Jaunieši
Nevainojams Ziemassvētku vakars
Kad es biju jaunāks, viens no gada labākajiem notikumiem bija Ziemassvētku vakars. Mēs kopā ar ģimeni cepām picu, dziedājām Ziemassvētku dziesmas un tad pulcējamies, lai apmeklētu Ziemassvētku dievkalpojumu. Mēs dziedājām baznīcas dziesmas drebošā četrbalsīgā harmonijā un skaļi spēlējām Ziemassvētku dziesmas uz mūsu visdažādākajiem mūzikas instrumentiem. Tētis vakaru vienmēr noslēdza ar Ziemassvētku garīgo domu, kas lika asarām sariesties acīs. Dzīvē nekas nevarēja būt labāks par Ziemassvētku vakaru.
Kad es kļuvu nedaudz vecāks, mana māte sāka rūpēties par kaimiņienes bērnu Kelliju. Kellija nāca pie mums uz mājām katru dienu pēc skolas, kamēr viņas mamma Petija strādāja. Kellija sekoja man kā mazs kucēns — skaļš un kuram nemitīgi kaut ko vajadzēja. Es vienmēr jutos atvieglots, kad Petija paņēma savu meitu un lika mierā manu māju un ģimeni.
Kādu decembri mani pārbiedēja tas, ka mamma uzaicināja Petiju un Kelliju mums pievienoties Ziemassvētku vakarā. Manā Ziemassvētku vakarā. Mamma smaidīja un apgalvoja: „Nekas nemainīsies.” Taču es zināju labāk. Viņi apēdīs visas mūsu picas. Kellija izteiks piezīmes par mūsu dziedāšanu. Es samierinājos un gaidīju visu laiku sliktāko Ziemassvētku vakaru.
Kad pienāca vakars, Petija un Kellija mums pievienojās, un mēs sarunājāmies, smējāmies un dziedājām. Manai mātei bija taisnība. Tas bija nevainojami. Pusnaktī viņi mums pateicās un negribīgi devās projām. Es devos gulēt pilns pateicības un mīlestības. Es atklāju, ka patiesi dārgas Ziemassvētku dāvanas nezūd, ja ar tām dalās. Tā vietā tās paliek mīļākas un daudzkāršojas — kad mēs tās dodam citiem.