Dieva bērnu pievēršana evaņģēlijam
Reliģijas semināru un institūtu gadskārtējā apmācību pārraide • 2017. gada 13. jūnijs
Es jūtos saviļņots, ka šodien piedalos šajā svētbrīža pārraidē ar jums, kas vadāt un mācāt mūsu Reliģijas semināros un institūtos, un par jūsu mīļotajiem partneriem. Mēs esam tikušies ar daudziem no jums visā pasaulē; jūs esat apbrīnojami. Manuprāt, tam par pamatu ir daži iemesli. Pirmkārt, Baznīca algo tikai kvalificētus darbiniekus, kam ir derīga tempļa rekomendācija, kas ir pierādījuši savu spēju mācīt un kas ir saņēmuši rekomendācijas un apstiprinājumus dažādos līmeņos, tai skaitā arī no Izglītības padomes. Jūs, skolotāji, pēc sava aicinājuma, iespējams, neesat tikuši tik smalki izvērtēti kā algotie mācībspēki, taču mana pieredze rāda, ka vietējie vadītāji aicina tikai pašus labākos skolotājus, lai mācītu semināru un institūtu. Otrkārt, jūs esat iegremdējušies Kristus mācībā, par ko Nefijs teica, ka tā ir „vienīgā un patiesā Tēva un Dēla, un Svētā Gara, kas ir viens mūžīgs Dievs, mācība”.1 Kad jūs sniedzat šo mācību, jūs gūstat pastāvīgu iedrošinājumu dzīvot saskaņā ar šo mācību, un tieši tāpēc jums tik labi padodas tas, ko darāt. Turpiniet tādā pašā garā!
Mēs esam semināra ģimene! Pirms 32 gadiem mani aicināja par Honolulu Havaju staba prezidentu. Mūsu jaunākajam no četriem bērniem bija tikai pusotrs gads, bet vecākajam — 11 gadi. Man bija jāvelta daudz laika darbam, un šķita, ka mēs bijām sevi izsmēluši visādos veidos. Tad mani uzrunāja staba semināra koordinatori, un nedroši, ņemot vērā mūsu jaunās ģimenes apstākļus, pajautāja: „Kā jūs domājat, … vai māsa Halstroma varētu … mācīt semināru?” Mēs nebijām raduši noraidīt aicinājumus, un tā mēs ievilkām dziļi elpu un teicām: „Protams.”
Ar to mūsu ģimenē aizsākās noslogots, taču lielu gandarījumu nesošs laiks. Mana sieva Diāna cēlās katru darbdienas rītu plkst. 4:30, lai sagatavotos semināram plkst. 6:00. Man vajadzēja pamodināt bērnus, palīdzēt viņiem nomazgāties, pagatavot brokastis un visu sakārtot, lai, kad Diāna bija piebraukusi plkst. 7:00, es varētu doties uz darbu un viņa varētu aizvest uz skolu tos bērnus, kas bija pietiekami veci.
Tā bija mūsu ikdiena astoņu gadu garumā, līdz Diānu aicināja par Jauno sieviešu biedrības prezidenti. Pēc pieciem gadiem semināra koordinators atkal klauvēja pie mūsu durvīm ar lūgumu: „Mums ir ļoti grūti apmācāma izlaiduma klase; vai māsa Halstroma varētu atkal mācīt semināru?” Un tā šiem astoņiem gadiem klāt nāca vēl trīs, un, tikai pateicoties prezidenta Hinklija zvanam, viņa tika atbrīvota no šī aicinājuma. Mani aicināja kalpot par Augstāko pilnvaroto, un savā pirmajā uzdevumā mēs tikām nosūtīti uz Japānu. Tāpēc jūs, skolotāji, kas tikāt aicināti, nelolojiet cerības par atcelšanu no aicinājumu, jūs nekad nevarat zināt, kas sekos pēc tam!
Mēs atskatāmies uz šo grūto, noslogoto, nedaudz ārprātīgo laiku ar mīlestību un pateicību. Diāna ļoti mīlēja savus semināra studentus (un viņi mīlēja viņu). Viņa mācīja seminārā arī visus mūsu bērnus, mūsu brāļu un māsu bērnus; viens no viņiem šobrīd ir institūta direktors, un es ceru, ka viņš skatās šo pārraidi. Pie tam šī intensīvā mācīšanas pieredze sniedza Diānai padziļinātas evaņģēlija zināšanas un stiprināja liecību, un tas ir devis ārkārtīgi lielu labumu man un mūsu ģimenei. Tas arī „ļāva” man būt kopā ar mūsu bērniem vienīgajā dienas laikā, kad es biju pastāvīgi pieejams, — šajās agrajās darba dienu rīta stundās. Tā bija nozīmīga svētība man, un es ticu, ka arī viņiem. Un tā jūs redzat, ka dažas no mūsu smagākajām nastām var patiesi kļūt par mūsu lielākajām svētībām.
Es priecājos šodien būt kopā ar līdzcilvēkiem, ko tik augstu vērtēju. Būdams Izglītības padomes un valdes izpildkomitejas loceklis, es divreiz mēnesī tiekos ar elderu Kimu B. Klārku, mūsu brīnišķīgo BIS pilnvaroto, un Čadu H. Vebu, izcilo reliģijas semināru un institūtu administratoru. Jums, algotie vai aicinājumā ieceltie skolotāji, ir labi vadītāji! Kā jau lielākā daļa no jums zina, pār Baznīcas izglītības padomi prezidē prezidents Tomass S. Monsons un tajā ietilpst prezidents Henrijs B. Airings un prezidents Dīters F. Uhtdorfs. Elders Dalins H. Oukss ir arī padomes loceklis un prezidē pār izpildkomiteju. Elders Džefrijs R. Holands, māsa Džīna B. Bingama un māsa Bonija L. Oskarsone arī ir padomes un izpildkomitejas locekļi. Es nespēju pārstāt apbrīnot, cik augstā prioritātē Baznīcā ir izglītība un cik lieli resursi tai tiek atvēlēti.
Ļaujiet man dalīties dažās pārdomās ar jums, kam ir tik svarīga loma Baznīcas jauniešu garīgajā izglītībā. Es jau esmu atsaucies uz Kristus absolūto mācību. Kā šī Baznīca palīdz tās locekļiem saprast un dzīvot saskaņā ar šo mācību? Pārfrāzējot šo jautājumu citiem vārdiem: „Kādas ir Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas apustuliskās prioritātes?”
Viens no veidiem, kā uzzināt par šīm prioritātēm, ir saprast „glābšanas darbu”. Pati kodolīgākā definīcija glābšanas darbam ir atrodama Vadītāju rokasgrāmatā 2 (Handbook 2). Paturiet prātā, ka Baznīcas rokasgrāmatu ir apstiprinājis Augstākais prezidijs un Divpadsmit apustuļu kvorums. Tajā ir rakstīts: „Jēzus Kristus Baznīcas locekļi ir sūtīti, lai „strādātu Viņa vīna dārzā cilvēku dvēseļu glābšanai” (M&D 138:56). Glābšanas darbs sevī ietver Baznīcas locekļu misionāru darbu, jaunpievērsto aktivitātes uzturēšanu, mazaktīvo Baznīcas locekļu aktivizēšanu (iesaistīšanu), tempļa un ģimenes vēstures darbu un evaņģēlija sludināšanu.”2
Mēs gūstam ieskatu šajās prioritātēs, arī izlasot izteikumu Baznīcas rokasgrāmatas sadaļā „Baznīcas mērķis”: „Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca tika Dieva organizēta, lai ar tās palīdzību Viņš paveiktu Savu darbu, īstenojot Savu bērnu glābšanu un paaugstināšanu. Baznīca aicina visus „[nākt] pie Kristus un [tapt] [pilnveidotiem] Viņā” (Moronija 10:32; skat. arī M&D 20:59). Aicinājums — nākt pie Kristus — attiecas uz visiem, kas ir dzīvojuši vai jebkad dzīvos uz Zemes.”3
Citējot rokasgrāmatu, mēs lasām: „Pildot savu mērķi — palīdzot indivīdiem un ģimenēm sagatavoties paaugstināšanai —, Baznīca pievēršas dievišķi noteiktiem pienākumiem. Tā palīdz Baznīcas locekļiem dzīvot pēc Jēzus Kristus evaņģēlija, pulcina Israēlu, veicot misionāru darbu, gādā par nabagiem un trūkumcietējiem un palīdz īstenot mirušo pestīšanu, būvējot tempļus un veicot aizstājošos priekšrakstus.”4
Tādējādi „glābšanas darbs” un šie „dievišķi noteiktie pienākumi” būtībā ir viens un tas pats, un tam būtu jāvada visu, ko mēs darām Baznīcā, tostarp (iespējams, jo īpaši) jauniešu mācīšanu.
Visbeidzot viss, ko mēs darām savam, savu ģimeņu labumam un mūsu pašreizējā Baznīcas amatā, ir saistīts ar mācīšanu par „glābšanas darbu” un „dievišķi noteiktiem pienākumiem”, palīdzot Dieva dēliem un meitām pievērsties evaņģēlijam. Tas nozīmē mācīt tā, kā to darīja Ārons un viņa brāļi Amons, Omners un Himnijs, — mācīt „saskaņā ar atklāsmes un pravietojuma garu un Dieva [spēku]”, lai visi tie, kas notic „[jūsu] sludināšanai, [tiek] pievērsti Tam Kungam un nekad [neatkrīt]”.5
Augstākais prezidijs ir uzrunājis vecākus un jauniešu vadītājus, sakot: „Tas Kungs ir jūs aicinājis, lai palīdzētu jauniešiem pievērsties evaņģēlijam.”6 Cenšoties mācīt tā, kā to darīja Glābējs, mēs varam būt droši, ka mūsu jaunatne iegūs daudz dziļākas zināšanas, kas veicinās viņu pievēršanos evaņģēlijam.
Tādējādi, izglītojot mūsu jaunatni, mēs nevaram viņiem vienkārši mācīt vēsturi, mums ir jāmāca doktrīna, kas iedvesmos viņus rīkoties. Mūsu loma ir „būt [par] [darbarīku] Dieva rokās”,7 lai viņi varētu ne tikai dzirdēt, bet arī sajust un tad lai viņi varētu rīkoties. Mūsu loma ir pamācīt un iedvesmot citam citu,8 lai mēs „[apņemtos] rīkoties pilnīgā svētumā”.9 Mūsu loma ir mācīt „[ticību] grēku nožēlošanai”.10
Kā vislabāk var panākt šāda veida mācīšanu? Tā Kunga Baznīcā ir noteikts modelis, ka mēs pielūdzam Dievu Baznīcas kopienā, ģimenē un katrs personiski. Es vēlētos pastāstīt sīkāk par katru no šiem pielūgsmes veidiem.
Pielūgsme Baznīcas kopienā
Pielūgsmei Baznīcā ir raksturīgs tas, ka mēs pulcējamies kopā kā Dieva bērni, kā brāļi un māsas, kā svēto kopiena. Šīs sanāksmes var būt plašas, piemēram, kā staba vai pat vispārējā konference, vai arī nelielas, piemēram, kā kvoruma, Jauno sieviešu vai Palīdzība biedrības sanāksme, vai semināra un institūta klase. Mūsu šīs dienas svētbrīdis ir piemērs pielūgsmei Baznīcas kopienā. Katrā no šīm sanāksmēm mēs lūdzam, mēs mācām, mēs liecinām, un mēs iedvesmojam un to visu darām ar mērķi — vairot mūsu sapratni par mūsu Debesu Tēvu, Jēzu Kristu un Svēto Garu. Pēc tam mūsu pienākums ir pārvērst šīs arvien pieaugošās zināšanas gudrībā, lai turpinātu mazināt plaisu starp to, ko mēs zinām, un to, kā mēs dzīvojam.
Pielūgsme templī ir svēta Baznīcas kopienas pielūgsmes forma, jo tā tiešā veidā ietver priekšrakstus un derības, kas saista mūs ar Dievību. Cik saistīti jūs esat ar templi un savām derībām? Vai jūs regulāri izmantojat šo svēto pielūgsmes veidu, lai stiprinātu savas zināšanas un gudrību? Vai jūs palīdzat tiem, kurus mācāt, būt saistītiem ar templi? Vai jūs iedrošināt mūsu jaunatni būt cienīgiem un iegūt ierobežota lietojuma tempļa rekomendāciju, un izmantot to tur, kur tempļi ir ģeogrāfiski pieejami? Kad mēs piedalāmies glābšanas darbā, meklējot ģimenes vārdus un dodoties uz templi, lai kristītos un tiktu konfirmēti par saviem priekštečiem, mēs gūstam iespējas saņemt garīgu vadību.
Vissvarīgākā no mūsu pielūgsmes sanāksmēm, vismaz ārpus tempļa, ir Svētā Vakarēdiena sanāksme. Dievkalpojumā mēs ne tikai godbijīgi pielūdzam, kā to darām gandrīz visās pārējās sanāksmēs. Šīs sanāksmes centrā ir dzīvais Svētā Vakarēdiena priekšraksts. Mēs dziedam un lūdzam šīs sanāksmes sākumā un beigās, it īpaši sagatavojoties pieņemt Svēto Vakarēdienu. Vai mēs aktīvi iesaistāmies šajā priekšrakstā? Vai mūsu prāts un sirds ir šajā priekšrakstā, vai arī mēs domājam par kaut ko citu? Vai Vakarēdiena priekšraksta un visa dievkalpojuma laikā mūsu viedtālruņi ir izslēgti, vai arī mēs rakstām īsziņas, veicam ierakstus sociālajos tīklos (vai mēs, vecāka gadagājuma cilvēki, rakstām e-pastus)? Vai tad, kad uzstājas runātāji, sevišķi, ja tiem nav oratoru dotību, vai mēs augstprātīgi neklausāmies, domādami: „Es to visu jau esmu dzirdējis”?
Ja mēs pieļaujam kādu no šīm kļūdām, tad mēs samazinām, iespējams pat izslēdzam, iespēju Garam sazināties ar mums. Un tad mēs brīnāmies, kāpēc mēs nejūtamies pacilāti dievkalpojumā vai citās Baznīcas sanāksmēs?
Pielūgsme Baznīcas kopienā ir lieliska iespēja, kas var mums visiem palīdzēt ceļā uz pievēršanos evaņģēlijam, tai skaitā arī jauniešiem.
Pielūgsme ģimenē
Pielūgsmei Baznīcas kopienā būtu jāveicina pielūgsme ģimenē. 1999. gadā Augstākais prezidijs sniedza padomu vecākiem un bērniem — atvēlēt augstāko prioritāti ģimenes lūgšanai, ģimenes mājvakaram, evaņģēlija studēšanai un norādījumiem, un vērtīgiem ģimenes pasākumiem. Lai cik vērtīgas un atbilstošas būtu citas vajadzības vai aktivitātes, nedrīkst pieļaut, ka tie aizvieto dievišķi noteiktos pienākumus, ko pienācīgi veikt spēj vienīgi vecāki un ģimenes.”11 Protams, ka daudzu gadu garumā šos principus atkal un atkal neskaitāmos veidos ir mācījuši daudzi Baznīcas vadītāji.
Mēs dzīvojam pasaulē, kur dominē aizņemtība. Ceļojot Baznīcas uzdevumos, es dažreiz privāti uzdodu vietējiem vadītājiem jautājumus (un viņi visi ir labi pēdējo dienu svētie): „Vai jūs lūdzat kopā kā ģimene un noturat ģimenes mājvakarus? Vai jūs kopā ar ģimeni studējat evaņģēliju?” Bieži vien kā atbildi es saņemu kaunpilno skatienu un skaidrojumu: „Mēs esam tik aizņemti. Mūsu bērnu skolas un ārpusklases aktivitātes, mūzikas un citas nodarbības, sabiedriskie pasākumi, Baznīcas aktivitātes aizņem gandrīz visu viņu laiku. Mēs ar sievu esam aizņemti darbā, Baznīcā, un mums vēl ir citas saistības. Mēs reti esam kopā kā ģimene.” Augstākā prezidija padoma būtība ir šāda: ja mēs esam tik ļoti aizņemti, darot labas lietas, ka mums nav laika būtiskām lietām, tad mums ir jāmeklē risinājumi.
Kad bērnus audzina evaņģēlijam pievērsti vecāki, kas iedibina modeli, kā pielūgt ģimenē, bērni, visdrīzāk, sajutīs Svētā Gara ietekmi, kamēr vēl ir jauni, un tad sekos šim taisnīgajam paraugam mūžīgi. Tad mūsu izglītošana Baznīcā ieņem īsto vietu, kas ir atbalsta sistēma mācīšanai, kas notiek ģimenē.
Jauniešu skolotājiem ir ne tikai konsekventi un efektīvi jāpielūdz savā ģimenē, bet arī atbilstoši un iejūtīgi jāmudina studentus pielūgt viņu ģimenēs. Daži nāk no ģimenēm, kur šāda prakse jau ir iedibināta, un jūs varat vienkārši stāvēt malā un klusībā gavilēt. Citiem nav šādas pieredzes dažādu iemeslu dēļ — ir tādi, kas savā ģimenē ir vienīgie Baznīcas locekļi (vai vienīgie aktīvie Baznīca locekļi), un ir tādi, kuru ģimene regulāri apmeklē Baznīcas sanāksmes, taču viņi vēl nav sapratuši, cik svarīga ir pielūgsme ģimenē. Neuzņemoties Baznīcas vadītāju un vecāku pilnvaras un pienākumus, vienkārši rādiet un māciet mūsu jauniešiem taisnīgu piemēru, un palīdziet viņiem atklāt, kā viņi var būt par iedvesmas avotu savām ģimenēm, lai attīstu ģimenēs pastāvīgas pielūgsmes paradumus.
Personiskā pielūgsme
Pievēršanās evaņģēlijam tomēr ir personisks process. Pielūgsme Baznīcas kopienā veicina pielūgsmi ģimenē, kas savukārt veicina personisko pielūgsmi. Tā sevī ietver personisko lūgšanu, personiskās evaņģēlija studijas un personiskās pārdomas par savām attiecībām ar Dievību. „Jo kā lai cilvēks pazīst kungu, … kas ir viņam svešs, un ir tālu no viņa sirds domām un vēlmēm?”12
Elders D. Tods Kristofersons ir teicis: „Ir svarīgi gūt izpratni par svētumu: ja cilvēks nenovērtēs svētas lietas, viņš tās pazaudēs. Ja viņš neizjutīs godbijību, tad viņa attieksme kļūs aizvien paviršāka un uzvedība izlaidīgāka. Viņš attālināsies no pastāvīgā enkura, bet viņa derības ar Dievu varētu tam pietuvināt. Viņa atbildības sajūta Dieva priekšā mazināsies un tad tiks aizmirsta. Pēc tam viņam rūpēs tikai paša komforts un nekontrolēto tieksmju apmierināšana. Līdz beigās viņš nicinās svētas lietas, pat pašu Dievu, un tad viņš nicinās sevi.”13
Mēs esam sapratuši, ka galvenais garīgās veiksmes priekšnosacījums (par veiksmi uzskatot ordinēšanu Melhisedeka priesterībā, dāvinājuma saņemšanu, kalpošanu misijā, tempļa laulības un taisnīgas ģimenes veidošanu) ir jaunajam vīrietim vai jaunajai sievietei savā jaunībā iegūt personiskās, garīgās pieredzes — pašiem sajust Svētā Gara ietekmi. Tas ir kas vairāk par aktivitāti Baznīcā; tas nozīmē būt aktīviem evaņģēlijā!
Katras stundas, ko jūs mācāt, katras pārrunas, ko jūs vadāt, katras sarunas gaitenī, kur jūs piedalāties, mērķis ir panākt, lai Svētais Gars būtu īstenais skolotājs. Kā to mācīja Glābējs: „Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu.”14 Svētajam Garam ir spēja pielāgot vēstījumu katram cilvēkam individuāli, lai viņš taptu „apgaismots no patiesības Gara”.15 Tādēļ, kad mēs mācām par glābšanas darbu un dievišķi noteiktiem pienākumiem, mēs to darām tādā veidā, kas iedvesmo, kas pacilā — kas vedina tos, kurus mēs mācām, stiprināt ticību Debesu Tēvam un Jēzum Kristum, un Viņa Izpirkšanai.
Jums, lieliskie reliģijas pasniedzēji, mēs sakām: „Paldies! Paldies! Paldies!” Baznīcas vadības vārdā es saku: „Paldies!” Dzīvojiet cienīgu dzīvi, rūpējieties par savām ģimenēm un kalpojiet Tam Kungam, it īpaši, gādājot par dārgo, jauno paaudzi. Ja mēs piedalīsimies glābšanas darbā un pildīsim dievišķi noteiktos pienākumus apustulisko atslēgu vadībā, mēs tiksim pacilāti un motivēti.
Es pasludinu, ka mūsu Debesu mantojums ir varens un mūsu spēja saņemt mūžīgo dzīvi „ir lielākā no visām Dieva dāvanām”.16 Es liecinu par diženo Jehovu, kas piedzima kā Jēzus, tika nosaukts par Jēzu Kristu, iesvaidīto.17 Es liecinu par Viņa ne ar ko nesalīdzināmo Izpirkšanu, kas ļauj katram no mums un katram, ko mēs mācām, uzvarēt pasauli — pārdzīvot vislielākās pasaulīgās grūtības ar „pilnīgu cerības spožumu”.18 Pateicoties atjaunotā evaņģēlija un atjaunotās Baznīcas svētībām, mums ir viss, kas var mums palīdzēt sadzirdēt, sajust un darīt. Jēzus Kristus vārdā, āmen.
© 2017 by Intellectual Reserve, Inc. All rights reserved. Angļu val. teksta apstiprinājums: 5/17 Tulkojuma apstiprinājums: 5/17. „The Conversion of the Children of God” tulkojums. Latvian. PD60004121 153