Klausies pazemībā

Elders Džefrijs R. Holands atceras: „[Prezidents Rasels M. Nelsons] reiz man pateica, ka viens no pirmajiem medicīniskās izmeklēšanas likumiem ir: „Pajautā pacientam, kur viņam sāp. Pacients,” viņš teica, „būs tavs labākais ceļvedis pareizai diagnozei un iespējamai ārstēšanai.””¹ Kad kāds draugs vai ģimenes loceklis vēršas pie tevis ar sarežģītiem jautājumiem vai bažām par Baznīcu, velti laiku, lai uzklausītu. Viņi vēršas pie tevis, jo viņi tev uzticas. Atalgo šo uzticēšanos, vispirms cenšoties izprast viņu vajadzības.

Klausīties pazemībā ir grūti. Tas prasa koncentrēšanos un pacietību. Taču tā ir prasme, ko mēs varam iemācīties. Aktīva klausīšanās un patiesas saiknes rašana var būt dziedinoša kādam, kurš ir dalījies kādā vājībā vai uzdevis kādu jautājumu. Izmēģini kādu no tālāk sniegtajām klausīšanās metodēm, lai labāk sadzirdētu un izprastu savus mīļos cilvēkus:

Vispirms centies saprast. Mēs bieži vien domājam, ka zinām, kā atrisināt citu cilvēku bažas. Mēs vēlamies tikai atbildēt uz viņu jautājumiem un pateikt, lai viņi beidz uztraukties. Šis impulss nereti ir vērsts uz mums, nevis uz viņu vajadzībām. Velti laiku, ieklausoties stāstā par to, kā viņi nonākuši esošajā situācijā. Pārliecinies, ka tu saproti viņu jautājumus. Izrādi cieņu, ja uzzināsi, ka viņu uzskati ir pretrunā ar tavējiem. Izvairies paust kritiku vai izteikt apsūdzības. Kad mēs ātri piedāvājam vienkāršotu atbildi, viņi varētu justies tā, it kā mēs nepietiekami novērtējam viņu pieredzi. Labāk vispirms ir mēģināt izprast viņu viedokli, nevis censties to mainīt.
Atzīsti viņu pieredzi. Lai arī mēs varētu nesaprast vai nepiekrist citu cilvēku bažām, mēs varam atzīt viņu sirsnību un sāpes, ko viņi, iespējams, izjūt. Cenšoties izrādīt empātiju, mēs dažkārt salīdzinām viņu pieredzi ar savējo. Ir svarīgi atcerēties, ka ikviena cilvēka pieredze ir atšķirīga. Būtu labāk pateikt ko tamlīdzīgu: „Es nevaru iedomāties, ko tu jūti” vai „Palīdzi man saprast”.
Izvairies būt noraidošs vai nosodošs. Kad tavs draugs vai tuvinieks ir nolēmis ar tevi parunāt par saviem jautājumiem, viņi, visticamāk, ir pavadījuši laiku personīgajos meklējumos un pārdomās. Esi uzmanīgs, lai nepārtrauktu sarunu, noraidot viņu jautājumus vai nosodot. Tas var viņus sāpināt un traucēt tavai spējai palīdzēt. Viņu sirsnīgie jautājumi ir pelnījuši, lai tu patiesi censtos ieklausīties.
Kontrolē savas emocijas. Ir normāli izjust satraukumu vai raizēties, kad kāds tuvs cilvēks uzdod tev jautājumus par savu ticību. Centies neļaut šīm emocijām traucēt produktīvai sarunai. Ja jūties dusmīgs, droši vien labāk ir pajautāt, vai varat paņemt pārtraukumu un turpināt sarunu nedaudz vēlāk. Glābējs mums deva padomu izvairīties no strīdiem un dusmām.² Mēs varam iemācīties nepiekrist, nekļūstot nelaipni.³
Uzdod atvērtus jautājumus. Atvērti jautājumi mudina citus dalīties savās domās, sajūtās un pieredzēs. Tiem nav obligāti jābūt pareizai vai nepareizai atbildei. Piemēram: „Vai vari man pastāstīt ko vairāk? Kā tu jūties? Vai tu vari man palīdzēt saprast? Ko es varu darīt, lai palīdzētu?” Labu jautājumu uzdošana liecina, ka tev rūp, un tie palīdzēs tev izvairīties no pārpratumiem.
Apzinies savus ierobežojumus. Pastāv liela iespējamība, ka draugi un tuvinieki, kas vērsīsies pie tevis, būs savus jautājumus pētījuši plašāk nekā tu. Tas ir normāli, ja tev nav gatavu atbilžu, vai arī ja šī ir pirmā reize, kad esi par kaut ko uzzinājis. Nebaidies uzdot jautājumus, kas ļauj precizēt ko tādu, ko tu nesaprati. Tu, iespējams, nepiekritīsi visam teiktajam, taču centies piekrist tam, kam tu vari, neradot pārpratumus savu sajūtu izpausmē. Vēl tu vari lūgt laiku, lai pats studētu šo tēmu un turpinātu sarunu, kad tev būs vairāk informācijas.

Galvenās rakstvietas: Efeziešiem 4:29; Mosijas 18:21; 3. Nefija 11:29