Pārmaiņu mantojums BIS
S&I ikgadējā apmācības pārraide 2021. gadā
Otrdien, 2021. gada 19. janvārī
Es jūtos pateicīgs par jums un priecājos, ka varu šodien pavadīt dažas minūtes kopā ar jums. Es esmu pateicīgs par Čadu un viņa talantīgo un nodošanās pilno komandu, kas tik uzcītīgi strādā, lai palīdzētu šinī — Tā Kunga — darbā. Tā ir svētība, ka ar mums šodien ir māsa Džīna B. Bingema, un es ar nepacietību gaidu viņas vēstījumu. Viņa ir spēcīga un iedvesmojoša vadītāja, un mēs esam pateicīgi par viņas kalpošanu Baznīcas izglītības padomē.
Tā kā mēs esam apsvēruši būtisku izmaiņu ieviešanu Reliģijas semināru un institūtu (S&I) darbībā, es esmu aizdomājies par līdzšinējām izmaiņām Baznīcas izglītības programmas vēsturē. Viendien es pamēģināju sasaistīt izmaiņas Baznīcas izglītības jomā ar savu personīgo dzimtas vēsturi. Manas mātes vecāki pievienojās Baznīcai Šveicē, jau būdami pieauguši jaunieši, tā nu no šī dzimtas atzara paaudzēm mana māte bija pirmā, kas saskārās ar Baznīcas izglītības sistēmu. Daži no mana tēva priekštečiem bija daudz agrīnāki evaņģēlija atklāšanas laikmeta Baznīcas locekļi. Ļaujiet man dalīties pamatinformācijā par daļu no šiem priekštečiem, pieminot arī tā laika centienus Baznīcas izglītības jomā. Jūs ievērosiet, ka gadu gaitā ir tikušas ieviestas izmaiņas — dažas no tām pat ļoti būtiskas.
Sāra Džeina Eindžela, mana vecvecvecmāmiņa, būdama maza meitene, kopā ar ģimeni dzīvoja Kērtlandē, Misūri štatā un Navū. Sālsezera ielejā viņa ieradās 1848. gadā, būdama 14–gadīga jauniete, un izglītību ieguva tā laika attiecīgo apkaimju skolās.
Džārviss Džonsons, ar kuru Sāra pēc kāda laika apprecējās, agrīnajos pusaudža gados dzīvoja Navū. Viņš savu izglītību, visdrīzāk, ieguva kādā no minētās pilsētas skolām. Kad svētie atstāja Navū un devās uz rietumiem, viņš savā septiņpadsmit gadu vecumā pieteicās dienestam mormoņu bataljonā. Kaut arī Sāras un Džārvisa mazotnes un jaunības dienās viņu apkaimes Baznīcā, kā arī pie atsevišķiem indivīdiem tika piedāvātas zināmas izglītības ieguves iespējas, tolaik Baznīcai vēl nebija tādas izglītības sistēmas, kā mēs to izprotam mūsu dienās.
Sāras un Džārvisa dēls Reiss kļuva par manu vecvectēvu. Viņš uzauga Jūtā un apmeklēja skolu pilsētā, ko dēvēja par Hanīvilu. Attiecīgā ēka tika izmantota gan Baznīcas, gan skolas vajadzībām. Šarlote, ar kuru Reiss pēc kāda laika apprecējās, mācījās tuvējās Kolsfortas skolā, kas bija ierīkota nelielā akmens ēkā. Viņi bija pusaudži 1870–to gadu beigās, 1880–to gadu sākumā — dažus gadus pirms Baznīca atvēra vairumu tai piederošo akadēmiju. 1880–tajos gados arvien vairāk pilsētas skolu kļuva par valsts skolām, un tajās vairs netika ļauts pasniegt reliģiskos mācību priekšmetus. Tas sekmēja Baznīcai piederošo akadēmiju skaita pieaugumu drīz pēc tam, kad Reiss un Šarlote bija pabeiguši savu skološanos.
Reiss ir atstājis aprakstu par savu precību piedāvājumu Šarlotei, kuru viņš dēvēja par Lotiju: Viņš sacīja:
„Pirmo reizi, kad es ieraudzīju Lotiju, viņa vadīja tirgotāju vezumu. Viņas tēvs vadīja veikalu, kas atradās viņu mājas priekšā. Viņa izskatījās pēc margrietiņas. Vēlāk es satiku viņu dejās, un mēs tikāmies mazāk par gadu, un pēc tam es lūdzu, lai viņa mani apprec. Viņa teica: „Es tev nepatīku.” Es atbildēju: „Patīc gan.” Mēs bijām saderināti trīs mēnešu garumā.”1
Es esmu diezgan pārliecināts, ka Reisam neizdotos kļūt par veiksmīgu dialogu autoru romantiskām filmām, tomēr Šarlote ar viņu apprecējās, un viņiem piedzima 12 bērnu.
Viens no šiem 12 bērniem — Alfaluss, kuru dēvēja par Alfu, — ir mans vectēvs, un viņš mācījās Brigama Janga koledžā Loganā, Jūtas štatā. Arī mana vecmāmiņa Blanša mācījās Brigama Janga koledžā, kura tolaik bija viena no Baznīcas akadēmijām. Laikā, kad viņi tur mācījās, to varēja uzskatīt par vidusskolas un junioru koledžas apvienojumu. Šajās akadēmijās studentiem tika pasniegtas gan laicīgās, gan reliģiskās nodarbības, un tur norisinājās visdažādākās aktivitātes. Mans vectēvs spēlēja beisbola un basketbola komandā, un mana vecmāmiņa bija kārtslēcēja.
Pirmais pēcskolas seminārs tika uzsākts Soltleiksitijā 1912. gadā, un kopš tā laika šo programmu sāka ieviest arī citās pilsētās. Kad pierādījās, ka šie semināri var sniegt labu reliģisko pamatu skolēniem, kuri mācās valsts skolās, Baznīca pieņēma lēmumu — atteikties no vairuma akadēmiju vadīšanas, ieskaitot Brigama Janga koledžu. Tādējādi skolēni no manas dzimtas nākamās paaudzes apmeklēja semināra nodarbības, līdztekus mācībām valsts skolā.
Viens no Alfa un Blanšas dēliem, vārdā Vērs, ir mans tēvs. Viņš atminējās savus semināra skolotājus visa mūža garumā. Arī mana māte Vinifreda apmeklēja semināru, līdztekus mācībām vidusskolā, un arī viņa atminējās savus skolotājus.
1926. gadā Aidaho štata Maskavas pilsētā tika aizsākta Reliģijas institūtu programma, un līdz 1928. gadam Loganā, Jūtas štatā, jau bija nodibināts otrs institūts. 1940–tajos gados mani vecāki apmeklēja Loganas augstskolu, ko tagad sauc par Jūtas štata universitāti. Līdz tam brīdim institūta programma Loganā jau bija nostiprinājusies, un mani vecāki pirmo reizi iepazinās saistībā ar kādu institūta sabiedrisko pasākumu. Pēc kāda laika viņi apprecējās, un pēc laulībām Loganas Jūtas templī kāzu svinības tika rīkotas institūta ēkā.
Es uzaugu Loganā, Jūtas štatā, un apmeklēju to pašu vidusskolu un semināru, ko tika apmeklējusi mana māte. Tā vidusskola patiesībā agrāk bija Brigama Janga koledža. Daļu no mācību gada es pavadīju arī Montičello, Jūtas štatā, un apmeklēju semināra nodarbības, kurās piedalījās kāda brīnišķīga, gadu jaunāka meitene. Viņas vārds bija Džila. Patiesībā viņu vēl arvien sauc par Džilu, un, kaut arī es neesmu pārliecināts, ka ar romantiskām runām man būtu sekmējies labāk nekā manam vecvectēvam Reisam, viņa tik un tā beigu beigās ar mani apprecējās.
Semināra nodarbības es apmeklēju 1960–to gadu beigās, 1970–to gadu sākumā. Minētajā laika periodā semināra un institūta programmu sāka paplašināt, mēģinot to ieviest arī citviet pasaulē. Zināma pieredze bija gūta agrā rīta semināra nodarbībās, un daži eksperimentēja ar mājmācības semināra programmu, kas ļāva izvērst semināru, ieviešot to visā pasaulē. Semināru un institūtu darbiniekiem šis periods bija visai grūts. Viņi centās pielāgot programmas, kas bija paredzētas pēcskolas nodarbībām un koledžu studentu pilsētiņu institūta studentiem, visai atšķirīgām situācijām daudzviet pasaulē. Šinīs agrīnajās dienās viņi saskārās ar milzu grūtībām tulkojumu un iespieddarbu jomā.
Patiesībā, kad es 1970–to gadu sākumā kalpoju par misionāru Norvēģijā, manā ierašanās gadā tur tika ieviesta semināra programma. Es atminos, kā palīdzēju kādam jaunajam vīrietim Tomam Ruī ar viņa mājmācības semināra nodarbībām, lai gan ar to es nekad agrāk nebiju saskāries. Tolaik es pirmoreiz atskārtu, ka seminārs var tikt noturēts citādāk, nevis mācību dienas ietvaros blakus vidusskolai.
Tagad es pāriešu no sarunas par saviem priekštečiem pie mūsu pēcnācējiem. Mūsu bērni semināru apmeklēja pēcskolas programmu ietvaros, izņemot pāris bērnu, kuri apmeklēja agrā rīta semināru, kamēr mēs pildījām savu norīkojumu Čīlē. Kopš tā laika, kad mēs ar Džilu apmeklējām semināru, mācību programma bija mainījusies. Kad es vēl biju jauns semināra skolotājs, tika ieviesta secīgas Svēto Rakstu pasniegšanas metode. Es saskāros ar zināmām grūtībām, mēģinot saprast, kā visefektīvāk mācīt minētajā veidā. Šī pāreja nebūt nenotika automātiski. Taču rezultātā tika panākts tieši tas, kas apmācāmajai paaudzei bija nepieciešams. Viņi daudz labāk iepazina Svētos Rakstus, un rezultātā Svētie Raksti gluži dabiski atstāja uz viņiem lielāku iespaidu un viņi sāka uz tiem paļauties. Mums ir daži manu vecāku audio stāsti, kas ir ierakstīti dažus gadus pirms viņu aiziešanas mūžībā un kur mana māte stāsta par viņas pamanītajām izmaiņām.
Ieklausieties viņas teiktajā:
„Mūs seminārā mācīja daudz sliktāk nekā bērnus tagad, un mums nebija ieraduma lasīt Svētos Rakstus, kā tas tiek darīts tagad. Manai mātei nebija daudz grāmatu — viņai bija Svēto Rakstu stāsti — un viņa tos lasīja. Taču es neatceros, kam mēs būtu lasījuši Svētos Rakstus. Mūsu bērniem un mazbērniem liecība var būt pat stiprāka, jo viņi labāk saprot evaņģēliju, un viņi sāk to lasīt daudz jaunākā vecumā, un viņi patiesi lasa Svētos Rakstus. Un es domāju, tas viņiem ir devis lielu spēku.”2
Daži no maniem mazbērniem šobrīd ir semināra vecumā, un vecākie ir institūta vecumā. Arī viņiem nākas saskarties ar izmaiņām semināru un institūtu programmā, piemēram, ar semināra mācību saskaņošanu ar to, kas tiek studēts mājās no grāmatām Nāciet, sekojiet Man!. Pašreizējās pandēmijas iespaidā mums ir nācies gana daudz mācīties par attālinātu nodarbību pasniegšanu. Es turu īkšķi par jums visiem, kamēr mēs ieviešam izmaiņas, piemērojoties jaunās paaudzes „apstākļiem”.3 Es turu īkšķi vēl apņēmīgāk, apzinoties, ka šai paaudzei ir piederīgi arī mūsu mazbērni.
Parasti būtisku pārmaiņu ieviešana saistās ar zināmām grūtībām. Kaut arī dažkārt virziens ir skaidri saprotams, uzdevuma izpilde var izrādīties ļoti sarežģīta. Padomājiet par Mosijas dēliem. Viņu mērķis bija skaidrs — „lai glābšana tiktu pasludināta katrai radībai”4 un lai „varbūt [viņi] varētu izglābt dažas no … dvēselēm”.5 Mums ir viegli pievērsties tikai viņu brīnumainajām sekmēm, aizmirstot, cik grūti tas viss nācās. Viņi izmēģināja visu. Viņi turpināja darboties 14 gadu garumā un pieredzēja visdažādākā veida trūkumu, mācīja uz ielām, mājās, tempļos un sinagogās, viņi tika padzīti, izsmieti, apspļaudīti, piekauti, apmētāti ar akmeņiem, savažoti un iemesti cietumā.6 Tomēr viņi turpināja neatlaidīgi pievērsties savam mērķim un ieguva Tā Kunga spēku savas misijas īstenošanai.
Nesen es vēlreiz lasīju par (tolaik vēl eldera) Rasela M. Nelsona pieredzi Eiropā, it sevišķi Austrumeiropā, laikā no 1985. līdz 1990. gadam, kad viņam bija uzticēta atbildība par minēto pasaules reģionu. Tolaik viņš kalpoja Divpadsmit apustuļu kvorumā. 1985. gadā, kad viņa pārraudzībai tika uzticēta Eiropa un Āfrika, viņam tika dots īpašs uzdevums — atdarīt evaņģēlija sludināšanai Austrumeiropas valstis (kas tolaik vēl atradās komunisma jūgā).7 Šis uzdevums tika dots četrus gadus pirms Berlīnes mūra krišanas un sešus gadus pirms Padomju Savienības oficiālās pastāvēšanas beigām.
Kaut arī elderam Nelsonam bija skaidrs mērķis, uzdevums bija visai sarežģīts. Viņš nepagurstoši pievērsās šī īpašā uzdevuma izpildei. Viņš apmeklēja „bijušo PSRS divdesmit septiņas reizes un … citas Austrumu bloka valstis vairākus desmitus reižu”.8 Savā grāmatā Insights from a Prophet’s Life: Russell M. Nelson (Atziņas no pravieša dzīves — Rasels M. Nelsons) Šerija Djū raksturo viņa darbu šādiem vārdiem:
„Viņa apmeklējumi allaž bija nevēlami, un viņš reti tika laipni gaidīts. Daudzi valdības vadītāji pat atteicās no tikšanās ar cilvēku, kurš apliecināja savu ticību Dievam. Laika gaitā viņš saskārās gan ar šķēršļiem, gan saņēma palīdzību; dažkārt pret viņu izturējās slikti, citkārt — žēlastīgi; viņu izspiegoja slepenpolicija, bet vēlāk amatpersonas, kas bija viņu iepazinušas, sveica viņu kā draugu; dažviet pret viņu izturējās ar aizdomām, kamēr citviet viņu uzmeklēja, lai konsultētos medicīniskos jautājumos. Daži braucieni šķita pilnīgi veltīgi, kamēr citkārt viņam pilnīgi neparedzēti un neplānoti pavērās kādas durvis.”9
Kad elderam Nelsonam jau bija dots cits norīkojums, viņi ar elderu Ouksu, kurš bija kļuvis par viņa darba turpinātāju iepriekšējā norīkojumā, devās sniegt atskaiti Baznīcas prezidentam — prezidentam Ezram Taftam Bensonam —, paziņojot, ka tagad Baznīca ir nodibināta ikvienā Austrumeiropas valstī.10 Māsa Djū turpina aprakstīt prezidenta Nelsona pieredzēto, sakot:
„Kad vēlāk viņam vaicāja, ko viņš ir mācījies, pildot savu norīkojumu, lai atdarītu Austrumeiropas valstis evaņģēlija sludināšanai, it īpaši ņemot vērā daudzkārtējās pauzes un darba atsākšanos, neizdevušās tikšanās, veiksmes un neveiksmes, elders Nelsons atbildēja gluži vienkārši: „Tam Kungam patīk mūsu pūliņi. Viņš būtu varējis pateikt Mozum: „Es tikšos ar tevi pusceļā.” Tomēr Mozum nācās mērot visu ceļu, līdz pat Sinaja kalna virsotnei. Viņš ir pieprasījis pūliņus gan no Mozus un Jozuas, gan no Džozefa Smita un visiem turpmākajiem Baznīcas prezidentiem. … Vai jūs esat ar mieru veikt īsteni grūtus uzdevumus? Kad jūs būsiet apliecinājuši, ka esat gatavi paveikt savu daļu, Viņš jums palīdzēs.””11
Eldera Nelsona taisnīgajiem pūliņiem bija nozīmīga loma būtisku pārmaiņu ieviešanā, paverot miljoniem Dieva bērnu piekļuvi evaņģēlijam.
Brīnumi prasa cītīgu darbu. Tie brīnumi, pēc kuriem mēs ilgojamies, prasa no mums milzu pūliņus.
Dažkārt ir nepieciešams zināms laiks, lai visā pilnībā ieraudzītu to, kāds rezultāts ir bijis mūsu cītīgajiem pūliņiem nepieciešamo izmaiņu ieviešanā. Dažkārt gadās, ka mums nav ļauts pieredzēt ražas novākšanu un skatīt visus tos augļus, ko ir nesuši mūsu pūliņi, apvienojumā ar Tā Kunga spēku. Taču mūsu progresam ir izšķiroša loma, un mēs varam ieviest un centīsimies ieviest izmaiņas, kas svētīs to cilvēku dzīvi, kam mēs kalpojam. Tādējādi mēs liksim pamatus arī nākamās paaudzes — mūsu mazmazbērnu — dzīvei. Lai gan mums ar Džilu to pagaidām vēl nav, drīz vien viņi sāks nākt šajā pasaulē un, pirms mēs to būsim apjautuši, jau piedalīsies jūsu nodarbībās.
Mūsu semināru un institūtu mērķis ir skaidrs, tas nav mainījies. Mēs joprojām cenšamies svētīt šos jaunos cilvēkus un palīdzēt viņiem „izprast un paļauties uz Jēzus Kristus mācībām un Viņa veikto Izpirkšanu, sagatavoties tempļa svētībām un sagatavot sevi, savu ģimeni un citus mūžīgajai dzīvei kopā ar Debesu Tēvu”.12 Un tieši tālab, ka mēs strādājam pie minētā mērķa sasniegšanas, mēs esam atvērti izmaiņām mūsu programmās, pasniegšanas metožu pilnveidošanai, inovācijām institūtu darbībā un citiem šī darba uzlabošanas centieniem. Tā kā mēs mīlam šos jaunos cilvēkus, mēs esam ar mieru cītīgi strādāt, izmēģināt jaunievedumus un lūgt pēc Tā Kunga vadības un spēka visos mūsu centienos.
Kaut, ņemot vērā jūsu pūliņus — svētīt jaunās paaudzes dzīvi —, Tas Kungs svētītu jūs arī saistībā ar jūsu pašu personīgajiem izaicinājumiem! Es jūs mīlu, un es liecinu par mūsu Debesu Tēvu un Viņa Dēlu, Jēzu Kristu. Viņi dzīvo.
Jēzus Kristus Vārdā, āmen.