Atcerieties, atcerieties

2023. gada Augstākā prezidija Ziemassvētku svētbrīdis

Treisija J. Brauninga

Otrā padomniece Sākumskolas vispārējā prezidijā

Svētdien, 2023. gada 3. decembrī

Tur, kur es dzīvoju, sākot ar novembri, daba, šķiet, ieslīgst vienmuļā snaudulībā. Zaļo lapu šalkoņa, kas kādreiz pavasara un vasaras mēnešos man ausīs maigi šalkoja un ūjināja, tiek aizstāta ar kailiem stumbriem un sauso, kritušo lapu čaukstoņu zem kājām. Reiz līksmie putni apklust, un saldā ziedu smarža pagaist. Tās dabas parādības, ko es asociēju ar dzīvības dzinuļiem, uz laiku izplēnē, un visā tajā klusumā un plašumā, kas paliek, gadam drīzumā noslēdzoties, — tieši tajā mirklī, pirms es aizmirstu saglabāt sevī prieku, — kā dāvana pienāk Ziemassvētki.

Un es savā Dieva diženās pasaules nostūrī atceros. Es atceros pievērst vērību tiem kokiem, kas mūžam paliek zaļi, izgarojot sveķainu un pikantu zemes aromātu. Es atceros pamanīt koši sarkanas vai spilgti baltas puķes un ogas un ieklausīties pazīstamajos korāļos, kas ieplūst sirdīs, mājās un pielūgsmes vietās, pasludinot „prieku pasaulei”, kamēr es tiecos atpazīt Ziemassvētku simbolus, kas vēstī, ka „debess un zeme dzied” kopā ar mani, un aicina mani atcerēties.

Viens no šī gadalaika brīnumiem ir tas, ka, šķiet, visa kristīgā pasaule un daudzi ārpus mūsu robežām šo laiku pavada, ar nolūku meklējot piemiņas simbolus un ar tiem piepildot savu dzīvi Ziemassvētkos.

Ziemassvētki ir tas tilts, kas mūs ieved jaunajā gadā. Un, to šķērsojot, mēs esam aicināti apdomāt to brīnumu, kas ir „Mūžīgais Dievs, … Tas Kungs, kas radījis zemes galus”,¹ kurš piedzima Dāvida pilsētā, necilā kūtiņā, autos ietīts un silē gulošs.² Mums dodoties savā Ziemassvētku svētceļojumā, mēs varētu uz sevi palūkoties kā uz mūsdienu gudrajiem vīriem un sievām, kas pār mūžzaļo koku galotnēm un visapkārt virmojošajām gaismiņām lūkojas zvaigznēs, „priecāj[oties] ar varen lielu prieku”³ par zīmēm, kas mums dotas, lai vadītu un virzītu mūsu ceļu pie Jēzus Kristus — pie Viņa, kas ir „pasaules gaisma”.⁴ Ja mēs šajā laikā jūtam gaisā kādu garšvielu smaržu, varbūt tas ir kā atgādinājums mums pienest dāvanas, ko sniegt „dzīvā Dieva Dēl[am]”⁵ — nevis „zeltu, vīraku un mirres”,⁶ bet pielūgsmes pilnu upuri: „salauztu sirdi un nožēlas pilnu garu”.⁷ Un tie no mums, kuri mīl bērnus un rūpējas par tiem, varbūt līdzinās mūsdienu ganiem, „sargāj[ot] naktī savus lopus”⁸ un klausoties eņģeļos uz Zemes, ko Tas Kungs sūta ar aicinājumu nebaidīties, jo tie nāk ar norādēm, kur mēs varam atrast mūsu Glābēju.⁹ Vai mēs atceramies čukstēt savu bērnu ausīs mūsu liecību par šo lielo prieku? Lai tad, kad viņi ar bērnišķīgu apbrīnu vēros Ziemassvētku zaļos un sarkanos, zelta un baltos toņus, viņi atcerētos pilnīgo un šķīsto viņu Pestītāja, Jēzus Kristus, izpirkuma upuri, Pestītāja, kurš viņiem piedāvā glābšanas dāvanu un jaunu un mūžīgu dzīvi.

Ziemassvētki mums ļauj garīgi aizceļot uz Bētlemi, lai iegūtu pašiem savu liecību par mūsu Glābēju Jēzus Kristu un tad nestu šo liecību tālāk, — lai ar atraisītām mēlēm un rīkoties gatavām kājām un rokām to „izpau[stu]”¹⁰ un liecinātu par visu, ko mēs par Viņu esam uzzinājuši. Mēs varam veikt šo svētceļojumu pie Glābēja — atceroties.

Dievs mums dod šo atcerēšanās dāvanu, lai mēs neaizmirstu Devēju, tādējādi spējot sajust Viņa bezgalīgo mīlestību pret mums un iemācoties mīlēt Viņu. Senais pravietis Moronijs mūs mudina atcerēties, ka „katra laba dāvana nāk no Kristus”.¹¹ Mūsu Glābējs sniedz dāvanas ne tā, kā pasaule, kur tās ir īslaicīgas, daļējas un ar laiku — satrūdošas. Jēzus Kristus mums sniedz paliekošas dāvanas, pat kritiski nozīmīgas dāvanas, tai skaitā:

Gara dāvanas, tādas kā zināšanas, gudrību, liecību un ticību;¹²
Svētā Gara dāvanu;
mūžīgās dzīves dāvanu.

Aizdomājoties par mazām un lielām „labām dāvanām”, kas visa mūža garumā ir ienākušas mūsu dzīvē, vai mēs varam saskatīt Tā Kunga roku, kas mūs glābj, stiprina un sniedz atvieglojumu?

Lai gan dažkārt mūsu prāts un sirds var aizmaldīties un novērsties no Viņa, Viņa pastāvīgums mums apliecina, ka Tas Kungs mūs neaizmirst — ne Ziemassvētkos, ne jebkurā citā laikā. Tas Kungs ir paziņojis, ka mēs esam iegravēti uz Viņa roku delnām.¹³ Viņš vienmēr tur Savus solījumus. Viņš atceras tās derības, ko Viņš ir noslēdzis ar mums un mūsu tēviem. Viņš dzird un atceras mūsu lūgšanas Debesu Tēvam, vai nu mēs metamies ceļos vai lūdzamies savos kambaros, vai klusībā pie sevis izpaužam savus lūgumus. Viņš atceras, kā prezidents Rasels M. Nelsons mācīja „iesaistīties to cilvēku dzīvē, kuri Viņam tic”.¹⁴ Viņš atceras mums piedot tik daudz reižu, cik mēs nožēlojam. Viņš atceras mūs uzrunāt caur Svētajiem Rakstiem un praviešiem, lai palīdzētu mums vienmēr atrast ceļu mājup — neatkarīgi no tā, cik tālu vai ilgi esam maldījušies. Un Viņš atceras sūtīt Savu Garu, lai tas turpinātu pūlēties ar mums, kamēr vien mēs pieliekam pūles, lai turētu savu svēto solījumu „vienmēr atcerēties Viņu”.¹⁵

Prezidents Spensers V. Kimbals mācīja: „Meklējot vārdnīcā vissvarīgāko vārdu, … [tas] varētu būt atcerēties. Tāpēc, ka jūs visi esat noslēguši derības[,] … mūsu vissvarīgākā vajadzība ir atcerēties.” Viņš turpina: „Šī iemesla dēļ visi dodas uz Vakarēdiena sanāksmi katru sabata dienu — lai pieņemtu Svēto Vakarēdienu un klausītos priesteru lūgšanās, lai viņi „vienmēr atcerētos Viņu un pildītu Viņa baušļus, kurus Viņš tiem ir devis”. … Tas vārds ir atcerēties. Rīcības plāns ir atcerēties.”¹⁶

Tas, ka mēs atceramies Dievu, iedvesmo mūs iedegt mūsu garīgās inerces spēku un aicina mūs rīkoties dievišķi. Apsveriet šīs mācības, ko prezidents Nelsons mūs ir aicinājis atcerēties:

„Ļau[jiet] Dievam savā dzīvē gūt virsroku” un „veltiet Viņam pienācīgu daļu sava laika”.
„Tiecieties pēc brīnumiem un sagaidiet tos.”
„Izbei[dziet] … konfliktus … savā dzīvē”¹⁷ un esiet miera nesēji.¹⁸

Ziemassvētku laiks var būt iespēja rīkoties saskaņā ar šiem aicinājumiem un dāsni izmantot mūsu dabiskās tieksmes, lai atcerētos vairāk domāt par Jēzu Kristu, būt atvērtiem pārdomām par Viņa dzimšanas brīnumu, kā arī izjust un rīkoties saskaņā ar lielāku sadraudzības sajūtu pret Dieva bērniem. Piemiņas emblēmas, kas raksturīgas Ziemassvētku laikam, visdrīzāk, kļūs atpazīstamas tad, kad mēs:

atcerēsimies Ziemassvētkos apsveikt draugus, ģimeni un svešiniekus;
atcerēsimies pasniegt dāvanas kā mīlestības veltes;
atcerēsimies būt devīgi grūtībās nonākušajiem un viesmīlīgi pret tiem, kas ienāk mūsu mājās;
atcerēsimies uzsvērt ģimenes sapulcēšanās un tradīciju nozīmību, kas padara Ziemassvētkus citādus un īpašus.

Daudziem šajā gada laikā mūsu dziļā mīlestība gatavot vienus un tos pašus ēdienus, stāstīt nemainīgus ģimenes stāstus un rotāt eglītes ar tiem pašiem rotājumiem katru gadu — ir nozīmīgas darbības, kas saglabā mūsu dabisko vēlmi atcerēties mums svarīgu pieredzi. Īpašas maltītes, daži stāsti un svētku rotājumi var kalpot par piemiņas lietām mūsu uzkrātajām atmiņām. Pat mūsu vēlme būt devīgākiem šajā laikā var akcentēt mūsu nodomu atcerēties būt pateicīgiem. Tā īpašā mīlestība, kas pie mums ierodas kopā ar Ziemassvētkiem, ir arī mums dāvāta iespēja koncentrēt mūsu cerības un rīcību uz Jēzu Kristu: „Atcerieties, atcerieties, ka tas ir uz mūsu Pestītāja klints, kurš ir Kristus, Dieva Dēls, kur jums jāceļ savs pamats.”¹⁹ Atcerieties, ka, tuvojoties viena gada noslēgumam un dodoties pāri tiltam uz jauno gadu — kā gudri vīri un gudras sievietes, kā modri gani —, mēs to darām ar Kunga rokas spēku.²⁰

Lai arī kur pasaulē jūs dzīvotu, atcerieties pievērst uzmanību tai simbolu dažādībai, kas jūs aicina raudzīties uz Kristu. Šajā gada laikā pāri visam, kam mēs pievēršam uzmanību, pāri katram vēlējumam, ko mēs kādam izsakām, katram cilvēkam, ko paturam prātā, neaizmirsīsim atcerēties patieso Devēju —To, kurš nekad mūs neaizmirst un sniedz mums spēku atcerēties Viņu caur Savu Garu, — Ziemassvētkos un vienmēr. Viņš nes prieku pasaulei un aicina mūs sirdī sagatavot vietu, lai uzņemtu mūsu Ķēniņu.²¹ Viņš ir tas drošais pamats, pa kuru mēs dodamies uz priekšu. Viņš ir pasaules gaisma un dzīvā Dieva Dēls. To es liecinu Viņa, Jēzus Kristus, Vārdā, āmen.