Ir vai ir bijis — tāds ir jautājums

Elders Joni L. Kohs

no Septiņdesmitajiem

Elders Džonijs L. Kohs

No mums tiek sagaidīta spriedumu pieņemšana. Mums tas ir jādara. Taču mēs nedrīkstam citus stereotipizēt vai iedalīt noteiktās kategorijās.

variety of different people

Deivida Grīna ilustrācijas

Pirms vairākiem gadiem mēs ar sievu apmeklējām Kronborgas pili Helsingērā, Dānijā. Šī pils ir kļuvusi slavena, pateicoties Viljama Šekspīra lugai Hamlets. Staigājot pa šīs pils zālēm, mūsu domas pārņēma minētās lugas ainas un dialogi, it sevišķi Hamleta slavenais izteikums: „Būt vai nebūt — tāds ir jautājums.”

Taču tad es iedomājos par daudz būtiskāku jautājumu, ko mēs varētu sev uzdot: „Ir vai ir bijis — tāds ir jautājums.”

Ļaujiet citiem pilnveidoties

Diemžēl, runājot par citiem, mēs bieži iedalām tos noteiktās kategorijās. Piemēram, var gadīties, ka mēs izsakāmies aptuveni šādi:

• „Elders Brauns ir slinks misionārs.” Tā vietā mums vajadzētu teikt: „Elders Brauns pēdējā laikā nav bijis īpaši uzcītīgs, taču es ticu, ka viņš var pilnveidoties.”

• „Marija nav reliģiozs cilvēks.” Pretstatā tam, mēs varētu teikt: „Lai gan Marija nav izrādījusi interesi par reliģiju, viņa varētu sajust Garu, ja es dalītos ar viņu savā liecībā.”

Sakot, ka cilvēks ir tāds vai šāds, mēs tiecamies citus stereotipizēt vai iedalīt kategorijās, pieņemot spriedumus, kuros nav paredzēta vieta iespējai mainīties vai pilnveidoties. Taču, ja mēs sakām ir bijis, mēs norādām uz to, ka mēs ticam izaugsmes un pilnveidošanās iespējai.

Vai pieņemt spriedumus attiecībā uz citiem ir slikti?

Vairumā Bībeles tulkojumu tiek sniegta šāda Glābēja mācības versija: „Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” (Mateja 7:1.) Taču Džozefa Smita tulkojumā ir izskaidrots: „Netiesājiet netaisnīgi … , bet tiesājiet taisnīgu tiesu.” (Mateja 7:2, DžST Svēto Rakstu ceļvedī; uzsvērums pievienots.)

Tas patiešām ir pieņemami un no mums pat tiek gaidīts, lai mēs pieņemtu spriedumus, izvērtējot, novērtējot, izprotot dažādas situācijas un pieņemot lēmumus. Un īpaši svarīgi ir tas, lai mēs spriestu taisnīgi attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Piemēram, mums vajadzētu rūpīgi izvērtēt, ar kuru cilvēku precēties; izmantot sapratnes dāvanu, lai izprastu citu nolūkus; un izvērtēt citu spējas kāda profesionāla uzdevuma veikšanā.

Mums vajadzētu allaž izvērtēt cilvēku rīcību un raksturiezīmes pēc Tā Kunga standartiem, kas ir ietverti Svētajos Rakstos un praviešu vārdos. Svarīgāk par visu būtu pārliecināties, ka mēs ar saviem spriedumiem necenšamies nelaipni raksturot, aši stereotipizēt vai netaisnīgi iedalīt citus noteiktās kategorijās.

Spēja mainīties

Mēs spriežam netaisnīgi, sniedzot par citiem maldīgu raksturojumu — it īpaši, ja, to darot, mēs pieņemam, ka viņi nespēj mainīties. Saziņā ar citiem cilvēkiem, mums vienmēr vajadzētu paturēt prātā to, ka, pateicoties Tā Kunga īstenotās Izpirkšanas upurim, katram no mums ir pa spēkam pilnveidoties. Padomājiet par šiem piemēriem no Glābēja dzīves:

• Sievietei, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā, Viņš teica: „Ej un negrēko vairs!” (Jāņa 8:11.)

• Vienam no vīriem, kurš tika sists krustā līdz ar Viņu, Viņš teica: „Šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lūkas 23:43.)

• Būdams augšāmcelta Būtne, Viņš turpināja saskatīt Pētera potenciālu un būt par viņa mentoru, kaut arī Pēteris trīs reizes bija Viņu noliedzis (skat. Mateja 26:34 un Jāņa 21:15–17).

• Viņš pateica Saulam, kurš bija vajājis svētos, lai tas nožēlo grēkus. Sauls, kurš vēlāk kļuva par Pāvilu, paklausīja un kļuva taisnīgs. (Skat. Ap. d. 9:3–6.)

Tas Kungs, Jēzus Kristus, ir otro iespēju, kā arī trešo un ceturto iespēju aizstāvis. Viņš mācīja mums piedot „septiņdesmit reiz septiņas” reizes (Mateja 18:22). Lai gan Viņš ir vienīgais indivīds, kurš nodzīvoja uz šīs Zemes nevainojamu dzīvi, pateicoties Viņa dzīvei, Viņa mācībām, Viņa īstenotās Izpirkšanas upurim un tam, ka Viņš augšāmcēlās, arī mēs kādudien varam kļūt pilnīgi. Ja, raksturojot mūsu brāļus un māsas, mēs izrādām neticību viņu spējai mainīties, mēs izrādām neticību arī Glābēja un Viņa īstenotās Izpirkšanas spēkam.

No ārpuses un no iekšpuses

Tas ir fakts, ka mēs bieži vien spriežam par citiem (un arī par mums tiek spriests), balstoties uz ārējo izskatu. Taču, balstoties tikai uz sākotnējo, ārējo iespaidu un necenšoties izvērtēt cilvēka īsteno raksturu, mēs riskējam spriest netaisnīgi.

„Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi” (1. Samuēla 16:7). Runājot par Sava laika liekuļiem, Jēzus teica, ka viņi līdzinās „nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar … visādu netīrību” (Mateja 23:27).

Glābējs mācīja nevis to, ka cilvēkam nebūtu ieteicams izskatīties tīkami un piedienīgi, bet gan to, ka vīrieša un sievietes raksturam (morālajai un garīgajai stājai) ir daudz būtiskāka nozīme. Padomājiet par mūsu majestātiskajiem tempļiem — to apkārtne ir skaisti uzkopta, taču daudz būtiskāki ir priekšraksti, kas tiek veikti to iekštelpās.

Arī no misionāriem tiek prasīts ievērot kopta izskata un ģērbšanās standartus. Esot tīriem, ģērbjoties piedienīgi un runājot pieklājīgi, viņi rāda labu piemēru apkārtējiem, kuri tiek iepazīstināti ar Jēzus Kristus evaņģēliju caur to, ko viņi redz un dzird, tiekoties ar misionāriem.

Izmantojiet saprašanas dāvanu

Cenšoties pieņemt taisnīgus spriedumus, mums būtu svarīgi izmantot saprašanas dāvanu. Svēto Rakstu ceļvedī ir teikts, ka saprašanas dāvana nozīmē „saprast vai zināt kaut ko ar Gara spēku. … Tā ietver cilvēku patiesā rakstura un garīgo vēstījumu avota un nozīmes izprašanu” („Saprašanas dāvana”).

Dažkārt cilvēki, kuri savā būtībā ir ļauni, izrādās ar savu pasaulīgo izskatu, lai maldinātu mūs, liekot domāt, ka viņi ir atdarināšanas vērti. Viņi „pašu acīs ir gudri un prātīgi tikai paši savās iedomās” (Jesajas 5:21; 2. Nefija 15:21). Glābējs spēja saredzēt cauri šai šarādei, un Viņš spēja saskatīt rakstura stingrību un godīgus un sirsnīgus nolūkus pat pašu pazemīgāko un nonievāto cilvēku sirdīs.

Alma izmantoja šo saprašanas spēju, uzrunājot tos, kuri „savas nabadzības dēļ [bija] visu cilvēku nicināti”, bet tajā pašā laikā arī svētīti, jo viņi bija kļuvuši pakļāvīgi un „pazemīgi sirdīs” (skat. Almas 32:5–8).

Mums vajadzētu paturēt prātā, ka tas, „kas nāk no Dieva Gara … , ir garīgi [saprotams]” (1. korintiešiem 2:14). Ja mēs raugāmies uz citiem tā, kā viņus uzlūko mūsu Tēvs Debesīs, tad saprašanas dāvana ļauj mums pieņemt taisnīgus spriedumus.

Taisnīgi spriedumi

Mēs katru dienu pieņemam spriedumus, izvērtējot, novērtējot un cenšoties saprast. Taču Tas Kungs sagaida, ka mēs spriedīsim taisnīgi. Tā kā mēs esam Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācekļi, mums ar saviem vārdiem un rīcību būtu jāapliecina, ka mēs esam žēlastīgi, mīloši un gatavi palīdzēt.

Kā taisnīgiem soģiem — mums būtu jāpārliecinās, ka mēs pievēršam lielāku uzmanību cilvēka raksturam, nevis viņa izskatam. Tajā pat laikā mums vajadzētu paturēt prātā arī to, ka mēs katru dienu radām par sevi pirmo iespaidu ar savu izskatu un runas veidu. Vairums cilvēku sajutīs vēlmi iepazīt mūsu raksturu un izzināt evaņģēlija vēstījumu, ja mūsu izskats atspoguļos mūsu vēstījuma īpašo vērtību.

Mūsu Kungs un Skolotājs, Jēzus Kristus, ir parādījis mums nevainojamu paraugu, kam sekot, cenšoties pieņemt taisnīgus spriedumus. Mums vajadzētu rīkoties tāpat, kā to dara Viņš, līdzsvarojot to, ko mēs redzam cilvēka ārējā izskatā, ar to, kas notiek katra sirdī.