Jaunieši
Misionāre bez identitātes kartes
Manā skolā ir kāds skolotājs, kuram ir tāda personība, ka ar viņu ir bail dalīties atšķirīgā viedoklī par jebkādu tēmu. Kādudien mums nācās runāt par pēdējo dienu svēto misionāriem. Es apzinājos, ka varu atbildēt uz viņa jautājumiem, taču man šķita, ka labāk to nedarīt. Tādēļ es pateicu tikai tik daudz, lai uz laiku apmierinātu viņa ziņkāri.
Es nespēju pārstāt domāt par mūsu sarunu vairākas nedēļas. Visbeidzot man ienāca prātā, ka es varētu iedot viņam Mormona Grāmatu, iekrāsojot dažas frāzes, kas attiecas uz misionāru darbu. Šī doma mani izbiedēja, taču tā neatstājās. Es zināju, ka tas ir pamudinājums, kas jāņem vērā.
Aptuveni pēc pāris mēnešiem Mormona Grāmatas eksemplārs bija gatavs. Man visu dienu bija tāda sajūta, it kā šī grāmata svilinātu caurumu manā mugursomā. Trīs sekundes, kurās es iedevu viņam šo grāmatu, dodoties ziemas brīvdienās, bija baiļpilnākais mirklis manā mūžā.
Atgriežoties skolā, es pagāju garām viņa klasei, baidoties ieiet. Tad es izdzirdēju, ka viņš mani sauc, un viņš iedeva man zīmīti. Es to izlasīju gaitenī. Viņš rakstīja, ka ir „ilgstoši” studējis manis atzīmētās rakstvietas un guvis nelielu izpratni par to, kāds varētu būt pamatojums manai ticībai.
Tagad es ar aizrautību dalos evaņģēlijā un vēl aizrautīgāk domāju par to, ka drīz vien varēšu kalpot savam Debesu Tēvam misijā.