Jaunieši
Ticības virzīti
Autors dzīvo Ziemeļkarolīnā, ASV.
Es nekad neaizmirsīšu, kā pastaigājos pa Ziemas Mītnes, Nebraskā, ASV, apkārtni, kur pionieri dzīvoja pirms daudziem gadiem. Zeme likās svēta, es jutos gandrīz tāpat, kā apmeklējot tempļa apkārtni.
Manas acis piepildīja asaras, kas aizmigloja skatu. Es redzēju statujas, bet nevarēju izšķirt detaļas. Kad es noslaucīju asaras, es ieraudzīju vīrieti un sievieti, kuru sejas bija bēdu pilnas. Kad es ieskatījos ciešāk, es ieraudzīju zīdaiņa statuju, kas gulēja kapā, pie viņu kājām.
Šis skats piepildīja mani ar tik daudzām emocijām: skumjām, dusmām, pateicību un prieku. Es gribēju atbrīvot šos svētos no sāpēm, ko tie juta, bet tajā pašā laikā es biju pateicīga par to, kas viņiem bija jāupurē evaņģēlija labā.
Mana pieredze Ziemas Mītnē palīdzēja man saprast to, ka Debesu Tēvs Saviem bērniem sniedz evaņģēliju un ļauj viņiem ar to brīvi rīkoties tā, kā viņi vēlas. Šī bērniņa vecāki būtu varējuši izvēlēties iet pa vieglāko ceļu. Lai sekotu pravietim un lai dzīvotu atbilstoši evaņģēlijam, šiem pionieriem vajadzēja virzīties uz priekšu, pat ja tas nozīmēja, ka ir jāapglabā savi bērni. Taču viņi izvēlējās ienest evaņģēliju savā dzīvē un pieņēma savus izaicinājumus. Es mācījos, ka svēto ziedošanos evaņģēlijam un viņu apņemšanos virzīties uz priekšu ietekmēja ticība un cerība — cerība gaišākai nākotnei — un ticība tam, ka Tas Kungs pazīst viņus un var atvieglot viņu sāpes.