Svētie Raksti
Jēkaba 1
iepriekšējais nākamais

Jēkaba grāmata
Jēkabs—Nefija brālis

Viņa sludinātie vārdi saviem brāļiem. Viņš liek kaunā cilvēku, kas cenšas apgāzt Kristus mācību. Daži vārdi par Nefija tautas vēsturi.

1. nodaļa

Jēkabs un Jāzeps cenšas pārliecināt cilvēkus ticēt Kristum un turēt Viņa pavēles. Nefijs nomirst. Starp nefijiešiem pārsvarā ir ļaundarība. Apmēram 544.–421. g. pr. Kr.

1 Jo lūk, notika, ka piecdesmit un pieci gadi bija pagājuši no tā laika, kad Lehijs pameta Jeruzālemi; tad Nefijs deva man, aJēkabam, bpavēli attiecībā par cmazajām plāksnēm, uz kurām šie vārdi ir iegravēti.

2 Un viņš deva man, Jēkabam, pavēli, ka man ir jāraksta uz šīm plāksnēm nedaudz no tā, ko es uzskatīšu par pašu vērtīgāko; lai es nepieskaros, ja nu tikai nedaudz, šīs tautas, kas tiek saukta par Nefija tautu, vēsturei.

3 Jo viņš sacīja, ka viņa tautas vēsturei jātiek iegravētai uz viņa citām plāksnēm un ka man ir jāglabā šīs plāksnes un jānodod tās saviem pēcnācējiem no paaudzes paaudzē.

4 Un, ja bija kāda sludināšana, kas bija svēta, vai atklāsme, kura bija svarīga, vai pravietojums, man vajadzēja iegravēt agalveno no visa tā uz šīm plāksnēm un nodarboties ar tām, cik daudz vien iespējams, Kristus dēļ un mūsu tautas dēļ.

5 Jo ticības un lielo raižu dēļ mums patiesi bija pasludināts par mūsu tautu, kas ar to anotiks.

6 Un mēs arī bijām saņēmuši daudzas atklāsmes un spēcīgu pravietojuma garu, tāpēc mēs zinājām par aKristu un Viņa valstību, kas nāks.

7 Tad nu mēs cītīgi strādājām starp mūsu ļaudīm, lai mēs varētu pārliecināt viņus anākt pie Kristus un baudīt no Dieva laipnības, lai viņi varētu ieiet Viņa batdusā, lai Viņš savās dusmās nezvērētu, ka viņi tur cneieies, kā dsarūgtinājumā kārdināšanas dienās, kad Israēla bērni bija etuksnesī.

8 Tāpēc, kaut Dievs dotu, ka mēs varētu pārliecināt visus cilvēkus anesacelties pret Dievu un bnesadusmot Viņu, bet lai visi cilvēki ticētu Kristum un uzlūkotu Viņa nāvi, un nestu Viņa ckrustu, un paciestu pasaules apsmieklu; tāpēc es, Jēkabs, uzņemos pildīt sava brāļa Nefija pavēli.

9 Tad Nefijs sāka novecot un viņš redzēja, ka viņam drīz ajāmirst; tāpēc viņš biesvaidīja kādu vīru, lai tas tad būtu par ķēniņu un valdnieku viņa tautai, saskaņā ar cķēniņu valdīšanu.

10 Tauta ļoti mīlēja Nefiju, jo viņš, būdams liels tās aizstāvis, bija turējis Lābana azobenu tās aizstāvēšanai un strādājis visas savas dienas tās labklājībai,—

11 tāpēc tauta gribēja saglabāt piemiņā viņa vārdu. Un, lai kas arī valdītu viņa vietā, tautā tie tika saukti—otrais Nefijs, trešais Nefijs un tā tālāk, saskaņā ar ķēniņu valdīšanu; un tā tauta viņus sauca neatkarīgi no tā, kāds bija viņu vārds.

12 Un notika, ka Nefijs nomira.

13 Tad ļaudis, kas nebija alamanieši, bija bnefijieši; tomēr viņi tika saukti nefijieši, jēkabieši, jāzepieši, czoramieši, lamanieši, lemuēlieši un ismaēlieši.

14 Bet es, Jēkabs, tālāk nedalīšu viņus šais vārdos, bet es asaukšu par lamaniešiem tos, kas centās iznīcināt Nefija tautu, un tos, kas bija draudzīgi Nefijam, es saukšu par bnefijiešiem jeb par Nefija ctautu, saskaņā ar ķēniņu valdīšanu.

15 Un tagad notika, ka Nefija tauta otrā ķēniņa valdīšanas laikā sāka nocietināties savās sirdīs un zināmā mērā nodoties ļauniem darbiem, tādiem kā tiekšanās pēc daudzām asievām un blakussievām, līdzīgi senatnes Dāvidam un viņa dēlam Salamanam.

16 Jā, un viņi arī sāka meklēt daudz zelta un sudraba un zināmā mērā sāka uzpūsties lepnībā.

17 Tāpēc es, Jēkabs, vispirms saņēmis auzdevumu no Tā Kunga, devu viņiem šos vārdus, kad es tos mācīju btemplī.

18 Jo es, Jēkabs, un mans brālis Jāzeps ar Nefija roku bijām aiesvētīti par priesteriem un skolotājiem šai tautai.

19 Un mēs turējām godā mūsu aamatus Tam Kungam, uzņemdamies uz sevi batbildību, ar savām pašu galvām atbildēdami par ļaužu grēkiem, ja mēs nemācītu viņiem Dieva vārdu ar pilnīgu uzcītību; tāpēc strādājām ar visu mūsu spēku, lai viņu casinis neaptraipītu mūsu drēbes; savādāk viņu asinis aptraipītu mūsu drēbes, un mēs netiktu atrasti neaptraipīti pēdējā dienā.