Lai katra sirds sagatavo Viņam vietu
Nedaudz vairāk kā pirms nedēļas tika iededzinātas Ziemassvētku gaismas Tempļa skvērā, turpinot 53 gadus ilgo tradīciju, ko daudzi atzīmē kā Ziemassvētku sezonas atklāšanu. Ziemassvētkos mēs svinam Jēzus Kristus — īstenā Dieva Dēla un pasaules Glābēja — dzimšanu, dzīvi un gaismu. Mēs rodam cerību vēstī, kas saistīta ar Viņa piedzimšanu: „Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”1 Mūzika, priecīgi bērni, dāvanas, kas tiek dotas un saņemtas, Ziemassvētku eglītes, dekorācijas un gaismas ir daļa no priekpilnajām svinībām.
Kad jūs domājat par Ziemassvētkiem, kādas dārgas atmiņas nāk jums prātā? Man šajā laikā vienmēr ataust atmiņas par Ziemassvētku svinībām manā bērnībā.
Es vēl aizvien atceros daudzas savas dāvanas, kuras es saņēmu. Es atceros futbola bumbu un basketbola bumbu, rotaļlietas un drēbes. Lielākā daļa no šīm dāvanām vairs nav un ir aizmirstas, drēbes ir novecojušas un palikušas par mazu. Bet tas, ko es visvairāk atceros no saviem Ziemassvētkiem, — visskaidrākās un vismīļākās atmiņas — nav saistītas ar to, ko es saņēmu, bet ar to, ko es devu.
Ļaujiet man paskaidrot. Katru gadu sestdienā pirms Ziemassvētkiem jaunieši no manas bīskapijas sapulcējās mūsu Baznīcā. Mēs piepildījām kastes ar apelsīniem, banāniem un ar mājās gatavotiem cepumiem un kūkām, lai tās nogādātu atraitnēm, kas dzīvoja netālu. Mēs devāmies uz viņu mājām, dziedājām Ziemassvētku dziesmas un devām Ziemassvētku kastes. Es vēl aizvien atceros viņu pateicīgos smaidus. Dažas no viņām bija pirmās un otrās paaudzes imigrantes, kas pauda savu pateicību smagā angļu valodas akcentā: māsa Švarca, Zbindena, Grolla un Kaklere. Es nekad neaizmirsīšu to silto sajūtu, kas iemājoja manā sirdī.
Kad mēs ar Lesu kļuvām par vecākiem, mēs izveidojām tradīciju Ziemassvētkos — dāvāt dāvanas trūcīgām ģimenēm, arī daudzi no jums to dara. Mēs bieži saņēmām šo ģimeņu vārdus no labdarības organizācijas, tai skaitā arī bērnu vecumus. Mēs ieguldījām daudz laika un pūļu, lai atrastu viņiem atbilstošas dāvanas. Šķiet, ka mūsu dēli to izbaudīja tikpat lielā mērā, kā saņemot savas dāvanas Ziemassvētku dienā! Šī ģimenes kalpošanas tradīcija palīdzēja mums sajust patieso Ziemassvētku garu mūsu sirdīs.
Manā profesionālajā dzīves karjerā es biju iesaistīts sporta aprīkojuma izstrādē, ražošanā un tirdzniecības izplatīšanā visā pasaulē. Tādi aprīkojumi kā skrejceliņi, stacionārie velosipēdi un eliptiskie trenažieri bija galvenokārt paredzēti sirds stiprināšanai. Patiešām, mūsu uzņēmumā mēs ļoti daudz strādājām, lai nodrošinātu, ka iekārtu lietotāji varētu precīzi izmērīt sirds monitorā savu sirds stāvokli un aktivitātes līmeni. Mūsdienās daudzi no mums nēsā uz rokām kādu tehnoloģijas iekārtu, kas uzrauga mūsu sirdi un mudina veikt darbības, lai stiprinātu mūsu sirdi.
Kā būtu, ja būtu veids, kā izmērīt savas sirds stāvokli no garīgā skatupunkta, — iekārta, kas uzraudzītu sirds garīgumu? Kāds būtu jūsu sirds rādījums? Cik jūsu sirds ir vesela garīgā ziņā? Šķiet, ka šis Ziemassvētku laiks ir īstais brīdis, lai mēs rūpīgi izvērtētu savas sirds stāvokli.
Piemēram, jūs varētu sev pavaicāt: „Vai mana sirds ir sagatavota pieņemt Glābēju?” Ziemassvētkos mēs bieži dziedam: „Lai katra sirds sagatavo Viņam vietu.”2 Kā jūs varat sagatavot savā sirdī vietu Kristum, īpaši šajā aizņemtajā, taču brīnišķīgajā svētku laikā?
Svētajos Rakstos ir daudzas norādes, kas var mums palīdzēt izvērtēt savas sirds stāvokli. Dažos pantos ir tādi vārdi kā „šķīsta”,3 „lēnprātīga”,4 „pazemīga”,5 „salauzta”6 un „nožēlas pilna”.7 Šie vārdi un daudzi citi, kas ietverti Svētajos Rakstos, sniedz mums ieskatu par Glābēja sirdi. Lai mēs spētu ielaist Viņu savā sirdī, mūsu sirdij noteikti ir jābūt šķīstai un pazemīgai, kāda tā ir Viņam.
Pārfrazējot Pāvila vārdus, mēs varam tiekties uz to, ka Jēzus Kristus vārdi un īpašības tiek ierakstītas kā „vēstules … mūsu sirdīs, kuras zina un lasa visi cilvēki: … vēstules par Kristu … ne ar tinti ierakstītas, bet ar dzīvā Dieva Garu; ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.”8 Tam ir nepieciešams kas vairāk par patīkamiem Ziemassvētku apsveikuma vārdiem, kas ne vienmēr ir sirsnīgi. Tas Kungs brīdināja mūs par tiem, sakot: „Tie tuvojas Man ar savām lūpām, bet viņu sirdis ir tālu no Manis.”9 Šajos Ziemassvētkos un visa gada garumā mūsu laipnie un labie darbi ir labākā liecība tam, ka mūsu mīlestība pret Glābēju ir ierakstīta mūsu sirdīs.
Domājot par savas sirds stāvokli, es rodu iedvesmu un lieliskus, sekošanas vērtus piemērus to cilvēku sirdīs un upuros, kuri palīdzēja izveidot Baznīcu tās atjaunošanas agrīnajās dienās. Es vēlos dalīties Ziemassvētku stāstā par kādu agrīnu pēdējo dienu svēto, kura bija jaunpievērstā no Imingamas, Anglijas — Marija Vuda Litltone.
Marija un viņas vīrs Pauls nedomāja, ka viņi pametīs savas mājas Anglijā. Taču viņi izdzirdēja atjaunotā evaņģēlija vēstījumu un ieguva liecību par tā patiesumu. Viņi tika kristīti, un jau pēc diviem mēnešiem Marija un Pauls kopā ar saviem bērniem devās uz Ameriku, lai piepulcētos svētajiem. Viņi ieradās Ņujorkā 1844. gada 20. decembrī. Pēc piecām dienām viņi devās uz Navū, Ilinoisā. Tikai iedomājieties — ceļojot aukstā laikā pa nelīdzeniem, grūti izbraucamiem ceļiem, viņi svinēja savus pirmos Ziemassvētkus Amerikā.
Neskatoties uz visiem šiem izaicinājumiem, Marija savā sirdī saglabāja cerību, ka viņas ģimene kādu dienu svinēs Ziemassvētkus tā, kā viņi to darīja Anglijā — ar vainadziņiem, Ziemassvētku vecīti un dziesmu dziedāšanu. Diemžēl viņu otrie Ziemassvētki Amerikā 1845. gadā nebija daudz labāki — viņi tos aizvadīja ratu bukā, ko Pauls bija izveidojis kā pagaidu māju, ģimenei cenšoties iekārtoties Navū pilsētā. Atkal ar cerību piepildītu sirdi, Marija teica: „Nākamgad Ziemassvētki būs citādi.”
Nākamajā, 1846. gadā bija ģimenes trešie Ziemassvētki Amerikā. Marija un bērni atradās Ziemasmītnē, gatavojoties tam, kas izrādījās par garu ceļojumu uz rietumiem, kurp viņi devās pavasarī. Pūlis bija padzinuši viņus no Navū, un Pauls kopā ar Mormoņu bataljonu devās uz rietumiem vairāku simtu jūdžu attālumā. Jau atkal — nebija ne dziesmu dziedāšanas, ne Ziemassvētku vecīša. Tā vietā bija gavēšana un sirsnīga lūgšana par Marijas astoņus gadus veco dēlu, kurš bija tuvu nāvei nepilnvērtīgā uztura dēļ. Viņš izdzīvoja, taču citi 25 Ziemasmītnē esošie cilvēki nomira tajā pašā Ziemassvētku dienā.
Tikai ceturtajos Ziemassvētkos, kas bija aizvadīti Amerikā, nesen ierodoties Soltleiksitijas ielejā, Marija un viņas ģimene varēja svinēt samērā mierīgus Ziemassvētkus. Pat tad tā nebija tāda svinēšana, kādu viņa bija pieredzējusi Anglijā. Tomēr savā ziņā — bija vēl labāk. Ziemassvētku svinībās sabata dienā, kas bija pēc 1847. gada Ziemassvētkiem, svētie sapulcējās, lai lūgtu, lai izteiktu pateicības vārdus un lai ar dziesmām slavinātu Dievu par savu izglābšanos Ciānā. Starp šīm dziesmām sirsnīgi tika dziedāta arī „Uz priekšu, svētie!”, kas tika uzrakstīta, pionieriem mērojot ceļu, — tā bija kļuvusi par ticības himnu šiem agrīnajiem pionieru svētajiem. Tāpēc „Uz priekšu, svētie!” kļuva par iemīļotu dziesmu, pat par Ziemassvētku dziesmu pionieru Ziemassvētku svinībās.10
Manuprāt, Marijas izaicinājumi gadu gaitā izmainīja viņas sirdi. Šķiet, ka Ziemassvētkus viņa redzēja skaidrāk, ar jaunām Ziemassvētku tradīcijām un jaunu dziesmu savā sirdī. Viņas sirds patiesi bija kļuvusi par tādu, kas uzupurējas, koncentrējot savu cerību un mīlestību uz Jēzu Kristu.
Ziemassvētku laiks šķiet piemērots laiks, lai apdomātu, cik mūsu sirdis ir veselīgas garīgā ziņā, un tāpēc es noslēdzu ar vienkāršu ieteikumu, kas varētu palīdzēt mums uzraudzīt un stiprināt mūsu garīgo sirdi: es aicinu ikvienu no mums izvēlēties ko tādu, kas ārēji pauž mūsu iekšējās sajūtas pret Glābēju, Jēzu Kristu, kā dāvanu, kuru šogad Viņam pasniedzam.
Tāpat kā Marija Litltone, mēs šovakar esam sapulcējušies kā uzticīgi Jēzus Kristus sekotāji, lai pielūgtu Viņu. Tagad vērīgi klausīsimies, kā koris pievienojas „eņģeļu koriem” skaistajā un tēlainajā dziesmā, kas aicina „visus jūs, ticīgie” „nākt un raudzīt Viņu, jaundzimušo Kungu”. Neatkarīgi no tā, kurā pasaules vietā mēs dzīvojam, mēs katrs varam „nākt, … līksmi gavilējot … uz Bētlemi” — kaut vai savā sirdī — lai Viņu pielūgtu un godinātu.11
Es liecinu par Jēzu Kristu, pasaules Glābēju. Kaut mūsu sirdīs būtu ierakstīts Kristus Gars visā šajā svētku laikā un jaunajā gadā, par to es lūdzu Jēzus Kristus Vārdā, āmen.