Ziemassvētku svētbrīži
Dāsnais


Dāsnais

Vai šī nav lieliska privilēģija — piedalīties šajā brīnišķīgajā vakarā kopā ar mūsu dārgo pravieti, prezidentu Tomasu S. Monsonu?

Ziemassvētki ir tas retākais no brīžiem, kad mēs paskatāmies uz citiem ar jaunām acīm, kad atveram savas sirdis nedaudz plašāk apkārtējam skaistumam un izturamies pret citiem nedaudz laipnāk un līdzjūtīgāk.

Ja mums, pieaugušajiem, uzsmaida veiksme, mēs laiku pa laikam atkal uz brītiņu varam sajusties kā bērni.

Doma par to, ka kāds no mūsu mīļajiem dara kaut ko īpašu mūsu labā, un satraukums par to īpašo lietu, ko plānojam viņu labā, sasilda mūsu sirdis un pilda mūs ar mīlestību un priekpilnām gaidām. Pievienosim tam mirguļojošās gaismiņas, apburošos rotājumus, dievišķās ainiņas ar svētīto silīti, un nav nekāds brīnums, ka Ziemassvētki ir tik iemīļots laiks.

Un tad vēl, protams, ir mūzika. Nekas tik ļoti nepasvītro šī laika būtību un maigo garu kā Ziemassvētku dziesmas. Vai tās būtu priecīgas, pārdomas raisošas vai nostaļģiskas melodijas — Ziemassvētkos ir kas tāds, kas iedvesmo uz godības pilnu mūziku. Šīs brīnišķās Ziemassvētku harmonijas pacilā mūsu garu un atgādina mums par mūsu līksmes iemeslu.

Šodien mums ir tā laime dzirdēt debešķīgo mūziku, ko izpilda Tempļa skvēra orķestris un Mormoņu Tabernakla koris.

Mūzika, ko izpilda šis ļaužu pulciņš, ir tik debešķīga, ka man patīk iztēloties, kā debesu eņģeļi laiku pa laikam noliecas, lai ieklausītos un pat dziedātu līdzi.

Zvaniņu dziesma

Koris tikko nodziedāja vienu no skaistākajām Ziemassvētku melodijām, kas jebkad sarakstīta, apburošo „Zvaniņu dziesmu”, kura ASV pirmoreiz tika atskaņota 1921. gadā.

Sākotnēji tā nemaz nebija Ziemassvētku dziesma. Par pamatu tai tika izmantota gadu simteņiem sena ukraiņu tautasdziesma, zināma kā „Šķedrik”, kas bieži tiek tulkots kā „Dāsnais”.

Ukraiņu ģimenes parasti dziedāja to jaunā gada sākumā. Oriģinālie vārdi vēsta par bezdelīgu, kas ielido ģimenes mājā un pavēsta par apbrīnojamo veiksmi, kas tos sagaida nākamgad.1

Man patīk šī stāsta gaisotne.

Man ļoti patīk šis cerības un optimisma pilnais vēstījums.

Vai gan tieši tāds nav Ziemassvētku vēstījums? Pat tad, kad pasaule šķiet diezgan tumša, kad viss neiet gludi, kad mūsu sirdis pārpilda vilšanās un bažas, pat skumju un bēdu brīžos mēs dziedam „prieks pasaulei” un „cilvēkiem labs prāts”2, pateicoties Kristum, kurš nāca, lai „spīdētu tiem, kas mīt tumsībā”3.

Dāsnuma laiks

Cik gan atbilstošs tad šķiet tikko dzirdētās, iemīļotās Ziemassvētku dziesmas oriģinālais nosaukums: „Dāsnais”. Galu galā Ziemassvētki ir dāsnuma laiks.

Šī gara iedvesmoti, mēs dažkārt stundām ilgi meklējam ideālas dāvanas, ko pasniegt saviem draugiem un ģimenes locekļiem. Mēs tiecamies būt izpalīdzīgāki un līksmāki. Mēs jūtam pamudinājumu pavadīt nedaudz vairāk laika ar saviem mīļajiem. Mēs daudz biežāk pamanām trūkumcietējus un bieži vien daudz dāsnāk palīdzam tiem. Tas viss ir kā nepilnīga, bet sirsnīga atbalss mūsu Glābēja dāsnumam, kura piedzimšanu mēs cenšamies godāt.

Taču mēs visi zinām, ka Ziemassvētku garu pārāk bieži aizēno vai pat pilnībā apslāpē izmisīgā steiga un spiediens, ko izraisa iepirkšanās, rēķini un pārpilnā dienaskārtība.

Es negribu jūs mudināt izturēties kā Grinčam, es gribētu pateikt, ka dažas no manām mīļākajām Ziemassvētku atmiņām saistās ar apdāvināšanu, iejukšanu cilvēku burzmā un gan mazu, gan lielu līksmu pasākumu apmeklēšanu, kas pulcē cilvēkus šajā gadskārtā.

Jā, mums ir daudz iemeslu baudīt to visu. Taču, protams, ir vēl daudz kas vairāk.

Tādēļ es aicinu ikvienu no mums šajā Ziemassvētku laikā atrast kādu klusu, dvēselisku brīdi, lai izteiktu atzinību un sirsnīgu pateicību „Dāsnajam”.

Padomāsim par mūsu Debesu Tēva līdzjūtīgo, mīlošo un bezgalīgo žēlastību.

Iepērkot dāvanas, pasniedzot un saņemot tās, atvēlēsim laiku arī tam, lai klusībā padomātu par dāsnajām veltēm, ko Dievs ir izlējis pār mums, Viņa bērniem.

Pateicības dāvana

Es pieņemu, ka cilvēka dabā ir pieņemt it visu kā pašu par sevi saprotamu — pat ļoti vērtīgas lietas. Tas ir kas tāds, ko mēs varam mācīties no stāsta par desmit spitālīgajiem Jēzus dienās. Vispārējas slimības nomocīti, kas šķīra tos no draugiem, ģimenes un dzīves kā tādas, šie ciešanu nomocītie spitālīgie lūdzās Dieva Dēlam pēc dziedināšanas un ieguva to.

Kā jūs zināt, pēc šī lieliskā brīnuma deviņi no spitālīgajiem devās savos ceļos, priecājoties par savu veiksmi.

Tikai viens no tiem atgriezās.

Tikai viens no desmit veltīja laiku tam, lai paustu pateicību. Tikai viens no desmit, „redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam”4.

Šādas pazemīgas, tīras pateicības izpausmes mūsdienās šķiet tikpat retas kā šajā stāstā. Taču, pieredzot tās, mēs jūtamies aizkustināti un iedvesmoti uzskaitīt savas svētības.

Viens no pateicības piemēriem, par kuru esmu uzzinājis, saistās ar kādu vīrieti, kurš dzīvo Āfrikā. Invaliditātes dēļ šis vīrs nekad nebija varējis staigāt. Viņš bija spiests pavadīt lielāko daļu sava laika vecāku mājās. Viņš nevarēja strādāt, nevarēja iziet ārpus mājas ar draugiem, viņš nespēja par vienkāršākās lietas, kuras mēs pieņemam kā pašsaprotamas.

Tad viņš dzirdēja kaut ko apbrīnojamu! Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca vedot ratiņkrēslus uz kādu pasākumu netālu no viņa mājām!

Viņš palūdza kādam draugam aizvest viņu uz šo pasākumu, un tur viņš redzēja, kā dučiem invalīdu — vīriešu, sieviešu un bērnu — tiek iecelti jaunos, spožos ratiņkrēslos.

Ak, kā viņš vēlējās pasēdēt kādā no šiem krēsliem! Kā tas mainītu viņa dzīvi, ja viņš kaut uz mirkli varētu pārvietoties pats saviem spēkiem!

Viņš gaidīja rindā, līdz beidzot pienāca viņa kārta.

Divi vīrieši iecēla viņu krēslā, un pirmo reizi dzīvē viņš varēja brīvi pārvietoties!

Sākumā viņš pārvietojās vilcinoties. Bet, sajūtoties ērtāk, viņš sāka pārvietoties daudz drošāk.

Viņš griezās, riņķoja un uzņēma ātrumu. Entuziastiski ar abām rokām mājot savam draugam, viņš aiztraucās tam garām.

Viņš lidoja!

Vīrieša sejā atspoguļojās prieks.

Tomēr pēc kāda laika viņš lēni, ar mierpilnas samierināšanas izteiksmi piebrauca krēslu atpakaļ pie citiem, gatavojoties, lai kāds viņam palīdzētu izkāpt.

„Ko tu dari?” viņa draugs vaicāja.

Vīrietis pasmaidīja un paraustīja plecus. „Ir pienākusi kāda cita kārta,” viņš teica.

Baznīcas humānā darba misionārs notupās viņam līdzās un teica: „Šis ratiņkrēsls ir tavs.”

Vīrietis nespēja noticēt. Viņš bija domājis, ka šis pasākums ir domāts tikai, lai parādītu, kā tas ir — braukt ar ratiņkrēslu.

„Vai tas patiesi ir mans?” viņš vaicāja.

„Jā.”

„Bet man nav naudas.”

„Tas ir tavs. Tā ir dāvana no cilvēkiem, kuri tevi mīl.”

Kad pazemīgais vīrs beidzot aptvēra notiekošo, viņš paskatījās uz savu draugu.

Viņš paskatījās uz misionāru.

Viņš centās aizturēt asaras, bet velti. Un, lejot asaras, viņš smējās aiz līksmes, kas to bija pārņēmusi.

Vīrieša draugs un misionārs raudāja kopā ar viņu.

„Paldies,” viņš čukstus teica.

Viņš apskāva tos abus, iekārtojās savā krēslā un ar sajūsmas saucienu, plati smaidot, aiztraucās.

„Es varu lidot!” viņš sauca, joņojot šurpu turpu pa ietvi.

Šis vīrs zināja, kā pateikties.

Dieva labvēlība

Vai mēs jebkad esam izjutuši tādu tīru, neizmērojamu pateicību? Es lūdzu, kaut šajos Ziemassvētkos un visa gada garumā mēs atcerētos par Dāsno — mūsu Dievu, mūsu Tēvu, mūsu mīļoto Ganu un Padomdevēju.

Jo Viņš ir dāvanu devējs!

Viņš ir Dāsnais!

Kad mēs, Viņa bērni, lūdzamies maizi, Viņš nedod mums akmeni.5 Tā vietā Viņš apdāvina mūs ar tik dievišķām un dārgām dāvanām, ka mēs nemaz nespējam tās aptver un iztēloties. Viņš dāvā mums:

  • mieru;

  • prieku;

  • pārpilnību;

  • aizsardzību;

  • iztiku;

  • labvēlību;

  • cerību;

  • pašpārliecību;

  • mīlestību;

  • pestīšanu;

  • mūžīgo dzīvi.

Šajos Ziemassvētkos mēs svinam lielāko no visām dāvanām, to, kas darījusi iespējamas visas citas dāvanas — Bētlemes bērniņa piedzimšanu. Pateicoties Viņam, „kaps neuzvar un nāves dzelonis ir aprīts Kristū. Viņš ir pasaules gaisma un dzīvība; jā, gaisma, kas ir bezgalīga, kas nekad nevar tikt aptumšota.”6

Es priekpilni pateicoties Dievam par Viņa dāsnumu.

Viņš glābj mūs no mūsu vientulības, tukšuma un necienīguma.

Viņš atver mūsu acis un mūsu ausis. Viņš pārveido tumsu gaismā, ciešanas cerībā un vientulību mīlestībā.

Viņš atbrīvo mūs no verdzības un savtības pilnās pagātnes un paver ceļu uz pašreizējo mērķa apziņu un gaidāmo piepildījumu.

Tas ir Viņš, kuru mēs pielūdzam.

Tas ir mūsu Dievs.

Tas ir Dāsnais.

Tas ir Viņš, kurš mīl Savus bērnus tik pilnīgi, ka dāvāja Savu Vienpiedzimušo Dēlu, lai visi, kuri Viņam seko, nepazustu, bet iegūtu mūžīgo dzīvi.7

Pateicoties Jēzum Kristum, mums nekad vairs nav jājūtas kā svešiniekiem. Mēs celsimies līdz ar taisnīgajiem, kad Viņš atgriezīsies! Un pateicoties Viņa nevainojamajai dzīvei un mūžīgajam upurim, mēs kādudien varēsim stāvēt līdzās debesu eņģeļiem un līdz ar tiem saņemt mūžības dāvanu.8

Kaut mēs šajos Ziemassvētkos atcerētos mūsu dāsno Debesu Tēvu, paužot dziļu un sirsnīgu pateicību mūsu visvarenajam Dievam, kurš ir devis visiem Saviem bērniem spārnus, lai lidotu. Tā ir mana pazemīgā un sirsnīgā lūgšana un mana sirsnīgā svētība visiem šajā Ziemassvētku laikā un vienmēr. Mūsu mīļotā Glābēja, Jēzus Kristus Vārdā.

Atsauces

  1. Skat. „Carol of the Bells Wasn’t Originally a Christmas Song”, Science Blog, 2004. g. dec., www3.scienceblog.com community/older/2004/7/20046906.shtml; skat. arī Olena Korchova, „Carol of the Bells: Back to the Origins”, The Ukrainian Week, 2012. g. 17. dec., www.ukrainianweek.com/Culture/67800.

  2. Lūkas 2:14.

  3. Lūkas 1:79.

  4. Skat. Lūkas 17:11–19.

  5. Skat. Mateja 7:9.

  6. Mosijas 16:8–9.

  7. Skat. Jāņa 3:16.

  8. Skat. „Lai līksmojam, svētie!”, Garīgās dziesmas, nr. 3. Lai gan dziesma „Lai līksmojam, svētie!”, kurā uzskaitītas dažas no svētībām, kuras mums apsolījis Dāsnais, nav sarakstīta kā Ziemassvētku dziesma, šķiet tikai iederīgi atcerēties tās vārdus šajā gadskārtā:

    „Lai līksmojam, svētie, par glābšanas dienu!

    Vairs ilgāk mums vientuļiem nevajag klīst.

    Ik tautai uz Zemes vēsts priecīgā izskan,

    Ka pestīšanas stunda mums visiem būs drīz.

    Tad svētie reiz saņems, kas apsolīts ticis,

    Vairs nespēs tos vajāt vai nomelnot kāds.

    Tik skaista kā Ēdenes dārzs tad būs Zeme,

    Un Jēzus teiks: „Israēl, mājās reiz nāc!”

    Mēs mīlēsim visus un godīgi būsim,

    Lai vienoti ļaunajam pretī var stāt.

    Drīz bezdievji izbailēs trīcēs un drebēs,

    Mēs gaidīsim to stundu, kad Glābējs būs klāt.

    Tad svētie reiz saņems, kas apsolīts ticis,

    Vairs nespēs tos vajāt vai nomelnot kāds.

    Tik skaista kā Ēdenes dārzs tad būs Zeme,

    Un Jēzus teiks: „Israēl, mājās reiz nāc!”

    Ar ticību ļausimies Jehovas rokai,

    Lai vada caur pēdējām dienām mūs tā.

    Drīz ražas un atmaksas diena būs galā.

    Ar taisnīgajiem celsimies, Glābējs kad nāks.

    Tad svētie reiz saņems, kas apsolīts ticis,

    Un eņģeļi godības kroni tiem sniegs.

    Tik skaista kā Ēdenes dārzs tad būs Zeme,

    Un kopā ar Kristu būs svētie kā viens.”