30. nodaļa: Žēlsirdība
    Footnotes

    30. nodaļa

    Žēlsirdība

    Kas ir žēlsirdība?

    • Kā jūs definētu žēlsirdību?

    Glābēja dzīve atspoguļo Viņa tīro mīlestību pret cilvēci. Viņš pat atdeva par mums Savu dzīvību. Šī tīrā mīlestība, kādu mums dāvā mūsu Glābējs, Jēzus Kristus, ir žēlsirdība. Viņš mums ir pavēlējis mīlēt citam citu tā, kā Viņš mūs mīl. Svētajos Rakstos teikts, ka žēlsirdība nāk no skaidras sirds (skat. 1. Timotejam 1:5). Mūsu mīlestība ir tīra tad, kad mēs no sirds izrādām patiesu līdzjūtību un rūpes par visiem saviem brāļiem un māsām.

    Žēlsirdība ir vislielākais no visiem tikumiem

    Pravietis Moronijs mums saka: „Tādēļ palieciet pie žēlsirdības, kas ir lielākā no visām, jo viss reiz beigsies — bet žēlsirdība ir tīrā Kristus mīlestība, un tā paliek mūžīgi” (Moronija 7:46–47; skat. arī 1. korintiešiem 13; 2. Nefija 26:30; Moronija 7:44–45, 48).

    Ar Savu dzīvi Glābējs sniedza mums piemēru, kuram sekot. Viņš bija Dieva Dēls. Viņa mīlestība bija pilnīga, un Viņš parādīja mums, kā jāmīl. Ar savu piemēru Viņš parādīja, ka mūsu līdzcilvēku garīgās un fiziskās vajadzības ir tikpat svarīgas kā mūsu pašu. Pirms Viņš atdeva par mums Savu dzīvību, Viņš teica:

    „Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.

    Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem” (Jāņa 15:12–13).

    Runādams ar To Kungu, Moronijs teica:

    „Un vēl, es atceros, ka Tu esi teicis, ka Tu esi mīlējis pasauli tiktāl, ka esi atdevis Savu dzīvību par pasauli, …

    Un tagad es zinu, ka šī mīlestība, kas Tev ir pret cilvēku bērniem, ir žēlsirdība; tādēļ, ja cilvēkiem nav žēlsirdības, tie nevar iemantot to vietu, ko Tu esi sagatavojis Sava Tēva mājokļos” (Etera 12:33–34).

    Iespējams, ka mums nebūs jāziedo sava dzīvība, kā to ziedoja Glābējs. Taču mēs varam būt žēlsirdīgi, nostādot Viņu savas dzīves centrā un sekojot Viņa piemēram un mācībām. Mēs, tāpat kā Glābējs, varam svētīt savu brāļu un māsu dzīvi šeit, uz Zemes.

    • Kādēļ žēlsirdība ir vislielākais no visiem tikumiem?

    Pie žēlsirdības pieder palīdzība slimajiem, nelaimē nokļuvušajiem un trūcīgajiem

    Glābējs sniedza mums daudzas mācības stāstu un līdzību formā. Līdzība par žēlsirdīgo samarieti mums māca, ka jāpalīdz nelaimē nokļuvušajiem, vienalga, vai tie ir mūsu draugi vai nē (skat. Lūkas 10:30–37; skat. arī James E. Talmage, Jesus the Christ, 3. izd. [1916], 430–32). Šajā līdzībā Glābējs stāsta par cilvēku, kurš ceļoja uz citu pilsētu. Ceļā viņam uzbruka laupītāji. Tie atņēma viņam drēbes un naudu, piekāva viņu un atstāja nomirt. Pa ceļu gāja kāds priesteris, ieraudzīja viņu un pagāja garām. Tad nāca kāds tempļa kalpotājs, paskatījās uz viņu un gāja tālāk. Tad garām gāja kāds samarietis, ko jūdi nicināja, un, kad viņš ieraudzīja šo vīru, viņā pamodās līdzjūtība (skat. attēlu šajā nodaļā). Nosēdies viņam blakus, labais samarietis pārsēja viņa vātis un uz sava ēzeļa aizveda viņu līdz viesnīcai. Viņš samaksāja viesnīcniekam, lai tas par viņu parūpētos, kamēr viņš atveseļosies.

    Jēzus mācīja, ka mums jādod ēdiens izsalkušajiem, pajumte tiem, kam tādas nav, un drēbes trūcīgajiem. Kad mēs apciemojam slimos un tos, kas ieslodzīti cietumā, ir tā, it kā mēs to darītu Viņa labā. Viņš apsola, ka, šādi rīkojoties, mēs iemantosim Viņa valstību (Skat. Mateja 25:34–46.)

    Mums nav jācenšas izlemt, vai cilvēks šo palīdzību tiešām ir pelnījis vai nē (skat. Mosijas 4:16–24). Ja mēs esam parūpējušies par savas ģimenes vajadzībām, tad mums jāpalīdz visiem, kam vajadzīga palīdzība. Tā mēs kļūsim līdzīgi mūsu Tēvam Debesīs, kurš liek lietum līt gan pār taisniem, gan netaisniem (skat. Mateja 5:44–45).

    Prezidents Tomass S. Monsons mums atgādināja, ka cilvēkiem vajag kaut ko vairāk nekā tikai materiālās vērtības:

    „Uzdosim sev šādus jautājumus: Vai esmu šodien izdarījis pasaulē ko labu? Vai esmu palīdzējis kādam, kam ir vajadzība? [skat. Hymns, 223]. Tā ir laimes formula! Tā ir recepte apmierinātībai, iekšējam mieram — otrā cilvēkā izraisīt pateicības jūtas.

    Mūsu iespējas ziedot sevi patiešām ir neizsmeļamas, taču tās ir arī ātri zūdošas. Ir sirdis, kuras jāiepriecina. Ir laipni vārdi, kas jāpasaka. Ir dāvanas, kuras jāpasniedz. Ir labi darbi, kas jāpadara. Ir dvēseles, kuras jāglābj” (Conference Report, 2001. g. okt., 72; vai Ensign, 2001. g. nov., 60).

    • Kā jūs raksturotu cilvēkus, kas pagāja garām cietušajam cilvēkam līdzībā par žēlsirdīgo samarieti? Kā jūs raksturotu samarieti? Kādos veidos mēs varam pielietot šajā līdzībā pausto vēstījumu savā dzīvē?

    Žēlsirdība nāk no sirds

    • Kā mēs varam mīlēt cilvēkus, neraugoties uz viņu grēkiem un trūkumiem?

    Pat tad, ja mēs palīdzam tiem, kas ir nonākuši nelaimē, bet neizjūtam pret viņiem līdzjūtību, — mūsos nav žēlsirdības (skat. 1. Jāņa 3:16–17). Apustulis Pāvils mācīja, ja mūsos ir žēlsirdība, mūs pārņem labestība pret visiem cilvēkiem. Mēs esam pacietīgi un laipni. Mēs neesam lielīgi un lepni, savtīgi vai rupji. Ja mūsos ir žēlsirdība, mēs neatceramies un nepriecājamies par ļaunumu, ko nodarījuši citi. Mēs arī nedarām labu tikai tādēļ vien, ka mums tas ir izdevīgi. Turpretī mēs priecājamies līdzi cilvēkiem, kas dzīvo taisnīgi. Ja mūsos ir žēlsirdība, mēs uzticamies citiem, mēs domājam par citiem tikai to labāko un mēs esam pret viņiem laipni. Svētajos Rakstos ir mācīts, ka žēlsirdība nekad nebeidzas. (Skat. 1. korintiešiem 13:4–8.)

    Glābējs mums sniedza paraugu, ko just un kā izturēties pret citiem. Viņš nicināja ļaundarību, taču mīlēja grēciniekus, neraugoties uz viņu grēkiem. Viņš juta līdzi bērniem, veciem cilvēkiem, nabagiem un trūcīgajiem. Viņa mīlestība bija tik liela, ka Viņš spēja lūgt, lai Debesu Tēvs piedod karavīriem, kas iedzina naglas Viņa rokās un kājās (skat. Lūkas 23:34). Viņš mums mācīja, ka, ja mēs nepiedosim citiem, mūsu Tēvs Debesīs nepiedos mums (skat. Mateja 18:33–35). Viņš teica: „Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas?” (Mateja 5:44, 46). Mums jāiemācās just pret citiem to pašu, ko juta Jēzus.

    Žēlsirdības tikuma attīstīšana

    • Kā mēs varam kļūt žēlsirdīgāki?

    Viens no veidiem, kā kļūt žēlsirdīgākiem, ir studēt par Jēzus Kristus dzīvi un pildīt Viņa baušļus. Mēs varam mācīties, kā Viņš rīkojās noteiktās situācijās un, nokļūstot līdzīgās situācijās, rīkoties tāpat kā Viņš.

    Otrkārt, ja mums prātā nāk nežēlīgas domas, mēs varam lūgt Dievu pēc žēlsirdības. Moronijs mūs mudina: „Lūdziet Tēvu ar visu savas sirds spēku, lai jūs varētu tikt piepildīti ar šo mīlestību [žēlsirdību], ko Viņš ir dāvājis visiem tiem, kas ir patiesie Viņa Dēla, Jēzus Kristus, sekotāji” (Moronija 7:48).

    Treškārt, mēs varam mācīties mīlēt paši sevi, kas nozīmē izprast mūsu patieso vērtību, kāda mums piemīt kā mūsu Debesu Tēva bērniem. Glābējs mums mācīja, ka mums jāmīl citus, kā mēs mīlam paši sevi (skat. Mateja 22:39). Lai mēs paši sevi mīlētu, mums jāuzticas sev un jāciena sevi. Tas nozīmē, ka mums jāievēro evaņģēlija principi. Mums jānožēlo ikviena ļaundarība. Kad būsim to nožēlojuši, mums pašiem sev jāpiedod. Mēs iemīlēsim sevi tikai tad, kad mēs sajutīsim dziļo un mierinošo pārliecību, ka Glābējs patiešām mūs mīl.

    Ceturtkārt, mēs varam censties nedomāt, ka esam labāki par citiem cilvēkiem. Mēs varam būt iecietīgi pret viņu trūkumiem. Džozefs Smits teica: „Jo vairāk mēs pietuvojamies mūsu Debesu Tēvam, jo vairāk mēs esam noskaņoti ar līdzjūtību raudzīties uz dvēselēm, kas iet bojā; mēs jūtam vēlēšanos pacelt tās uz saviem pleciem un atstāt viņu grēkus sev aiz muguras” (Teachings of Presidents of the Church: Joseph Smith [2007], 428–29).

    Mormona Grāmatā mēs lasām par Ēnosu, jaunekli, kurš gribēja zināt, vai viņa grēki ir piedoti. Viņš mums stāsta:

    „Un mana dvēsele bija izsalkusi; un es nometos ceļos sava Radītāja priekšā, un es piesaucu Viņu varenā lūgšanā un aizlūgšanā par savu dvēseli; un visu dienu es piesaucu Viņu; jā, un, kad pienāca nakts, es vēl aizvien raidīju savu balsi augšup, lai tā sasniegtu Debesis.

    Un tur nāca balss pie manis, sakot: Ēnoss, tavi grēki ir tev piedoti un tu būsi svētīts” (Ēnosa 1:4–5).

    Kad Ēnoss izdzirdēja šos vārdus, viņš vairs neraizējās par sevi. Viņš zināja, ka Tas Kungs viņu mīl un svētīs viņu. Tad viņš sāka bažīties par savu draugu un radinieku, nefijiešu, labklājību. Par tiem viņš izlēja visu savu dvēseli Dieva priekšā. Tas Kungs atbildēja un teica, ka viņi tiks svētīti pēc viņu uzticības baušļu pildīšanā, kas viņiem jau ir doti. Pēc šiem vārdiem Ēnosa mīlestība pieauga pat vēl vairāk un viņš pielika vēl daudz vairāk pūļu, lūdzot par lamaniešiem, kas bija nefijiešu ienaidnieki. Tas Kungs izpildīja viņa lūgumus, un savas dzīves atlikušo daļu viņš pavadīja, mēģinot glābt nefijiešu un lamaniešu dvēseles. (Skat. Ēnosa 1:6–26.)

    Ēnoss bija tik ļoti pateicīgs Tam Kungam par Viņa mīlestību un piedošanu, ka viņš labprātīgi pavadīja savas dzīves atlikušo daļu, palīdzot arī citiem saņemt šo dāvanu. Ēnoss bija kļuvis patiesi žēlsirdīgs. Arī mēs varam tādi kļūt. Patiesībā mums par tādiem ir jākļūst, lai mēs iemantotu vietu, kas mums sagatavota mūsu Tēva valstībā.

    Papildu Svētie Raksti