Pravietiskie paziņojumi par Kristus dzimšanu
Ziemassvētkos mēs, ticīgie, svinam Jēzus Kristus, Dieva, Mūžīgā Tēva, Vienpiedzimušā Dēla, dzimšanu. Šajā Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdī, kas atklāj svinību patieso nolūku, es runāšu par pravietiskajiem paziņojumiem par Viņa piedzimšanu.
Neviens paziņojums nav bijis nozīmīgāks par to, ko sacīja eņģelis, parādoties Marijai.
„Un eņģelis sacīja: Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva.
Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus.
Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni,
un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala” (Lūkas 1:30–33).
Dieva Dēla piedzimšana, dzīve un nāve bija būtiska mūsu Debesu Tēva iecerei — „īstenot cilvēka nemirstību un mūžīgo dzīvi” (Mozus 1:39). Pirms Zemes radīšanas Jēzus Kristus tika izraudzīts pieredzēt mirstīgo dzīvi un būt par Glābēju, kas bija nepieciešams, lai šo ieceri īstenotu (skat. Mozus 4:2). Tēvam Ādamam pavēlēja pienest upurus, kas bija „līdzība ar Tēva Vienpiedzimušā, kurš ir pilns labvēlības un patiesības, upuri. Tādēļ tev būs darīt visu, ko tu darīsi, Dēla Vārdā, un tev būs nožēlot grēkus un piesaukt Dievu Dēla Vārdā mūžīgi” (Mozus 5:7–8).
Mozus grāmatā Dievs izskaidro šo Savu „glābšanas iecer[i] visiem cilvēkiem caur Sava Vienpiedzimušā asinīm, kurš nāks laika zenītā” (Mozus 6:62). Dievs Tēvs mums pavēlēja nožēlot grēkus un kristīties „Vienpiedzimušā Dēla Vārdā, kurš ir pilns labvēlības un patiesības, kurš ir Jēzus Kristus, vienīgais Vārds, kas tiks dots zem debesīm un ar ko glābšana nāks pie cilvēku bērniem” (Mozus 6:52).
Jesaja, Vecās Derības diženais pravietis, paziņoja par Mesijas gaidāmo piedzimšanu. „Tas Kungs pats jums dos zīmi,” viņš pasludināja. „Redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Imanuēls” (Jesajas 7:14).
Jesaja arī paziņoja:
„Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.
Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi” (Jesajas 9:6–7).
Par Kristus nākšanu pasaulē zināja arī Mormona Grāmatas pravieši. Sešsimt gadus pirms Glābēja piedzimšanas Lehijs mācīja, ka Dievs no jūdu vidus cels „Mesiju jeb, citiem vārdiem, pasaules Glābēju” (1. Nefija 10:4).
Pravietis Abinadijs paziņoja:
„Vai Mozus nepravietoja viņiem par Mesijas atnākšanu, un ka Dievs atpestīs Savu tautu? Jā, un pat visi pravieši, kas ir pravietojuši no pasaules iesākuma — vai tie nav runājuši vairāk vai mazāk par šīm lietām?
Vai viņi nav teikuši, ka Dievs pats nāks starp cilvēku bērniem un pieņems cilvēka izskatu, un varenā spēkā dosies pa zemes virsu?” (Mosijas 13:33–34).
Pravietis Nefijs pierakstīja, kā eņģelis viņam parādīja jaunavu, kas bija Nacaretē, un paziņoja: „Lūk, jaunava, kuru tu redzi, ir Dieva Dēla māte miesā” (1. Nefija 11:18).
„Un notika, ka es ieraudzīju, ka viņa tika aiznesta projām Garā, un, kad viņa bija tikusi aiznesta projām Garā jau kādu laiku, eņģelis runāja uz mani, sacīdams: Skaties!
Un es skatījos un atkal ieraudzīju jaunavu, kas turēja bērnu savās rokās.
Un [eņģelis] man teica: „Skati Dieva Jēru, jā, patiesi, Mūžīgā Tēva Dēlu!” (1. Nefija 11:19–21; skat. arī Almas 7:9–10).
Mēs labi zinām pirmo paziņojumu pēc Jēzus piedzimšanas. Tas ir ļoti zīmīgi, ka šis dievišķais paziņojums tika izteikts ļaudīm, kas, cik mums ir zināms, dzīvoja vispieticīgākajos apstākļos.
„Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus,
un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.
Bet eņģelis uz tiem sacīja: „Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks:
jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. …
Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja:
Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts” (Lūkas 2:8–11, 13–14).
Kristus dzimšana notika dažas dienas pēc tam, kad tika sniegti divi atsevišķi paziņojumi diviem ļoti svētiem cilvēkiem — mūsdienās mēs viņus sauktu par tempļa darbiniekiem:
„Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā.
Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto.
Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu,
tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja:
„Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis;
jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu” (Lūkas 2:25–30).
Otrais paziņojums bija kādai svētai sievietei, arī templī. Anna, kuru Svētajos Rakstos sauc par pravieti, „bija ļoti veca, …
Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu.
Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu” (Lūkas 2:36–38).
Šie pravietojumi un paziņojumi, kurus esmu citējis, vēsta par Glābēja pirmo atnākšanu. Tagad mēs gatavojamies Tā Kunga Otrajai atnākšanai, kas ir laiks, ko dedzīgi gaida ticīgie, un bailēs vai noliedzot — neticīgie. Mums ir pavēlēts: „Palieciet svētajās vietās un neizkustieties, līdz Tā Kunga diena nāks; jo lūk, tā nāks ātri, saka Tas Kungs” (M&D 87:8). Starp šīm svētajām vietām noteikti ir tempļi un tā derības, kurām esam uzticīgi, mājas, kurās bērni tiek novērtēti un mācīti, un mūsu dažādie pienākumi, kuri ir nozīmēti caur priesterības pilnvarām, tostarp misijās, tempļos un citos aicinājumos, kurus uzticīgi pildām draudzēs, bīskapijās un stabos.
Ja mēs gatavojamies Viņa Otrajai atnākšanai un stāvam svētās vietās, mēs nepārtraucam svinēt Ziemassvētkus, tie ir kas vairāk par laba vēlējumiem svētkos — tie ir svētki, kuros svinam Dieva Dēla piedzimšanu, tas ir laiks, kad atceramies Viņa mācības un Viņa īstenotās Izpirkšanas mūžīgo nozīmību. Es lūdzu, kaut mēs to uzticīgi darītu.
Es liecinu par šo mācību patiesumu. Viņa, kura dzimšanas dienu mēs svinam, patiesi, Jēzus Kristus Vārdā, āmen.