Viņš atkal salika mani kopā
Mana draudzene bija dzirdējusi, ka es esmu saslimusi, un atsūtīja man pašgatavotu puzles spēli, kas bija uztaisīta tieši man.
Džošua Denisa ilustrācija
Es allaž biju uzskatījusi sevi par veselīgu cilvēku. Tā nu es jutos šokēta, kad, kādu rītu pamostoties, sajutu savās krūtīs tādu spiedienu, ka man šķita, ka es eksplodēšu. Mani steigšus aizveda uz slimnīcu, taču pat pēc stundām ilgām pārbaudēm ārsti nespēja noskaidrot problēmas cēloni. Viņi aizsūtīja mani mājās, kaut arī es joprojām cietu no mokošām sāpēm. Tā sākās mans septiņus mēnešus ilgais pārbaudījums, kurā ietilpa ārstu apmeklējumi, uzturēšanās slimnīcā un visbriesmīgākās sāpes, ko es savā dzīvē esmu izjutusi.
Mani sāka pārņemt depresija. Man nācās pamest mācības koledžā un atgriezties uz dzīvi pie saviem vecākiem. Es nespēju iziet ārā, lai satiktos ar draugiem. Sāpes bija tik lielas, ka es nespēju nodarboties ne ar vienu no saviem vaļaspriekiem. Es jutu, ka viss, kas man bijis svarīgs, — mani centieni, manas attiecības, mani talanti — ir satriekts druskās, un šķita, ka manu līdzšinējo „es” vairs nebūs iespējams salikt kopā. Un es sāku prātot: „Kā gan Debesu Tēvs varēja pieļaut, ka ar mani notiek kas tāds? Vai Viņš mani nemīl?”
Pēc vēl viena vilšanās pilna un sāpīga ārsta apmeklējuma es vēlējos vienīgi sarauties čokurā un raudāt. Taču, pārrodoties mājās, es uz lieveņa ieraudzīju kaut ko savādu — vecu, noplīsušu, ar līmlenti aptītu kurpju kasti, kura bija adresēta man.
Kastei pievienotā vēstule atklāja, ka šo paciņu ir atsūtījusi kāda no manām draudzenēm. Viņa bija dzirdējusi, ka esmu saslimusi, un gribēja mani uzmundrināt. Atverot kurpju kasti, es ieraudzīju, ka tā ir piepildīta ar maziem putuplasta gabaliņiem. Tā bija pašgatavota puzles spēle, kas bija taisīta tieši man.
Saliekot visus gabaliņus kopā, es sāku raudāt. No šiem gabaliņiem bija veidots mans vārds, kuru ietvēra jauki, mīloši un uzmundrinoši vēstījumi. Saliekot savas draudzenes dāvanu, es jutos tā, it kā manis pašas satriektās drusciņas būtu atkal saliktas kopā.
Drīz vien es sāku lietot zāles, kas atviegloja slimības simptomus un palīdzēja ārstiem noteikt diagnozi. Man bija reta, taču ārstējama slimība, un, pateicoties pareizajām zālēm, es varēju atgriezties pie ierastās dzīves.
Mans ķermenis tika dziedināts, taču es zināju, ka nekad neaizmirsīšu to, ko es esmu apguvusi. Pateicoties savas draudzenes jaukajai dāvanai, es biju sapratusi, ka es esmu mīlēta un ka Debesu Tēvs nav par mani aizmirsis. Vairākus mēnešus es biju jutusies satriekta, bet, pateicoties draudzenes laipnībai un sava Debesu Tēva mīlestībai, es atguvu veseluma izjūtu.