Miera dāvanas
Es esmu pateicīgs, ka varu piedalīties šajās Ziemassvētku svinībās kopā ar jums. Mūsu mērķis ir godāt To Kungu, Jēzu Kristu. Mēs ceram, ka mēs un tie, kurus mēs mīlam, uztvers patieso Ziemassvētku garu. Šo garu raksturo miers — nevis politisks miers, jo Glābējs piedzima tik lielā baiļu un nemieru laikā, ka Viņa ģimenei kā bēgļiem bija jādodas uz Ēģipti; nevis ekonomisks miers, jo Viņš piedzima stallī un Viņu guldīja pieticīgā silē; un pat ne miers, kas rodas, kad visas dāvanas ir iesaiņotas, eglīte izpušķota un galds uzklāts, jo tāds miers ir tikai uz īsu brīdi. Ziemassvētku miers ir „augstāks par visu saprašanu”1. Tas ir miers, kurš, atbilstoši apustuļa Pāvila solītajam, „pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū”.2 Un Pāvilam bija taisnība. Tas miers, kuru mēs meklējam, ir atrodams tikai caur Jēzu Kristu un pateicoties Viņam.
Daži no mums dzīvo skaistā un miera pilnā apkārtnē, tomēr piedzīvo iekšēju nemieru. Citi jūt mieru un pilnīgu rāmumu lielu zaudējumu, savas personīgās traģēdijas un nebeidzamu pārbaudījumu laikā.
Visiem tiem, kas ir ieradušies šajā mirstīgajā pasaulē, Glābējs teica: „Pasaulē jums ir bēdas.”3 Tomēr Viņš apsolīja Saviem mācekļiem Savas mirstīgās kalpošanas laikā: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.”4 Tas ir mierinājums, ka zinām, ka šis solījums — saņemt personīgo mieru — ir spēkā visiem Viņa derības mācekļiem šodien.
Tas ir solījums, kas tika dots pašā Viņa dzimšanas naktī. Kad debesu sūtņi vēstīja par Glābēja piedzimšanu, viņi paziņoja: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes.”5
Šajā gada nogales svētītajā laikā mēs — vairāk kā jebkad agrāk — meklējam mieru caur visu dāvanu Sniedzēju. Es vēlos šovakar dalīties tikai dažos no daudziem veidiem, kādos mēs varam vairot mieru, kuru mēs piedzīvojam šajā laikā un kuru piedzīvosim nākamā gada laikā un visas mūsu dzīves laikā.
Pirmkārt, tāpat kā eņģeļi, kas dziedāja tajā naktī, kad Viņš piedzima, mēs varam just mieru, godinot mūsu Glābēju, Jēzu Kristu. Mēs varam „[nākt] Viņu pielūgt”.6
Ziemassvētki ir piedzimšanas svētki. Ikvienam no mums tas ir brīnums, kad noraugāmies uz tikko dzimušu bērnu. Mēs sajūtam pazemību, noraugoties uz mazuļa sejas vaibstiem un nākotnes apsolījuma brīnumu. Mēs sajūtam maigumu. Mēs sajūtam pateicību. Mēs sajūtam mieru. Un mūsu sirdī ieplūst mīlestības jūtas, kas rosina vēlmi — dot un būt iejūtīgam, kad mēs atceramies, kura cilvēka dzimšanas dienu mēs svinam. Jo Ziemassvētki ir tādi piedzimšanas svētki, kas nelīdzinās citiem. Jēzus piedzimšanu Dieva pravieši paredzēja jau gadsimtiem iepriekš. Šī piedzimšana bija apsolījuma piepildīšanās, ko garu pasaulē mums deva mīlošais Debesu Tēvs. Tā bija apsolītā Mesijas piedzimšana.
Es atceros vārdus un sajūtas, kas manā sirdī ieplūst katros Ziemassvētkos. Es varu dzirdēt prātā skanam līksmās kora balsis, dziedot: „Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, un valdība būs uz Viņa kamiešiem, un Viņa Vārds būs: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera valdnieks.”7
Pirmo reizi, kuru es varu atcerēties, kad es dzirdēju šos vārdus, bija reize, kad es sēdēju Soltleikas tabernakla balkonā. Koris dziedāja Hendeļa mūziku. Es atceros, ka sirdī ko sajutu. Toreiz es biju jauns. Tagad esmu vecāks un nu zinu, kas tās bija par sajūtām. Tas bija Svētais Gars, kura klātbūtni es sajutu tad, kad biju astoņus gadus vecs. Gars apliecināja manai sirdij, ka vārdi, kurus tajā vakarā es dzirdēju dziesmā, ir patiesi.
Bērns, kas sen atpakaļ piedzima Betlēmē, bija un ir Dieva Dēls, Tēva Vienpiedzimušais. Tie, kas Viņa priekšā metās ceļos, bija nākuši, lai pielūgtu Glābēju. Viņš bija Dieva Jērs, kas sūtīts, lai sarautu nāves saites ar Savu Izpirkšanas upuri. Viņš ieradās spēkā, lai panestu mūsu bēdas un skumjas un lai Viņš varētu zināt, kā palīdzēt mums. Un Viņš dzima, lai izpirktu visu mūsu grēkus — tā, kā vienīgi Viņš to spēja:
„Dzimis, lai cilvēks vairs nemirtu.
Dzimis, lai visus augšāmceltu.
Dzimis, lai visi reiz atdzimtu.
Debess pulku dziesma skan
Jaundzimušam Ķēniņam!”8
Sajūtas, ko jutu tanī vakarā Tabernakla balkonā, bija ticība un cerība. Es jutu ticību tam, ka tādēļ, ka „mums ir piedzimis Bērns”, manā sirdī var veidoties cerība, ka nāve nebūs beigas. Es tikšu augšāmcelts, un visiem Debesu Tēva bērniem tiks izrauts nāves dzelonis.
Un tomēr es jutu vēl daudz, daudz vairāk. Es jutu cerību, ka Viņa dēļ es varēšu sekot un kalpot Viņam un tādējādi piedzimšu no jauna garīgajā dzīvē. Viņa piedzimšanas dāvanas dēļ mana sirds, jūsu sirdis un visu cilvēku sirdis var tikt izmainītas un atkal kļūt tādas kā mazam bērnam — šķīstas un tīras, un tādas, lai atkal atgrieztos mājās pie Dieva, kas deva mums Glābēju un ceļu atpakaļ pie Viņa. Es sajutu pateicību un mieru, un to pašu varam sajust arī mēs visi — Tēva un Dēla dotās dāvanas dēļ.
Otrkārt, tāpat kā gani, kas redzēja Kristus bērniņu un „izpauda”9 labās vēstis par Viņa piedzimšanu, tāpat arī mēs varam mācīt mieru mūsu ģimenēm un citiem, kurus mēs mīlam. To mēs vislabāk darām, kad mēs atklājam Svētos Rakstus viņu prātam un sirdij.
Kad mūsu bērni vēl bija mazi, mēs uzvedām ģimenes Ziemassvētku izrādi, kurā viss teksts tika ņemts no Svētajiem Rakstiem. Mēs nospēlējām izrādi Ziemassvētku vakarā. Daudzi no jums ir darījuši kaut ko līdzīgu.
Sākotnējās izrādes versijās bija paredzēts ierobežots aktieru skaits, un visi viņi izspēlēja epizodes no Svētajiem Rakstiem. Es biju Jāzeps, mana sieva bija Marija, un lelle bija Kristus bērniņš. Laika gaitā izrādes dalībnieku skaits pieauga. Mēs izrādei pievienojām mazu aktieri, kurš tēloja Kristus bērniņu, tad mēs pievienojām ganus — apģērbušos halātos —, lai viņi pielūgtu Kristu pie silītes, pēc tam mums radās iespēja pievienot ķēniņus, kas nesa lādes ar dārglietām, lai godinātu jaundzimušo Ķēniņu.
Pēc dažiem gadiem mēs sākām veidot izrādi kopā ar bērnu, kas tēloja Samuēlu–lamanieti, kurš stāvēja un liecināja ar pravietisku spēku par apsolītā Mesijas dzimšanu. Beigās izrādei mēs pievienojām neticīgu pūli, kas bija bruņojies ar alumīnija folijas bumbām, kuras viņi meta Samuēlam, kad viņš stāvēja to priekšā. Katru gadu, sadusmotā pūļa dalībniekiem kļūstot stiprākiem un precīzākiem, mums vajadzēja viņiem stingri atgādināt, ka Samuēlam nevar trāpīt, tāpēc ka viņš ir Dieva aizsargāts kalps un tāpēc ka mēs esam aicināti svinēt mieru.
Mums bija nepieciešamas lomas mazākiem bērniem, un tā mēs izrādei pievienojām aitas un jērus, kas četrrāpus sekoja ganiem pie silītes.
Bet laiks ritēja — kā tas mēdz notikt. Aktieri izauga, un tagad mēs esam turpat, kur bijām sākumā. Es esmu vērojis, kā šie mazie Jāzepi, Marijas, gani, aitas, jēri un ķēniņi izaug un tālāk māca savus mīļotos par Glābēju un par mieru, ko Viņa piedzimšana padara iespējamu.
Viņi bija svētīti, ka varēja mācīties ainās, kurās viņi spēlēja mūsu izrādē, kaut ko par Glābēju un to, kāpēc mēs Viņu mīlam. Es esmu pateicīgs, ka mūsu bērni un viņu bērni redzēja mūs godājam Jēzus bērniņu, kas piedzima, lai kļūtu par bezgalīgu upuri, dārgu miera dāvanu, ko Debesu Tēvs dāvāja visiem Viņa bērniem.
Treškārt, tāpat kā Gudrie vīri, arī mēs kā augšāmceltā Kunga mācekļi varam pasniegt mīlestības un miera dāvanas.
Bīskaps Sellers no Reksburgas, Aidaho, tieši to arī darīja visus šos gadus, kopš tika aicināts par bīskapu. Viņa bīskapijas lūgšanu nams atradās tuvu lielceļam, kas vijās cauri mazajai pilsētai. Tajās dienās, kad valdīja bezdarbs, daudzi trūcīgi cilvēki pārcēlās no vienas vietas uz citu — cerībā atrast kaut kādu veidu, kā nodrošināt sevi. Viņi bieži vien, lai saņemtu palīdzību, meklēja kādu no pēdējo dienu svēto bīskapiem. Bieži bīskapi, kurus uzrunāja šie cilvēki, sūtīja viņus uz bīskapa Sellera mājām.
Un tam bija iemesls. Selleru ģimene laipni uzņēma trūcīgos svešiniekus. Tā vietā, lai vakariņas kļūtu tikai par ģimenes maltīti, pie galda apsēdās viens, divi vai dažkārt vairāki svešinieki. Pēc tam, kad viesi bija nobaudījuši gardo ēdienu, ko pagatavoja māsa Sellera, bīskaps iedeva viņiem mēteļus no rezerves armijas mēteļu krājumiem, kurus viņš bija iegādājies.
Kad viņi bija ieģērbti siltos mēteļos un rokās turēja sainīti ar vēl vienu maltīti, ko sagatavoja māsa Sellera, viņi devās ārā ziemas dienā ar „siltām sirdīm”. Tās dienas ainas, skaņas un sajūtas pavadīja šos cilvēkus viņu ceļā. Tāpēc ka vienas no aukstākajām dienām Reksburgā iekrita Ziemassvētku laikā un ģimenes labdarības, kurā viņi iesaistījās visa gada garumā, tradīcijas dēļ, bērniem Selleru mājās saglabājās atmiņas par to, ka viņi rīkojās tā, kā to būtu darījis Glābējs, — un ka viņi to darīja Glābēja labā.
Jūs un jūsu ģimenes būs izveidojušas savas Ziemassvētku tradīcijas, kas atbildīs jūsu apstākļiem, bet tām būs kaut kas kopīgs. Tās tuvinās cilvēku sirdis Glābējam. Un tās sevī ietvers laipnu rīcību, kuru atzinīgi novērtēs Glābējs. Viņš sacīja:
„Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.
Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis.”10
„Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.”11
Eņģeļi, gani un gudrie vīri meklēja un atrada mieru caur savu ticību Jēzum Kristum. Tāpat to izdarīsiet arī jūs. Glābēja dzimšana ir dāvana, kas padara iespējamu Tēvam dāvāt mums „mieru šajā pasaulē un mūžīgo dzīvi nākamajā pasaulē”.12 Mēs gavilējām garu pasaulē, kad dzirdējām par šo solījumu. Mūsos vēlreiz ienāk miers un prieks, kad mēs klausāmies dziesmas vārdos, kas vēsta, ka mīlestības pilnais solījums tika turēts:
Es lūdzu, lai miers ir ar katru no mums brīžos, kad mēs atceramies, mīlam un pielūdzam mūsu Debesu Tēvu, turot savas derības ar Viņu. Atcerēsimies vienmēr tos darbus un laipnību, ko Jēzus Kristus izrādīja Savas mirstīgās kalpošanas laikā, — un apņemsimies darīt tāpat.
Es liecinu, ka Jēzus ir Kristus, Tēva mīļotais Dēls. Es liecinu, ka prezidents Tomass S. Monsons ir mūsdienu Dieva pravietis. Viņa vēlēšanās un Augstākā prezidija vēlēšanās — lai jums šajā laikā un vienmēr būtu prieka, mīlestības un miera sajūta, kuru Glābējs apsolīja Saviem uzticīgajiem un pakļāvīgajiem mācekļiem. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.