„Pacelts pie krusta (fragmenti)”, Jauniešu spēkam, 2022. g. nov.
Pacelts pie krusta
Fragmenti
Viens no iemesliem, kāpēc mēs neuzsveram krusta simbolu, izriet no mūsu Bībelē balstītajiem pirmavotiem. Tā kā krustā sišana bija viens no mokošākajiem nāvessoda izpildes veidiem Romas impērijā, daudzi agrīnā laika Jēzus sekotāji izvēlējās neuzsvērt šo brutālo mocību rīku. Kristus nāves nozīmei pavisam noteikti bija centrālā loma viņu ticībā, tomēr kādu 300 gadu garumā viņi parasti centās izrādīt savu evaņģēlijā balstīto identitāti citiem līdzekļiem. …
Vēl viens iemesls, kādēļ mēs neizmantojam ikonizēto krustu, ir tas, ka mēs uzsveram visu Kristus misijas brīnumu kopumā — Viņa godības pilno Augšāmcelšanos, tāpat kā Viņa upurēšanos caur ciešanām un nāvi. …
Ikvienā zemē un laikmetā Viņš mums visiem ir teicis: „Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man” [Mateja 16:24].
Te, drīzāk, ir runa par tiem krustiem, ko mēs uzņemamies nest, nevis par tiem, kurus valkājam. Lai būtu par Jēzus Kristus sekotāju, cilvēkam dažkārt nākas nest nastu — savu vai kāda cita nastu — un doties virzienā, kas prasa upurēšanos un neizbēgamas ciešanas. Īstens kristietis nevar sekot Skolotājam tikai tajos jautājumos, kam viņš vai viņa piekrīt. Nē. Mēs sekojam Viņam it visur un, ja nepieciešams, arī tādās jomās, kur ir pa pilnam asaru un likstu un kur mēs dažkārt savā nostājā varam justies ļoti vieni.
… Kaut mēs sekotu Viņam nerimstoši, ne reizi nesvārstoties un nebēgot, nekad nevilcinoties šajā uzdevumā — ne tad, kad mūsu krusts kļūst smags, ne arī tad, kad ceļš uz laiku satumst.