Ziemassvētku svētbrīži
Kristus Glābējs ir klāt!


Kristus Glābējs ir klāt!

2023. gada Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis

Svētdien, 2023. gada 3. decembrī

Dārgie brāļi un māsas, priecīgus Ziemassvētkus!

Mēs esam pateicīgi, ka varam pulcēties ar mūsu dārgo Augstāko prezidiju šajā Ziemassvētku svētbrīdī. Lai arī kur jūs būtu šajā Ziemassvētku laikā, kaut jūs sajustu Dieva mīlestību, svinot Ziemassvētkus, kuru būtība ir Jēzus Kristus!

Ziemassvētki ir mūzikas, smaržu un garšu, gaidīšanas un dāsnuma laiks. Pulcēšanās laiks — vai mēs dzīvotu tuvu vai tālu.

Bieži vien Ziemassvētki kļūst par Ziemassvētkiem, kad mēs klusi ienesam Ziemassvētku prieku citu dzīvē. Daudzas ģimenes atdarina Ziemassvētku vecīti. Daudzi cilvēki izgaismo pasauli ar Jēzus Kristus gaismu.

Prātā atsauktās Ziemassvētku atmiņas kļūst par jaunām Ziemassvētku atmiņām. Laika gaitā pārklājoties, Ziemassvētku atmiņas kļūst par tradīcijām, kas var vairot mūsu mīlestību pret Jēzu Kristu — Dieva Jēru, Mūžīgā Tēva Dēlu, pasaules Glābēju.1

Ja jums ir kādas mīļākās Ziemassvētku atmiņas, kaut jūs šajā svētku laikā tās līksmi izbaudītu! Ja jūs joprojām radāt savas Ziemassvētku tradīcijas, kaut tās vairotu jūsu mīlestību pret Jēzu Kristu un svētītu jūs katru gadu!

Vai es drīkstu dalīties trijās no Gongu ģimenes iecienītākajām Ziemassvētku tradīcijām?

Pirmkārt, mums ar māsu Gongu ļoti patīk no jauna aplūkot Ziemassvētku rotājumus, kas vēsta mūsu ģimenes stāstu.

Būdami jauns, precēts pāris, mēs ar māsu Gongu mācījāmies augstskolā Anglijā. Mēs dzīvojām nelielā dzīvoklītī, iztiekot ar pieticīgu studentu budžetu. Mēs skaitījām penijus, pirms iegādāties nīkulīgu eglīti, kas izraisītu žēlumu pat Čārlijā Braunā.

Allaž radošā māsa Gonga izgatavoja mūsu Ziemassvētku eglītei mazus britu karavīru rotājumus no knaģiem. Viņa uzdāvināja katram pa melnai vilnas cepurītei un pa smaidam.

Jau 43 gadus šie no knaģiem veidotie britu karavīri ir bijuši uzmanības lokā mūsu Ziemassvētku eglītē. Tie mums atgādina par mūsu pirmajiem kopējiem Ziemassvētkiem — tālu no mājām — un katriem nākamajiem Ziemassvētkiem.

Mūsu dēla ģimene izgatavoja šīs figūriņas no knaģiem. Tās attēlo misionārus visā pasaulē. Vai jūs redzat viņu smaidus? Starptautisko tērpu? Vārda nozīmītes? Man teica, ka viens no tiem ir izgatavots, lai izskatītos pēc manis.

Mūsu Ziemassvētku rotājumi atsauc siltas atmiņas par draugiem un pieredzi daudzās vietās. Katru gadu priecīgā, eklektiskā Ziemassvētku atmiņu parāde liek mums pasmaidīt.

Pravietis Alma liecina, ka Zemes kustība pa tās ierasto orbītu norāda uz Dieva pastāvēšanu. Ziemassvētki iezīmē pazīstamu laika sprīdi Zemes 365¼ dienu ilgajā gada riņķojumā ap Sauli. Šai ikgadējai rotācijai katru gadu atgriežot mūs pie šī dārgā Ziemassvētku laika, es aizdomājos par to, ko rakstnieks E. B. Vaits ir rakstījis par „Laika ritumu”.2

Viņš liek domāt, ka, tikai kļūstot pieredzējušākiem, mēs saprotam, ka „laiks patiesībā nemaz neiet pa apli”. Laika ritums var šķist „nevainojami veidots, nemainīgs, paredzams, bez sākuma un gala”. Taču, tikai būdami jauni, mēs iedomājamies, ka varam veikt pilnu ciklu, tā beigās nekļūstot ne brīdi vecāki, kā sākumā.

Atkal pienākot kārtējiem Ziemassvētkiem, kad kaut kādā ziņā esmu tāds pats, kā biju, un kaut kādā ziņā citādāks, man tiek netieši norādīts uz to, ka laiks (un telpa) var eksistēt vienlaikus gan lineāri, gan cikliski. Uz to, ka „šaurā jo šaurā taka”3 un „viens mūžīg[ais] aplis”4 var būt savstarpēji papildinoši apraksti derībā balstītajai esībai, kuras centrā ir Bētlemē dzimušais Kristus bērns.

Tādējādi, manuprāt, daļa no Ziemassvētku burvības slēpjas tajā, ka mēs varam būt vienlaikus gan bērni, gan pieaugušie. Būdami pieaugušie, mēs šobrīd jūsmojam par to, kas sajūsmināja mūs, kad vēl bijām bērni. Un mēs jūsmojam kopā ar bērniem, kopīgi radot un atdzīvinot savas atmiņas un tradīcijas.

Otra iecienītākā Gongu ģimenes Ziemassvētku tradīcija ir mūsu ģimenes Ziemassvētku nakts ainiņu izvietošana, kas ir svētā Kristus bērna piedzimšanas atainojums.

Vai jums patīk, ka Kristus dzimšanas ainiņas ir vērstas uz Jēzu Kristu, aicinot mūs darīt to pašu? Kā teica kāds nesen atgriezies misionārs: „Pirms manas misijas Jēzus Kristus bija daļa no manas dzīves. Tagad Viņš ir mana dzīve.”

Mūsu ģimenes Ziemassvētku nakts ainiņas tiek veidotas visos iedomājamos izmēros un apdarē, tiekot izgatavotas no visiem iedomājamiem materiāliem no visām iespējamām vietām. Katra šāda ainiņa liecina par Jēzu Kristu un to, kā Viņš svēta katru tautu, cilti, valodu un tautību.

Mums ļoti patīk, kā Dieva bērni it visur detalizēti attēlo Jēzus bērniņu, Mariju, Jāzepu, Gudros vīrus, ganus un dzīvniekus labi zināmā, atpazīstamā veidolā, tiem raksturīgā vidē. Šīs ainiņas atgādina mums arī to, ka Dievs mīl visus savus bērnus; mēs saredzam Dieva mīlestību mūsu Ziemassvētku nakts ainiņu iezīmēs — lai arī kāda būtu to izcelsme.

Trešā iecienītākā Gongu ģimenes tradīcija ir tas, ka, papildus kopīgajai mūsu Glābēja piedzimšanas stāstu lasīšanai no Svētajiem Rakstiem, mēs kopā ar ģimeni skaļi lasām Čārlza Dikensa Ziemassvētku dziesmu.

Ja es uzliktu šalli un cilindru, vai jūs varētu kaut uz brīdi iztēloties mani kā Ebenīzeru Skrūdžu no stāsta Ziemassvētku dziesma?

Dažus gadus mūsu ģimene lasa Ziemassvētku dziesmu no sākuma līdz beigām. Mēs maisām karsto šokolādi ar konfekšu spieķiem un smejamies par atsaucēm uz „Norfolkas gaļīgajiem cepamāboliem” un „kūpošo bīskapu”. Mēs drebināmies, kad Džeikoba Mārlija spoks žvadzina savas ķēdes. Mēs jūtamies iepriecināti, kad Aizgājušo, Šo un Vēl Gaidāmo Ziemassvētku gari palīdz Ebenīzeram Skrūdžam kļūt par jaunu cilvēku.

Dažus gadus mūsu ģimene lasa saīsinātu Ziemassvētku dziesmas versiju, ko saīsināja mūsu vedekla un dēls, lai tā atbilstu jaunāko ģimenes locekļu īsākai uzmanības noturībai.

Un dažus gadus ar smaidu un labu humoru mūsu ģimene lasa Ziemassvētku dziesmu bampera uzlīmes stilā. Tas nozīmē tikai divas rindiņas: „Opsā–rallā!” un „Lai Dievs svētī ikvienu no mums!”

Čārlzs Dikenss sāka rakstīt Ziemassvētku dziesmu 1843. gada oktobrī un pabeidza to decembra sākumā — vien sešu nedēļu laikā. Pirmā tirāža 6000 eksemplāros tika izdota Londonā 1843. gada 19. decembrī. Līdz Ziemassvētku vakaram tā bija izpārdota.

Tie, kuri ir dokumentējuši Ziemassvētku dziesmas izcelsmi, skaidro, ka Čārlzs Dikenss to sarakstīja laikā, kad Viktorijas laikmeta Anglijā no jauna tika izvērtēta Ziemassvētku nozīme. Kādu lomu sabiedrībā varētu vai vajadzētu atvēlēt Ziemassvētku laikam, Ziemassvētku eglītēm, Ziemassvētku apsveikumiem, Ziemassvētku ģimenes sanākšanām, Ziemassvētku kartiņām, pat Ziemassvētku dziesmām?

Laikā, kad daudzi jutās nemierīgi, izolēti un vientuļi, Dikensa Ziemassvētku dziesma pievērsās dziļām ilgām pēc draudzības un mīlestības, kā arī drošām kristīgajām vērtībām, tieši tāpat kā Ebenīzers Skrūdžs rada mieru un dziedinājumu savā pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Tolaik, tāpat kā tagad, Ziemassvētku patiesā nozīme tuvina mūs Jēzum Kristum, kurš piedzima kā bērniņš silītē. Jēzus Kristus zina, kā palīdzēt mums miesā, būdams visā pilnībā piepildīts ar žēlastību. Tolaik, tāpat kā tagad, Ziemassvētkos tiek godināta derībā balstītā piederības, kopienas un kopīguma izjūta Jēzū Kristū un citam citā.

Ļaujiet man uzdot cita veida jautājumu saistībā ar Ziemassvētku dziesmu. Kādēļ, domājot par Skrūdžu, mēs, pirmkārt, domājam par kašķīgo, veco sīkstuli, kurš zobojas par Ziemassvētkiem kā par vienu lielu izlikšanos?

Kādēļ mēs neizrādām lielāku atzinību jaunajam Skrūdžam? Jaunajam Skrūdžam, kurš kā Ziemassvētku pārsteigumu dāsni nosūta citiem pašu lepnāko tītaru? Jaunajam Skrūdžam, kurš izlīgst ar savu dzīvespriecīgo māsasdēlu Frediju? Jaunajam Skrūdžam, kurš paaugstina Boba Kretčita algu un gādā par Mazo Timu?

Lai jau skeptiķi smej. Jaunais Skrūdžs „izdarīja to visu un vēl bezgala daudz vairāk”. Viņš kļuva par vislabāko cilvēku un vislabāko draugu, kādu jebkad pazinusi šī vecā, labā pasaule.

Tad nu kādēļ mēs neatceramies šo Skrūdža kungu? Vai ap mums ir cilvēki — varbūt mēs paši —, kuri varētu kļūt pavisam citādi, ja vien mēs beigtu viņus kategorizēt vai stereotipizēt, spriežot pēc viņu vecās būtības?

Neviens cilvēks un neviena ģimene nav ideāla. Mums katram ir vājības un trūkumi — kaut kas, ko mēs vēlētos darīt labāk. Varbūt šajos Ziemassvētkos mēs varētu saņemt paši un piedāvāt citiem Jēzus Kristus vērtīgās dāvanas — mainīšanos un grēku nožēlu, piedošanu un aizmiršanu?

Izlīgsim mieru ar pagājušo gadu. Atbrīvosimies no emocionālā satraukuma un traucēkļiem, nesaskaņām un aizkaitinājuma, kas pārblīvē mūsu dzīvi. Kaut mēs dāvātu cits citam jaunas iespējas, nevis pārliecīgi pievērstos saviem pagātnes ierobežojumiem! Dosim jaunajam Skrūdžam katrā no mums iespēju mainīties.

Mūsu Glābējs ieradās Ziemassvētkos, lai atsvabinātu gūstekņus — un ne tikai tos, kuri atrodas apcietinājumā. Viņš var atbrīvot mūs no mūsu pagātnes rēgiem, atsvabināt mūs no mūsu pašu un citu cilvēku grēka un nožēlas važām. Viņš var atpestīt mūs no mūsu egocentriskās, savtīgās būtības caur atdzimšanu Viņā.

„Jo jums šodien Pestītājs dzimis, … kas ir Kristus, Tas Kungs.”5

Tā nu priecīgus Ziemassvētkus!

Kaut jūsu Ziemassvētku tradīcijas un atmiņas būtu priecīgas un gaišas!

Priecāsimies par Jēzu Kristu, Ziemassvētkos un katru dienu!

Es līksmi dalos savā liecībā par Viņu Viņa svētajā un svētīgajā Vārdā, āmen.