Mācīt patiesību mīlestības valodā
S&I ikgadējā apmācības pārraide 2021. gadā
Otrdien, 2021. gada 19. janvārī
Māsas un brāļi, šī ir bijusi brīnišķīga iespēja — klausīties un mācīties! Es nezinu, cik daudzi no jums ir pievienojušies šai sanāksmei, taču es gribētu paust savu dziļo pateicību katram no jums — gandrīz 56 000 semināra un institūta skolotājiem, kas ir aicināti šajā amatā, un vairāk nekā 2200 skolotājiem, ko ir pieņēmusi darbā Baznīcas izglītības sistēma, lai mācītu šo ļoti nozīmīgo cilvēku grupu — jauno paaudzi! Pateicoties jūsu ziedošanās pilnajai kalpošanai un varoņu cienīgajiem pūliņiem, daudzi no mūsu dārgajiem jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem izvēlas būt uzticīgi un palikt uz derību ceļa. Garīgie norādījumi un pieredzes, kuras jūs sniedzat, ir ļoti svarīgas, lai stiprinātu viņu liecības. Un es veltu īpašus atziņas vārdus un aplausus jums, neatzītajiem varoņiem — šo skolotāju sievām un vīriem. Bez jūsu pastāvīgā emocionālā un garīgā atbalsta, kā arī atbalsta mājsaimniecībā, šie pūliņi negūtu panākumus. Tāpēc milzīgs paldies katram no jums — no manas sirds dziļumiem un arī plašumiem!
Uzsākot jauno gadu, kurš, mēs visi ceram, ienesīs svaigu optimisma vēsmu vai, iespējams, vien atvieglotu nopūtu pēc aizvadītā gada, ir labi no jauna paskatīties uz to, ko mēs darām. Nav šaubu, ka mēs visi vēlamies būt lietpratēji savā darbā, taču visvairāk mēs vēlamies radīt pozitīvu ietekmi mūsu studentu dzīvē.
Strādājot ar jauno paaudzi, jūs vēlaties saviem studentiem palīdzēt saprast viņu dievišķo izcelsmi, viņu šīs dzīves mērķi un to, par ko viņi var kļūt. Jūsu lielākā vēlme ir palīdzēt viņiem izaugt līdz viņu dievišķajam potenciālam. Semināru un institūtu oficiāli izvirzītais mērķis ir palīdzēt studentiem mācīties par Jēzus Kristus īstenoto Izpirkšanu un uz to paļauties, kā arī sagatavot viņus tempļa priesterības priekšrakstiem un mūžīgajai dzīvei. Strādājot, lai šo mērķi īstenotu, jūs studentus apbruņojat pret „pretinieka [ugunīgajām bultām]”,1 kā arī stiprināt viņus būt par uzticīgiem pēdējo dienu svētajiem, kas gaida uz Glābēja atnākšanu. Jūs palīdzat viņiem sagatavoties viņu nākotnes lomām — kļūt par taisnīgiem vadītājiem un visa labā paraugiem ģimenē, Baznīcā un apkārtējā sabiedrībā.
Prātojot, kādas tēmas šodien varētu būt noderīgas, es iedomājos par to, cik ļoti liela svētība ir semināra mācību programmas saskaņošana ar rokasgrāmatu „Nāciet, sekojiet Man!” un kādu spēku tas var sniegt jauniešiem un viņu ģimenēm. Es domāju par jaunajiem pieaugušajiem, kuri dzīvo prom no mājām, un par to, kā „mājās balstītā” evaņģēlija studēšanas pieeja var attiekties uz viņiem institūta nodarbībās. Un es domāju par to, kā apmācību padarīt aktuālu jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem. Pēc dziļām pārdomām es nonācu pie šāda secinājuma: ja jūs paši tiecaties saņemt savas atklāsmes un apspriežaties ar citiem skolotājiem un administratoriem, jūs varat atrast atbildes uz to, kā paveikt iecerēto.
Tā vietā es gribētu uzsvērt dažus principus. Šie principi, kurus es vēlētos pārrunāt, ietilpst kategorijā „Kaut es būtu to zinājusi, kad biju semināra skolotāja”. Sešu gadu kalpošana par agrā rīta semināra skolotāju bija brīnišķīga iespēja un svētība. Bīskapijā, kurā es mācīju, bija liela studentu grupa, kas apmeklēja 10 dažādas vidusskolas. Viņi dzīvoja dažādās vietās, taču viņi bija vienoti sadraudzībā. Es nevaru teikt, ka biju izcila skolotāja, taču varu sacīt, ka to gadu laikā apguvu dažas mācības, un es vēlētos ar jums dalīties divās no tām.
Pirmais princips, ko es apguvu, ir šāds: dodiet studentiem garīgo „gaļu”. Šo pēdējo dienu jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem ir nepieciešama evaņģēlija garīgā „gaļa”, lai atbildētu uz sarežģītiem jautājumiem, kas radīsies, un lai palīdzētu viņiem izturēt spiedienu, kas varētu viņus novest no derību ceļa. Viņi var ar to tikt galā. Viņiem tā ir nepieciešama! Mums ir jāatvēl laiks, lai lūgtu un sagatavotos, taču ne tikai attiecībā uz stundas mācību materiālu, bet arī lai iepazītu studentus un varētu saprast, kas viņiem ir nepieciešams, šādi uzzinot, ko no sagatavotā materiāla izmantot. Mēs varam atsaukties uz aicinājumu: „Jo Es biju izsalcis, un jūs esat Mani paēdinājuši.”2 Ļaujiet man dalīties dažos piemēros.
Kad, būdama pusaudze, es apmeklēju semināru Amerikas Savienoto Valstu austrumu piekrastē, bīskapijas locekļi bija izkaisīti plašā ģeogrāfiskā apgabalā. Ja neskaita manas māsas, manā lielajā vidusskolā studēja vēl tikai divi citi Baznīcas locekļi. Sabiedrības negatīvā ietekme bija ievērojama. Tolaik valdīja nekārtības un strīdi, tostarp nemieri pilsētās, ko pastiprināja konflikti ar varas iestādēm, plaši izplatītas dažādu rasu cilvēku sacelšanās, kari citās pasaules vietās un protesti pret kariem tepat mājās. „Brīvās mīlestības” dzīvesveids un atklāta marihuānas un citu apreibinošu vielu lietošana radīja vidi, kas cildināja individuālismu un mudināja bez nožēlas atteikties no morāles normām. Politiķu pasūtījuma slepkavības un lielās viedokļu atšķirības attiecībā uz to, kā vajadzētu darboties valdībai, sadalīja cilvēkus asi konkurējošās viedokļu grupās. Nemierīgā desmitgade beidzot noslēdzās uz pozitīvas nots, kad pirmais cilvēks nolaidās uz mēness.3 Vai jums nešķiet, ka tas līdzinās sociālai videi, ar kādu mūsu jaunieši un jaunie pieaugušie saskaras mūsdienās?
Man vidusskola atnesa laiku atklājumiem un izvēlēm pasaulē, kas bija plašāka par manām mājām un ģimeni. Man atklājās daudzas pasaulīgās mācības, un es sāku apšaubīt patiesumu visam tam, ko man bērnībā bija mācījuši mani uzticīgie vecāki un Baznīcas skolotāji. Mana pirmā semināra skolotāja bija māsa Tomandere, sieviete ar sirmiem matiem, kas necieta muļķīgu uzvedību, kurai Baznīcā bija liela pieredze un stipra liecība evaņģēlijā. Togad viņa mūs izaicināja izlasīt visu Mormona Grāmatu un būt gataviem katru dienu pārrunāt izlasīto.
Māsas Tomanderes pārdomātais un iedvesmotais doktrīnas mācīšanas veids atstāja lielu iespaidu uz manu liecību. Man nebija šaubu, ka viņa zināja par Baznīcas patiesumu, jo viņa ieradās uz stundu labi sagatavojusies, lai skaidri paskaidrotu tos pantus, kurus mēs lasījām, un viņa liecināja par šīm patiesajām mācībām. Bija uzskatāmi redzams, ka viņa atvēlēja laiku, lai sagatavotos dalīties tajā, kas, viņasprāt, atstātu visliekāko iespaidu. Es neatceros spēles, izklaides vai našķus, bet es atceros, kā mani katru dienu garīgi izaicināja, garīgi pacilāja un garīgi pabaroja. Katrā stundā nevaldīja svētku atmosfēra, taču katru dienu mēs guvām apliecinājumu un pārliecību, kad viņa ar pacietību un iedrošinājumu atbildēja uz studentus interesējošiem jautājumiem. Viņas tiešie aicinājumi un augstās prasības atstāja neizmērojamu ietekmi uz manu dzīvi. Māsa Tomandere ir viens no tiem cilvēkiem, kuru es vēlos satikt un kurai pateikties, kad nokļūšu otrpus priekškaram!
Pretstatā es varu pastāstīt par citu gadu, kad mācījos vecākā klasē. Semināra skolotājs bija jautrs un draudzīgs, taču pārsteidzošā kārtā es nesajutu ciešu saikni. Nedēļām ritot, viņš pasniedza mācību materiālu ar bezrūpīgu pieeju. Bija acīmredzams, ka studenti viņu neuztvēra nopietni; vecākās meitenes aizmugurējos solos krāsoja savus nagus, zēni cits citu izjokoja, mēs pārējie padevām cits citam zīmītes, šādi sevi izklaidējot. Lai gan mēs bijām pārliecināti, ka viņam bija liecība par evaņģēliju, jo viņš bija kalpojis misijā, taču mēs iemācījāmies neuzdot doktrinārus jautājumus, jo viņa atbildes bieži vien bija paviršas vai neskaidras, un mēs nebijām droši, vai viņš spēs uz tiem atbildēt. Semināram bija nozīmīga sociālā loma, taču tas nekalpoja par garīgu pieredzi.
Jums ir labi zināms Pāvila jautājums 1. vēstulē korintiešiem: „Ja taure izdod neskaidru skaņu, kas tad gatavosies karam?”4 Kā jaunās paaudzes evaņģēlija skolotājiem — mums ir jābūt tādai taurei, kas izdod skaidru skaņu. Vecās Derības laikos šī taure bija šofārs jeb auna rags, kam piemita vienkārša, nepārprotama skaņa. To izmantoja, lai sasauktu Tā Kunga ļaudis pielūgsmei, lai brīdinātu par gaidāmajām briesmām un lai dotu norādījumus kara laikā. Kaujās senatnē kara troksnis un klaigāšana radīja haosu. Ja vadītājs nespēja skaidri komunicēt ar karaspēku, tas cieta drošu sakāvi. Tāpēc tika radīta taure ar skaidru skaņu. Katru karavīru apmācīja atpazīt šo skaņu, lai pat apjukumu brīžos katrs no viņiem zinātu — tuvoties vai atkāpties, uzbrukt kreisajam vai labajam flangam.5
Māsa Tomandere bija mana taure. Mums ir jābūt šai taurei, šai uzticīgajai balsij, kas ar pārliecību pauž mūžīgās patiesības pretstatā ātri mainīgajām pasaules vērtībām. Mums ir jāstāsta saviem studentiem patiesība un jāpalīdz viņiem atrast atbildes ne tikai uz visiem kas, bet arī uz visiem kāpēc jautājumiem. Mēs varam to darīt „maigumā un lēnprātībā”,6 taču mums tas ir jādara! Kāds semināra skolotājs to pauda šādi: „Mēs nepūšam tauri kādam tieši ausī, bet mēs arī neapslāpējam tās vēstījumu; tieši pretēji — saucienam ir jābūt patīkamam un pārliecinātam, ar skaidru skaņu.”7 Mācot savas semināra nodarbības, es uzzināju, ka, jā, jauniešiem patīk jautras mācību aktivitātes un viņiem ir nepieciešama savstarpēja komunikācija ar vienaudžiem, bet viņi arī alkst pēc īstām atbildēm uz evaņģēlija jautājumiem un pēc praktiskām idejām, kā pielietot evaņģēlija principus savā dzīvē.
Otrais princips, ko es atklāju par svarīgu esam, ir šāds: veidojiet saskarsmi, kas balstīta uz patiesām rūpēm. Kā mēs varam veidot ar saviem studentiem atbilstošu un nozīmīgu saskarsmi? Valodai ir liela nozīme. Piemēram, ja es mēģināšu ar studentiem, kuri saprot tikai tagalogu valodu, runāt kekči valodā, es nespēšu viņiem nodot vēstījumu. Par laimi, pastāv divas starptautiskās valodas, ko saprot visi jaunieši un jaunie pieaugušie: Gara valoda un mīlestības valoda.
Pirmo valodu, Gara valodu, atpazīst visi, kas tiecas uzzināt patiesību. Elders Džozefs B. Virtlins mācīja: „Baznīcā nepastāv valodas barjeras. Pastāv varens spēks, kas pārspēj vārdos pausto vēstījumu spēku, un tas ir Gara paustais vēstījumu spēks, kas uzrunā mūsu sirdi … , neatkarīgi no valodas vai dialekta. Tas ir universāls vēstnesis, kas uzrunā katru atvērtu sirdi.”8
Gars runā no sirds uz sirdi. Pāvils svētajiem Romā atgādināja: „Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.”9 Ja mēs tieksimies pēc Svētā Gara pamudinājumiem, tajos ieklausīsimies un tiem sekosim, mēs saņemsim iedvesmu saistībā ar to, kā uzrunāt mūsu studentus caur Garu tā, lai viņi saprastu. Cītīga sagatavošanās, nodarbību materiālu izmantošana, ko sarakstījuši iedvesmoti mācību programmas sastādītāji, palīdz mums pieturēties pie pamatdoktrīnas, kurai, kā mēs zinām, piemīt vislielākais spēks mainīt sirdis un dzīvi. Pats svarīgākais ir meklēt personīgo atklāsmi attiecībā uz to, ar ko dalīties un kā dalīties tajā, ko esat sagatavojuši. Gara valoda uzrunās daudz spēcīgāk, nekā jūsu vārdi.
Otra valoda, kas palīdzēs jums veidot saskarsmi ar studentiem, ir mīlestības valoda. Tā kā arī mīlestībai ir dievišķa izcelsme, tā uzrunā katru sirdi. Apustulis Jānis, kurš redzēja Glābēju savām acīm, dalījās šajā vienkāršajā patiesībā: „Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.”10 Šis princips ir patiess arī attiecībā uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Jūs esat dzirdējuši teicienu, ka „cilvēkiem nerūp, cik daudz jūs zināt, līdz viņi neuzzina, cik daudz jums rūp”.11 Mūsu kā skolotāju ilgtermiņa ietekmi tieši iespaidos Kristum piemītošā mīlestība, kas mums ir pret mūsu studentiem.
Jūs, visdrīzāk, esat pazīstami ar „mīlestības valodu” konceptu.12 Tie ir veidi, kā paust mīlestību, ko citi sapratīs un pieņems, atkarībā no viņu personības un pagātnes pieredžu ietekmes. Dažādi cilvēki var būt gatavi atbildēt uz kādu mīlestības valodas veidu ātrāk nekā citi, taču visi studenti atpazīs jūsu patiesās rūpes, ja tās paudīsiet kādā no šiem trim veidiem, ar kuriem es šodien dalīšos.
Viens no mīlestības valodas veidiem ir atzinības vārdi. Tās ir frāzes, kas iedvesmo un pacilā, kā, piemēram, „Tu to vari paveikt” vai „Tu tiešām uzlabo savas prasmes”, vai „Es lepojos ar tevi par to, cik cītīgi tu strādā”. Šie vārdi pauž studentam to, cik viņš vai viņa ir novērtēts un spējīgs. Glābēja maigie atzinības vārdi par Džordžu Milleru, kas pierakstīti Mācībā un Derībās, ir brīnišķīgs šī mīlestības valodas veida piemērs. Raksturojot viņu kā vīru „bez viltības”, Jēzus Kristus tālāk par viņu saka, ka „viņam var uzticēties viņa sirds godaprāta dēļ; un par to mīlestību, kas viņam ir pret Manu liecību, Es, Tas Kungs, mīlu viņu”.13 Lielākā daļa no mums neatcerēsies šī agrīni pievērstā cilvēka vārdu, taču es varu tikai iztēloties, kā šie atzinības vārdi stiprināja Džordža liecību par atjaunoto evaņģēliju, kā arī viņa mīlestību pret Glābēju.
Daži no visspēcīgākajiem vārdiem ir „paldies!” un citi atzinības izteicieni. Būdami jauniešu vai jauno pieaugušo vērīgie un mīlošie skolotāji, jūs varat pamanīt vienkāršas lietas, ko studenti paveic jūsu vai savu klasesbiedru labā, vai jūs varat ieklausīties, ko labu sadzirdat par viņu panākumiem skolā vai kopienā, un par to paust savu atzinību. Ja jūs nosūtīsiet studenta vecākiem zīmīti, minot kaut ko pozitīvu, ko esat pamanījuši viņu pusaudzī, tas arī vairos studenta sasniegumu un pašvērtības sajūtu. Visi šāda veida atzinības vārdi veido un stiprina attiecības, vairojot patiesu rūpju sajūtu starp skolotāju un studentu, kas savukārt pastiprina Gara ietekmi viņu dzīvē.
Vēl viena mīlestības valoda ir kalpošanas darbi. Katru dienu sagatavot garīgi pacilājošu un iedvesmojošu mācību materiālu ir milzīgs kalpošanas un mīlestības paušanas darbs. Jaunieši ikdienā ne vienmēr novērtēs jūsu dāvāto laiku un pūles, taču, laikam ritot, viņu garīgais jutīgums augs un viņi „[daudzinās jūs laimīgus] esam”,14 kā es pieminu māsu Tomanderi.
Es vēlētos dalīties, kā divas skolotājas parāda savu mīlestību caur kalpošanas darbiem. Viena no šīm skolotājām tika aicināta Zimbabvē, īsi pirms iestājās pasaules mēroga pandēmija. Studenti ar lielu aizrautību tikās katru dienu pirms skolas un jau bija pieraduši pie jaunā grafika, līdz viņiem vairs neļāva pulcēties. Skolotāja nonāca dilemmas priekšā: lielākai daļai studentu mājās nebija piekļuves internetam, tāpēc tiešsaistes stundas nebija iespējamas. Līdz ar to, lai nodrošinātu savus studentus ar ikdienas garīgo barību, viņa sāka veidot stundas, izmantojot Rakstu pantus, jautājumus pārdomām, mēmes (jeb attēlus ar īsu tekstu) un video filmiņas, ko katru dienu viņiem nosūtīja WhatsApp sociālajā platformā, kas ir viegli pieejama viņas studentiem. Viņas studenti tiek „baroti ar labo Dieva vārdu”15 pat šajā sociālās distancēšanās laikā.16 Viņi atpazīst un novērtē šo kalpošanas darbu kā viņas mīlestības izpausmi. Viņi sūta pretī savus garīgos iespaidus un ar nepacietību gaida savu ikdienas garīgās vadības un pacilātības devu, kas balstīta Svētajos Rakstos.
Otra skolotāja Norvēģijā saskaras ar pretēju izaicinājumu. Viņa vada tikai tiešsaistes nodarbības, jo viņas studenti ir izkaisīti pa visu valsti. Neatkarīgi no tā, uz kuru pasaules vietu viņa ir aizceļojusi vai atšķirīgām laika zonām, viņa ir gatava mācīt šos agrā rīta semināra studentus ar mīlestību un patiesu ieinteresētību. Par spīti ģeogrāfiskajam attālumam starp sevi un studentiem un retu tikšanos klātienē, viņa kaut ko zina par katra studenta personību un interesēm. Nav svarīgi, vai viņa redz viņu sejas kamerās vai nē, viņa laipni viņus uzņem un lūdz sniegt savu ieguldījumu stundās. Viņa rada siltu un drošu vidi, kurā studenti var uzdot jautājumus bez bailēm par to, ka tie varētu būt neatbilstoši. Viņa sniedz viņiem daudzveidīgu garīgo barību, papildinot to ar viņas bieži pausto liecību par evaņģēlija principiem, un viņa aicina viņus pašus dalīties apgūtajās mācībās.17 Gluži kā jūs, šīs skolotājas runā mīlestības valodā caur saviem uzticīgās kalpošanas darbiem.
Pēdējā mīlestības valoda, par kuru es runāšu, ir vērtīgi pavadītais laiks. Padarīt klasē pavadīto laiku par pēc iespējas jēgpilnāku — balstītu uz garīgām pieredzēm — ir dāvana, kas nekad nepārstās dot. Tā vietā, lai aizvadītu laiku, spēlējot vienkāršas sadraudzības spēles vai veltot to gatavošanās procesam, rūpīgi izstrādājot darba lapu, ko studenti, iespējams, atstās uz grīdas, dodoties prom, koncentrējiet savu uzmanību, iesaistot studentus mācību procesā, kas ļauj atpazīt Garu un pielietot evaņģēliju viņu dzīvē, — šāds ieguldījums sniegs vislielāko atdevi. Kad jūs uz jautājumiem sniedzat jēgpilnas un pārdomātas atbildes, jūs ar saviem pūliņiem skaidrā veidā paužat savu mīlestību. Ja jūs novērtējat studentu sniegto ieguldījumu, proti, cieņpilni uzklausāt viņu komentārus un jautājumus, pretī atbildot ar apstiprinošu komentāru, jūs liekat studentiem manīt, ka jums rūp viņu bažas un vajadzības, nevis jūs tikai koncentrējaties uz mācību materiāla pasniegšanu, ko jums tajā dienā ir paredzēts izklāstīt. Gatavība novirzīties no tēmas, lai atbildētu uz nestandarta jautājumu, vai vienkāršas atbildes atkārtošana citādākā veidā, līdz princips ir beidzot saprasts, parāda studentiem to, ka jūs patiesi vēlaties, lai viņi piedzīvotu garīgo un personīgo izaugsmi jeb, citiem vārdiem sakot, šādi jūs paužat savu Kristum līdzīgo mīlestību.
Runājot par citu aspektu, man, kā semināra skolotājai, viena no lielākajām svētībām bija iespēja studēt un vairāk uzzināt par evaņģēliju no izciliem materiāliem, ko nodrošināja Baznīcas izglītības sistēma. Taču šīs studēšanas mērķis bija, pilnīgāk sagatavojoties, sniegt studentiem to, kas viņiem bija nepieciešams, nevis ar entuziasmu izklāstīt personīgos atklājumus. Jūs esat tikuši svētīti un turpināsiet šo svētību saņemt, pateicoties iespējai mācīties un mācīt evaņģēliju seminārā un institūtā, taču jūsu studenti tiks vēl vairāk svētīti, ja jūs koncentrēsieties uz viņu mācīšanās pieredzi, nevis uz savējo.
Es uzrunāju jūs kā viena no agrā rīta semināra skolotājām, es saprotu, cik grūti ir sadalīt uzmanību starp pienākumiem ģimenē, darbā un apkārtējā sabiedrībā. Es saprotu, kas tas ir par izaicinājumu — atrast pietiekami laika, lai sagatavotos un atvēlētu laiku miegam, — ņemot vērā visus jūsu pienākumus! Es liecinu, ka Tas Kungs jums palīdzēs, ja jūs lūgsiet, meklēsiet un klauvēsiet. Ja jūs lūgsiet, studēsiet un rīkosieties saskaņā ar saņemtajiem pamudinājumiem, jūs varēsiet sniegt saviem dārgajiem studentiem evaņģēlija „gaļu” — garīgo uzturu, kas viņiem ir nepieciešams, lai kļūtu par tādiem vadītājiem, tēviem un mātēm, par kādiem viņi vēlas kļūt un kādiem viņiem ir jākļūst šajās pēdējās dienās. Jūs varēsiet paust patiesās mācības Gara un mīlestības valodā. Jūs spēsiet veidot saskarsmi, kas balstīta uz patiesām rūpēm, izrādot Debesu Tēva un Jēzus Kristus mīlestību pret viņiem caur saviem atzinības vārdiem, kalpošanas darbiem un vērtīgi aizvadīto laiku, uzklausot jautājumus, uz kuriem viņi meklē atbildes, un sniedzot atbildes uz šiem jautājumiem.
Kaut jūs turpinātu mācīt patiesos principus un dāvāt mīlestību tādos veidos, kas stiprinās jaunās paaudzes liecību par Jēzus Kristus evaņģēliju. Kaut jūs tiektos sagatavot viņus sava dievišķā potenciāla piepildīšanai, viņiem sapulcinot Israēlu šajās pēdējās dienās, — tā ir mana dedzīgā lūgšana un kvēlais aicinājums Jēzus Kristus Vārdā, āmen.