„Īpaša dāvana”, Draugs, 2023. g. augusts, 18.–19. lpp.
Īpaša dāvana
„Tas droši vien ir Svētais Gars,” nodomāja Mehrima.
Šie notikumi norisinājās Francijā.
„Mehrima! Fatima! Misionāri ir ieradušies!” sauca mamma.
Mehrima aizvēra savu Svēto Rakstu stāstu grāmatu un aizskrēja uz dzīvojamo istabu. Misionāri jau kādu laiku mācīja viņas ģimeni par Jēzu Kristu. Mehrima kopā ar savu ģimeni drīzumā gatavojās kristīties. Viņa nespēja to sagaidīt!
Mehrima apsēdās kopā ar savu ģimeni.
„Šodien mēs runāsim par Svēto Garu,” teica elders Moeai. „Viņš mums palīdz sajust mieru un mierinājumu no Debesu Tēva.”
„Viņš arī mūs mudina darīt to, kas ir labs,” piebilda elders Kempbels. „Un Viņš palīdz mums zināt, kas ir patiess. Jūs, visdrīzāk, jau iepriekš esat sajutuši Svēto Garu.”
Mehrima padomāja par to, kad viņa uzzināja par Mormona Grāmatu. Toreiz viņa sajuta mieru un prieku. Tā viņa zināja, ka grāmata ir patiesa. Vai tas bija Svētais Gars?
„Pēc kristībām jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu,” teica elders Moeai. „Tas nozīmē, ka Viņš var vienmēr būt kopā ar jums, lai palīdzētu un jūs vadītu.”
„Šonedēļ pievērsiet īpašu uzmanību savām domām un sajūtām,” teica elders Kempbels. „Centieties ievērot gadījumus, kad Svētais Gars jūs uzrunā.”
Tovakar ģimenes lūgšanas laikā viņa pievērsa uzmanību savām sajūtām. Viņa sajuta mieru. Likās, ka kāds viņai sniegtu ciešu apskāvienu. Tas droši vien ir Svētais Gars, viņa nodomāja.
Svētdien baznīcā Mehrima ieklausījās dziesmā par Jēzu Kristu. Viņa jutās priecīga. Tas raisīja viņā vēlmi palīdzēt citiem cilvēkiem. Tas droši vien arī ir Svētais Gars, viņa nodomāja.
Pirms došanās gulēt Mehrima lasīja savu Svēto Rakstu stāstu grāmatu. Viņas māsa Fatima pajautāja, vai tagad varētu būt viņas kārta. Mehrima teica, ka nē.
Mehrima turpināja lasīt. Taču viņu pārņēma sliktas sajūtas, jo viņa nebija dalījusies ar grāmatu.
„Piedod!” viņa pateica Fatimai. „Vai vēlies lasīt kopā?”
Fatima apsēdās viņai blakus. Viņas abas lasīja pēc kārtas. Mehrima sirdī sajuta siltumu un prieku. Tas droši vien ir Svētais Gars, viņa nodomāja.
Beidzot pienāca viņu kristību diena. Mehrima kopā ar savu ģimeni devās uz Baznīcas ēku un pārģērbās baltās drēbēs.
Mehrima tika kristīta pirmā. Ūdens bija auksts, taču viņa bija priecīga noslēgt derību ar Debesu Tēvu. Mamma aplika viņai apkārt dvieli. Tad viņa vēroja, kā kristīja mammu, tēti un Fatimu.
Mehrima pārģērbās atpakaļ sausās drēbēs. Tagad bija pienācis laiks viņai tikt konfirmētai.
Misionāri uzlika savas rokas uz Mehrimas galvas. „Mēs tevi konfirmējam par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas locekli,” teica elders Kempbels, „un sakām tev — saņem Svēto Garu.” Mehrima sajuta visapkārt siltumu, klausoties savas svētības turpinājumā.
Pēc Mehrimas konfirmācijas mamma viņu apskāva. „Kā tu jūties?”
„Ļoti labi,” atbildēja Mehrima. „Pēc tam, kad viņi bija uzlikuši rokas uz manas galvas, es kaut ko sajutu, un tā bija miera sajūta.” Viņa pasmaidīja. „Šķita, it kā kāds man teiktu, lai es dzīvoju labu dzīvi, palīdzu cilvēkiem un ievēroju baušļus.”
„Vai zini, ko tu sajuti?” vaicāja mamma.
„Jā, es zinu,” atbildēja Mehrima ar mirdzumu acīs. „Tas bija Svētais Gars!”
Elisas Pītersenas ilustrācijas