godbijību, apbrīnu un pateicību. Mums jādalās savās liecībās un jāatrod efektīvi veidi, kā aicināt mūsu studentus dalīties savās liecībās citam ar citu. Nesen kādas klases pārrunās par lūgšanas principu skolotājs aicināja studentus apsvērt, ko Tā Kunga aicinājums lūgt un Viņa apsolījums atbildēt māca mums par mūsu Debesu Tēva dabu? Tad viņi tika aicināti apdomāt Glābēja īpašības, kas ļauj mums lūgt Viņa vārdā. Ar šiem vienkāršajiem jautājumiem stunda par lūgšanu pārtapa par iespēju studentiem liecināt par mūsu Debesu Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, spēku un mīlestību. Studenti devās projām, ieguvuši dziļāku izpratni par viņu attiecībām ar Dievu un par brīnišķīgo svētību, kas mums dota — lūgt Tēvam Jēzus Kristus vārdā, kurš ir mūsu Aizstāvis Tēva priekšā.

Vēl kāds būtisks veids, kā liecināt par Jēzu Kristu, — ļaut kā sendienu, tā mūsdienu praviešu liecībām izskanēt mūsu nodarbībās. Apustulis Pēteris runāja par „Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem. … Dievs pavēlējis mums … apliecināt, ka Viņš ir Dieva iecelts. … Par Viņu liecina visi pravieši.”¹⁶

Vēl gluži nesenā uzrunā elders Roberts D. Heilzs nodeva vēstījumu, kas man licis daudz ko pārdomāt. Viņš sacīja: „Mēs skatāmies, klausāmies, lasām, studējam un dalāmies praviešu vārdos, lai uzklausītu brīdinājumus un tiktu pasargāti. Piemēram, paziņojums „Ģimene — vēstījums pasaulei” tika pasludināts labu laiku pirms tā, kā mēs sākām pieredzēt grūtības, ar kurām saskaras mūsdienu ģimenes.” Un tad viņš piebilda: „Paziņojums „Dzīvais Kristus — apustuļu liecība” tika sagatavots jau laikus — brīdim, kad tas mums būs visvairāk nepieciešams.”¹⁷

Man nav ļauts būt drūmam un nosodošam, bet ir kļuvis skaidrs, kādēļ šis paziņojums tika dots tik savlaicīgi — pirms spēcīgajiem vējiem, kas pūtuši pret tradicionālām ģimenēm. Un, dzirdot pravieti sakām, ka vēstījums „Dzīvais Kristus” tika dots „jau laikus — brīdim, kad tas mums būs visvairāk nepieciešams”, liek man domāt par tiem vējiem, kas vēl tikai pūtīs, triecoties pret mūsu studentu un bērnu liecībām.

Vēstījums „Dzīvais Kristus — apustuļu liecība” paziņo: „Mēs sniedzam savu liecību par Viņa ne ar ko nesalīdzināmās dzīves patiesumu un Viņa Grēku Izpirkšanas upura bezgalīgo vērtību. Viņš bija Vecās Derības Dižais Jehova un Jaunās Derības Mesija. … Viņš staigāja pa Palestīnu, dziedinādams slimos, darīdams aklos redzīgus un atmodinādams mirušos. Viņš mācīja mūžīgās patiesības. … Viņš atdeva Savu dzīvību, lai izpirktu visas cilvēces grēkus. … Viņš uzcēlās no mirušiem kā pirmais no mirušajiem. … Viņš un Viņa Tēvs parādījās zēnam Džozefam Smitam, pasludinot sen apsolīto laiku pilnības atklāšanu. … Mēs liecinām, ka Viņš kādu dienu atgriezīsies uz Zemi … [un] Viņš vadīs un valdīs kā ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs. … Jēzus ir dzīvais Kristus un nemirstīgais Dieva Dēls. Viņš ir varenais Ķēniņš Imanuēls, kurš šodien stāv pie Sava Tēva labās rokas. Viņš ir pasaules gaisma, dzīve un cerība. … Mēs pateicamies Dievam par šo neatkārtojamo dāvanu — Viņa dievišķo Dēlu.”¹⁸

Šī liecība no Dieva praviešiem tika dota pirms tā brīža, kad mūsu studentiem un mūsu bērniem tā būs visvairāk nepieciešama. Mums jāpalīdz viņiem iedēstīt šo liecību dziļi viņu prātos un sirdīs. Nav nekā cita, ko mēs varētu darīt studentu labā, kas palīdzētu viņiem labāk iepazīt Jēzu Kristu. Mums jāpalīdz viņiem mīlēt Viņu, sekot Viņam un ar nolūku tiekties līdzināties Viņam. Dieva praviešu liecībai es pievienoju savu pazemīgo liecību, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un pasaules Glābējs.

Jēzus Kristus svētajā Vārdā, āmen.