Kalpošana norīkojumā
Pasniegsimies pretī un rūpēsimies tā, kā to darītu mūsu Glābējs, it īpaši pretī tiem, kam mums ir dota privilēģija — ar mīlestību un norīkojumā kalpot.
Dārgie brāļi un māsas, draugi, esiet sveicināti vispārējā konferencē!
Pēc pagājušā gada oktobra vispārējās konferences mēs ar māsu Gongu gājām cauri Konferenču centram, lai sasveicinātos un uzklausītu jūsu evaņģēlija pieredzes.
Mūsu Baznīcas locekļi no Meksikas teica: „Hoy es el tiempo de México” („Tagad ir pienācis Meksikas laiks”).
Mēs uzzinājām, ka Džilija un Marija ir draudzenes no Anglijas. Kad Marija pievienojās Baznīcai, viņa zaudēja savu dzīvesvietu. Džilija dāsni uzaicināja Mariju dzīvot kopā ar viņu. Ticības pilna, Džilija saka: „Es nekad neesmu šaubījusies, vai Tas Kungs ir kopā ar mani.” Konference Džilijai bija arī līksma atkalredzēšanās ar misionāru māsu, kura pirms 47 gadiem mācīja viņai evaņģēliju.
Džefam, kurš tur bija kopā ar savu sievu Melisu, tā bija pirmā reize vispārējā konferencē. Džefs agrāk profesionāli spēlēja beisbolu (viņš bija ķērējs) un tagad ir ārsts anesteziologs. Viņš man teica: „Man par pārsteigumu, es virzos uz kristībām, jo tas šķiet visīstenākais un godīgākais dzīvesveids.”
Iepriekš Melisa bija atvainojusies Džefam norīkotajam kalpojošajam brālim: „Džefs nevēlas mūsu mājās „baltās apkaklītes”.” Kalpojošais brālis teica: „Es atradīšu pieeju.” Tagad viņi ar Džefu ir labi draugi. Džefa kristībās es tikos ar pēdējo dienu svēto draudzi, ko iemīlējuši Džefs, Melisa un viņu meita Šarlote.
Būdami Jēzus Kristus sekotāji, mēs cenšamies kalpot citiem tā, kā to darītu Viņš, jo cilvēki gaida, kad viņu dzīve tiks izmainīta.
Kad Pegija man pastāstīja, ka viņas vīrs Džons pēc 31 gadu ilgas laulības tiks kristīts, es apjautājos, kas bija mainījies.
Pegija teica: „Mēs ar Džonu studējām Jauno Derību Nāciet, sekojiet Man!, un Džons jautāja par Baznīcas doktrīnu.”
Pegija teica: „Uzaicināsim misionārus.”
Džons sacīja: „Nekādu misionāru — izņemot, ja mans draugs var atnākt.” 10 gadu laikā Džona kalpojošais brālis bija kļuvis par viņa uzticamu draugu. (Es nodomāju: Ja nu Džona kalpojošais brālis būtu pārstājis nākt pēc viena, diviem vai deviņiem gadiem?)
Džons klausījās. Viņš lasīja Mormona Grāmatu ar patiesu nolūku. Kad misionāri aicināja Džonu kristīties, viņš teica: „Jā.” Pegija teica: „Es nokritu no krēsla un sāku raudāt”.
Džons teica: „Tuvinoties Tam Kungam, es mainījos.” Vēlāk Džons un Pegija tika saistīti svētajā templī. Pagājušā gada decembrī Džons 92 gadu vecumā nomira. Pegija saka: „Džons vienmēr ir bijis labs cilvēks, taču pēc kristībām viņš kļuva citādāks un brīnišķīgs.”
Mēs ar māsu Gongu iepazinām Mebu un Dženiju caur video starpniecību kovida pandēmijas laikā. (Kovida laikā mēs caur video satikām daudzus brīnišķīgus pārus un indivīdus, kurus ar lūgšanu izraudzījās viņu staba prezidents.)
Mebs un Dženija pazemīgi sacīja, ka viņu dzīvē ir bažas, kas liek viņiem aizdomāties, vai viņu tempļa laulība var tikt izglābta, un, ja var, tad — kā. Viņi ticēja, ka Jēzus Kristus īstenotā Izpirkšana un viņu derību saistības varētu viņiem palīdzēt.
Iztēlojieties manu prieku, kad Mebs un Dženija saņēma jaunas tempļa rekomendācijas un kopā atgriezās Tā Kunga namā. Vēlāk Mebs gandrīz nomira. Kāda tā ir svētība — Mebs un Dženija ir atjaunojuši derību attiecības ar To Kungu un viens ar otru un sajutuši daudzu apkārtējo kalpošanas mīlestību!
Visur, kur es dodos, es ar pateicību mācos no tiem, kuri kalpo un rūpējas tā, kā to darītu mūsu Glābējs.
Peru mēs ar māsu Gongu satikām Salvadoru un viņa brāļus un māsas.1 Salvadors un viņa brāļi un māsas ir bāreņi. Bija Salvadora dzimšanas diena. Mani iedvesmo Baznīcas locekļi un vadītāji, kuri uzticīgi kalpo šai ģimenei. „Tīra un neapgānīta kalpošana … ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes”2, „palīdz[ēt] vājajiem, pacel[t] gurdenās rokas … stiprin[āt] nespēcīgos ceļus”.3
Honkongā elderu kvoruma prezidents pazemīgi stāsta, kā viņu kvorums pastāvīgi notur 100 procentu interviju kalpošanai norīkojumā. „Mēs ar lūgšanu organizējam pārniecības, lai ikviens varētu par kādu rūpēties un tikt aprūpēts,” viņš saka. „Mēs regulāri apvaicājamies katrai pārniecībai par tiem, kuriem viņi kalpo norīkojumā. Mēs to nedarām ķeksīša pēc; mēs kalpojam tiem, kas kalpo norīkojumā un rūpējas par mūsu ļaudīm.”
Kinšasā, Kongo Demokrātiskajā Republikā, prezidents Bokolo stāsta, ka viņš un viņa ģimene pievienojās Baznīcai Francijā. Kādu dienu, lasot savu patriarhālo svētību, Gars iedvesmoja brāli Bokolo atgriezties kopā ar savu ģimeni Kongo Demokrātiskajā Republikā. Brālis Bokolo zināja, ka atgriežoties viņi saskarsies ar daudziem izaicinājumiem. Un viņu baznīca, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca, vēl nebija nodibināta Kinšasā.
Tomēr Bokolo ģimene — tāpat kā daudzi citi — ticībā sekoja Tā Kunga Garam. Kinšasā viņi kalpoja un svētīja apkārtējos, pārvarēja grūtības, saņēma garīgas un laicīgas svētības. Tagad viņi priecājas par to, ka viņu valstī ir Tā Kunga nams.4
Kādam ticībai pievērstam tika kalpots ar personīgu piemēru. Viņš teica, ka jaunieša vecumā viņš pavadīja laiku, gulšņādams pludmalē. Kādu dienu — viņš stāsta: „Es ieraudzīju pievilcīgu meiteni piedienīgā peldkostīmā.” Pārsteigts viņš jautāja, kāpēc tik pievilcīga meitene valkā tik piedienīgu peldkostīmu. Viņa bija Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekle un smaidot pajautāja: „Vai tu vēlētos svētdien atnākt uz baznīcu?” Viņš piekrita.
Pirms daudziem gadiem elders L. Toms Perijs un es kopīgi bijām kādā norīkojumā, un viņš pastāstīja, ka viņš un viņa pārinieks regulāri kalpoja kādai māsai, kura viena dzīvoja nelabvēlīgā Bostonas apkaimē. Kad ieradās elders Perijs un viņa pārinieks, māsa piesardzīgi norādīja: „Pastumiet savas tempļa rekomendācijas zem durvīm.” Tikai pēc tam, kad viņa bija redzējusi tempļa rekomendācijas, viņa atslēdza vairākas slēdzenes un atvēra durvis.5 Protams, es nesaku, ka kalpojošajām pārniecībām ir nepieciešamas tempļa rekomendācijas. Taču man ļoti patīk doma, ka tiem, kas godā derības un kalpo norīkojumā, tiek atvērtas durvis un sirdis.
Elders Perijs deva arī praktisku padomu. Viņš teica: „Dodiet pārniecībām saprātīgu skaitu norīkojumu, kas ir izraudzīti ar lūgšanu, ģeogrāfiski vienuviet, kur tas ir piemēroti, lai labi tiktu izmantots ceļā pavadītais laiks.” Viņš ieteica: „Sāciet ar tiem, kurus visvairāk ir nepieciešams apmeklēt. Turpiniet ar tiem, kuri, visdrīzāk, būs atvērti apmeklējumiem un daudz no tiem iegūtu.” Nobeigumā viņš teica: „Uzticīga konsekvence nes brīnumus.”
Augstākā un svētākā kalpošana6 tiek īstenota, kad mēs lūdzam pēc „[tīrās] Kristus mīlestīb[as]”7 un sekojam Garam. Tā tiek īstenota arī tad, kad elderu kvoruma un Palīdzības biedrības prezidiji bīskapa vadībā pārrauga kalpošanas norīkojumā centienus, tostarp nozīmējot kalpošanas pārniecības. Lūdzu, dodiet mūsu jaunajiem vīriešiem un jaunajām sievietēm nepieciešamo iespēju būt kopā ar pieredzējušiem kalpojošajiem brāļiem un māsām un mācīties no viņiem. Un, lūdzu, ļaujiet mūsu jaunajai paaudzei iedvesmot kalpojošo brāļu un māsu pārniecības.
Dažviet Baznīcā mums ir trūkumi kalpošanai norīkojumā. To cilvēku, kas uzskata, ka viņi kalpo norīkojumā, ir vairāk nekā to, kas saka, ka viņiem tiek kalpots. Mēs nevēlamies rūpes „ķeksīša pēc”. Bieži vien mums ir vajadzīgs kas vairāk par sirsnīgu sveicienu priekšnamā vai paviršu „Vai es varu tev kā palīdzēt?” stāvlaukumā. Daudzviet mēs varam izrādīt interesi par citiem, saprast, kā viņiem klājas, un veidot attiecības tad, kad regulāri apmeklējam Baznīcas locekļus viņu mājās. Iedvesmoti uzaicinājumi maina cilvēku dzīvi. Kad uzaicinājumi mums palīdz noslēgt un turēt svētās derības, mēs tuvināmies Tam Kungam un cits citam.
Ir teikts, ka tie, kas saprot patieso būtību kalpošanai norīkojumā, dara vairāk nekā iepriekš, kamēr tie, kas nesaprot, — dara mazāk. Darīsim vairāk, kā to darītu mūsu Glābējs. Kā teikts mūsu garīgajā dziesmā, tā ir pienākuma un mīlestības svētība.8
Bīskapijas padomes, elderu kvorumi un Palīdzības biedrības, lūdzu, uzklausiet Labo Ganu un palīdziet Viņam „uzmeklēt nomaldījušos, … atgādāt atpakaļ noklīdušos, … pārsiet ievainotos, … dziedināt slimos.”9 Mēs, „pašiem nezinot”10, varam uzņemt eņģeļus, atvēlot Viņa iebraucamā vietā vietu ikvienam.11
Iedvesmota kalpošana norīkojumā svēta ģimenes un indivīdus; tā arī stiprina bīskapijas un draudzes. Padomājiet par savu bīskapiju vai draudzi kā par garīgu ekosistēmu. Saskaņā ar Mormona Grāmatas līdzību par eļļas kokiem, vīna dārza kungs un viņa kalpi gūst vērtīgus augļus un stiprina katru koku, sasaistot kopā visu koku stiprās un vājās puses.12 Vīna dārza kungs un viņa kalpi atkārtoti vaicā: „Ko vēl vairāk es varēju darīt?”13 Kopā viņi svētī sirdis un mājas, bīskapijas un draudzes — veicot iedvesmotu, pastāvīgu kalpošanu.14
Kalpošana norīkojumā — ganīšana — padara mūsu vīna dārzu par „vienu miesu”15 — svētu birzi. Katrs koks mūsu birzī ir dzīvs dzimtas koks. Saknes un zari ir savijušies. Kalpošana norīkojumā svēta paaudzes. Kad ir nepieciešama kalpošana, gudri bīskapi un elderu kvoruma un Palīdzības biedrības prezidiji vaicā: „Kas ir [šo cilvēku] kalpojošie brāļi un māsas?” Bīskapijas padomēs un intervijās kalpošanai norīkojumā tiek jautāts ne tikai par izaicinājumiem vai problēmām, bet klātesošie arī saskata un priecājas par Tā Kunga daudzajām sirsnīgajām žēlastībām mūsu dzīvē, kad mēs kalpojam tā, kā to darītu Viņš.
Mūsu Glābējs ir mūsu nevainojamais piemērs.16 Tāpēc, ka Viņš ir labs, Viņš var darīt labu.17 Viņš svēta gan to vienu, gan tās 99. Viņš ir kalpošanas paraugs. Mēs kļūstam līdzīgāki Jēzum Kristum, kad darām „vismazākajiem”, kā mēs to darītu Viņam18, kad mēs mīlam savu tuvāko kā sevi pašu19, kad mēs „cits citu mīla[m], kā Es jūs esmu mīlējis”20 un kad — „kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis”.21
Jēzus Kristus kalpo. Eņģeļi kalpo.22 Jēzus Kristus sekotāji „kalpo … cits citam”23, „priecāj[as] ar priecīgajiem, raud … ar tiem, kas raud”24, „baro … [tautu] ar to, kas piederas taisnībai”25, „atcer[as] … nabagos un trūkumcietējus, slimos un nomocītos”26, ļauj Viņa vārdam tapt zināmam caur mūsu kalpošanu.27 Kalpojot norīkojumā tā, kā to darītu Viņš, mēs pieredzam Viņa brīnumus, Viņa svētības.28 Mēs panākam „pārāk[u] kalpošan[u]”.29
Mēs varam fiziski nogurt. Taču, veicot Viņa kalpošanu, mēs „nepiekūst[am], labu darīdami”.30 Mēs uzcītīgi darām labāko, ko varam, neskrienam ātrāk, nekā spējam31, taču, kā māca apustulis Pāvils, uzticamies, ka „priecīgu devēju Dievs mīl”.32 Jo Dievs, kas „dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tas arī dos un vairos jūsu sēju”.33 Citiem vārdiem sakot, Dievs dara „bagāt[us] visās lietās”.34 „Kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību.”35
Lai kur mēs arī atrastos šajā Lieldienu laikā, pasniegsimies pretī un rūpēsimies tā, kā to darītu mūsu Glābējs, it īpaši pretī tiem, kam mums ir dota privilēģija — ar mīlestību un norīkojumā kalpot. To darot, kaut mēs tuvotos Jēzum Kristum un cits citam, kļūstot līdzīgāki Viņam un tādi Jēzus Kristus sekotāji, kādus Viņš vēlas katru no mums redzēt. Viņa, Jēzus Kristus, svētajā Vārdā, āmen.