„Nešaubieties, bet esiet ticīgi”

Elders Deils G. Renlands

no Divpadsmit apustuļu kvoruma

Ar māsu Rūtu L. Renlandi

Reliģijas semināru un institūtu ikgadējā apmācību pārraide • 2018. gada 12. jūnijā • Konferenču centra teātris

Elders Deils G. Renlands: Mēs esam pateicīgi būt kopā ar jums. Mēs esam pateicīgi par to, ko jūs darāt, ka jūs mācāt un atbalstāt seminārus un institūtus visā pasaulē. To darot, vienmēr atcerieties, cik gan apmierināts ir Tas Kungs ar jūsu kalpošanu. Viņš ir daļa no jūsu auditorijas; Viņš ir ar jums, Viņš gāja „jūsu vaiga priekšā”, Viņš būs „pie jūsu labās rokas un jūsu kreisās”, un Viņa „Gars būs jūsu sirdīs”, un Viņa „eņģeļi jums apkārt, lai jūs atbalstītu”.¹

Es pateicos jums Tā Kunga un Viņa Baznīcas vārdā par jūsu ticību un uzticību. Pateicos jums par jūsu aicinājumu pieņemšanu. Pateicos, ka jūs palīdzat Debesu Tēva bērniem atgriezties pie Viņa. Pateicos par to, ka jūs aicināt Viņa bērnus nākt pie Kristus.

Māsa Rūta L. Renlande: Pateicos šim brīnumainajam korim, kurš sanāksmē veicināja Gara klātbūtni. Esmu pārliecināta, ka mūs visus ir iedvesmojušas lieliskās uzrunas, ko sniedza brālis Čads H. Vebs un elders Kims B. Klārks. Tāpat mēs pateicamies viņiem par viņu māceklības paraugiem. Mēs priecājamies par iespēju šodien tikties ar jums, runāt par ticību un šaubām — visbiežāk apspriesto tēmu.

Elders Renlands: Iedomājieties, ka laiva braucot ir apgāzusies okeāna vidū. Tev ir uzvilkta glābšanas veste, un tu esi peldējis stundām ilgi virzienā, kas, tavuprāt, ir tuvākais krasts, bet tu neesi pārliecināts. Tu esi kļuvis ārkārtīgi dehidrēts, jo, katru reizi uzsākot peldēt, tevi pārņem murgi. Pēc taviem labākajiem aprēķiniem — krasts ir 30 kilometru vai 18 jūdžu attālumā. Tu baidies par savu dzīvību. Tālumā tu sadzirdi mazu dzinēju. Šķiet, ka skaņa tuvojas tavā virzienā; tava glābšanas cerība aug. Paskatoties tu redzi tuvojamies zvejas laivu.

Māsa Renlande: „Ak, paldies Dievam,” tu nodomā, kapteinis tevi redz! Laiva apstājas un laipns, laikapstākļu norūdīts zvejnieks palīdz uzkāpt uz klāja. Pateikdamies tu apsēdies laivā, atvieglojumā nopūties. Zvejnieks tev iedod ūdeni no blašķes un dažus sodas krekerus. Ūdens un sodas krekeri nodrošina ar nepieciešamo barību, lai tu varētu atgūties. Tu jūties tik atvieglots un laimīgs. Tu esi ceļā uz savām mājām.

Kad tu sāc atgūties un justies labāk, tu sāc pievērst uzmanību dažām lietām, kuras iepriekš neievēroji. Ūdens no blašķes ir nedaudz sastāvējies un ne tas, ko tu izvēlētos — Evian vai Perrier zīmolu. Barība, ko tu patiesībā gribēji, bija kāda delikatešu gaļa, kam sekotu šokolādes kruasāns. Tu ievēro, ka laipnais zvejnieks ir vecs, valkā novalkātus zābakus un zilus džinsus. Sviedru lente uz viņa cepures ir notraipīta, un šķiet, ka viņam ir grūti dzirdēt.

Elders Renlands: Tu arī ievēro, ka laiva ir ļoti nolietota un ka priekšgala labajā pusē ir buktes. Daļa no krāsas ir saplaisājusi, nodilusi un atlobījusies. Tu arī ievēro: kad zvejnieks atbrīvo savu satvērienu no stūres, laivu velk pa labi. Tu sāc uztraukties, ka šī laiva un tās kapteinis nespēs nodrošināt tev nepieciešamo glābšanu. Tu pajautā vecajam zvejniekam par buktēm un stūri. Viņš saka, ka neuztraucas daudz par šīm lietām, jo viņš ir vadījis laivu dienu no dienas — uz un no zvejas vietām pa to pašu maršrutu desmitiem gadu. Laiva viņu vienmēr nogādāja droši un uzticami tur, kur viņš vēlējās doties.

Tu esi pārsteigts! Kā viņš var neuztraukties par buktēm un stūrēšanu? Kāpēc ēdiens nebija tāds, kas tev garšotu? Jo vairāk tu koncentrēsies uz laivu un uz zvejnieku, jo vairāk noraizējies tu kļūsi. Pirmkārt, tu sāc apšaubīt savu lēmumu — uzkāpt uz klāja. Tavs satraukums pieaug. Galu galā tu pieprasi zvejniekam apstādināt laivu un ielaist tevi atpakaļ ūdenī. Lai gan tagad tu esi vairāk kā 20 kilometrus jeb 12 jūdzes no krasta, tu nevari izturēt domu par atrašanos laivā. Ar nelielām skumjām zvejnieks tev palīdz atgriezties okeānā.

Māsa Renlande: Šajā līdzībā laiva simbolizē Baznīcu un zvejnieks simbolizē tos, kuri kalpo Baznīcā.² Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas galvenais mērķis ir palīdzēt Debesu Tēvam un Jēzum Kristum Viņu darbā — dāvāt Debesu Tēva bērniem mūžīgo dzīvi.³ Ko laiva un zvejnieks māca mums par Baznīcu? Vai Baznīcas buktes un atlobījusies krāsa maina tās spējas nodrošināt pilnvarotus glābšanas un paaugstināšanas priekšrakstus, lai palīdzētu mums kļūt līdzīgiem Debesu Tēvam? Ja zvejniekam jāturas pie stūres ar abām rokām, lai saglabātu kursu, — vai tas noliedz viņa un laivas spējas nogādāt mūs droši un uzticami tur, kur mēs vēlētos doties? Tev nav jābūt ordinētam gaišreģim — kā manam vīram —, lai zinātu, ka ieslīdēt atpakaļ ūdenī — nevis palikt laivā — ir riskanti.

Katram Baznīcas loceklim jābūt savai liecībai par Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas patiesumu. Bez šīs pievēršanās, ieskaitot varenu sirds pārmaiņu, cilvēki sāk koncentrēties uz metaforiskiem sodas krekeriem un saplaisājušu krāsu.

Elders Renlands: Mana liecība sāka veidoties, kad es dzīvoju Gēteborgā, Zviedrijā. Man bija 11 gadu. Misijas prezidents aicināja visus jaunos cilvēkus lasīt Mormona Grāmatu. Mans vecākais brālis, kuru es vienmēr apbrīnoju un cienīju, pieņēma šo izaicinājumu. Es vēlējos līdzināties viņam, tādēļ arī es sāku lasīt Mormona Grāmatu. Kaut kur pa ceļam, droši vien, kad es biju Almas grāmatā, viens no misijas prezidenta padomniekiem teica mums, ka vajag lūgt par to, ko mēs lasām. Es ļoti labi atceros to vakaru, kad es rīkojos pēc šī uzaicinājuma. Es atceros dzīvokli, kurā mēs dzīvojām, un istabu, kurā es un mans brālis gulējām. Kad mans brālis bija aizmidzis, es izkāpu ārā no gultas un nometos ceļos gultas malā, un es uzsāku skaitīt ļoti vienkāršu lūgšanu, lai uzzinātu, vai Mormona Grāmata ir patiesa.

Es nedzirdēju balsi, bet tas bija tā, it kā Dievs man teiktu: „Es tev teicu, ka tā ir patiesa.” Šī pieredze izmainīja mani. Tā izmainīja manu dzīvi. Tā sākās ticības process, kurā atrados uz derību takas un centos darīt vairāk un labāk. Gēteborgā es iemācījos, kā nožēlot grēkus. Gēteborgā es sāku skatīties uz cilvēkiem, kuri godāja savus aicinājumus un kuri cītīgi strādāja, lai celtu Dieva valstību. Tur es sāku apbrīnot uzticīgos Dieva svētos, lai arī kur viņi dzīvotu. Gēteborga un ēka, kur mēs tikāmies, Viktoriagatanā kļuva par manām īpašajām vietām.

Mēs varam lasīt par Almas agrīni pievērstajiem: „Un tad notika, ka viss tas tika darīts Mormonā, jā, pie Mormonas ūdeņiem mežā, kas bija netālu no Mormonas ūdeņiem; jā, tā vieta Mormona, Mormonas ūdeņi, Mormonas mežs, cik brīnišķīgi tie ir to acīs, kas tur nāca pie sava Pestītāja atziņas; jā, un cik svētīti ir tie, jo tie dziedās mūžīgi slavējot Viņu.”⁴

Gēteborgā es nācu pie apziņas par savu Pestītāju. Gēteborga un Viktoriagatana kļuva par maniem „Mormonas ūdeņiem”.

Māsa Renlande: Kā jūs nonācāt pie zināšanām par Pestītāju? Kā jūs jutāties? Ja jūs esat aizmirsuši, mēs mudinām jūs atcerēties un mudinām tos, kurus jūs mācāt, atminēties, kā viņi jutās. Šīs zināšanas un sajūtas ir ticības sākums.

Ticība ir izvēle, kas katram cilvēkam jāpieņem. Ticība nav tikai kaprīza vēlme gribēt, lai kaut kas būtu patiess, un fanātiski pārliecināt sevi, ka tas tā ir. Ticība ir lietu eksistences apliecinājums, kuras mēs neesam redzējuši miesā. Tas ir arī darbības princips. Iespējams, varētu teikt, ka ticība ir sava veida garīgā atmiņa par mūsu pirmsmirstīgo dzīvi.

„Ticībai ir jābūt centrētai uz Jēzu Kristu, lai tā vestu cilvēku uz glābšanu. … Ticība aug, klausoties evaņģēliju, kad to māca Dieva sūtīti pilnvarotie [tādi kā jūs]. Brīnumi nerada ticību, bet stiprina ticību, kas veidojas caur paklausību Jēzus Kristus evaņģēlijam. Citiem vārdiem, ticība nāk no taisnīguma.”⁵ Ticība neradīsies pēc zīmju pieprasīšanas no Dieva, bet paklausot un sekojot Viņa baušļiem.

Elders Renlands: Dievs vēlas, lai mēs būtu ticīgi. Viņš vēlas, lai mums būtu ticība un lai varētu mūs svētīt. Alma sacīja šo pazemīgajiem zoramiešiem: „Un tad lūk, es saku jums, un es gribētu, lai jūs atcerētos, ka Dievs ir žēlīgs pret visiem tiem, kas tic Viņa Vārdam; tādēļ Viņš vēlas, pirmām kārtām, lai jūs ticētu, jā, patiesi Viņa vārdam.”⁶

Ticība ir atslēga uz Dieva žēlastību. Vēlāk Alma mācīja, ka cilvēkam jāizlemj, vai viņš vēlas būt ticīgs, un tad jārīkojas saskaņā ar ticību, pirms ticība var sākt augt. Alma turpina: „Bet lūk, ja jūs attapsities un uzmodināsit savas spējas, lai pārbaudītu manus vārdus, un izmantosit kaut kripatiņu ticības, jā, pat ja jūs nevarat vairāk, kā vēlēties ticēt, ļaujiet šai vēlmei darboties jūsos, līdz kamēr jūs noticēsit tik daudz, ka varēsit atbrīvot vietu kaut daļai no maniem vārdiem.”⁷

Lai ticība augtu, cilvēkam jāizvēlas ticība. Cilvēkam jāvēlas ticēt. Cilvēkam jārīkojas ticībā.

Māsa Renlande: Varbūt demonstrējums to paskaidros. Mums te ir dēlis ar iedzītu naglu. Mums ir arī 12 papildu naglas. Tad nu, dārgie, man ir uzdevums jums. Vai jūs spēsit balansēt 12 pārējās naglas virs dēlī iedzītās naglas?

Elders Renlands: Ko?

Māsa Renlande: Vai tas ir iespējams? Nu, tev izdevās ar vienu. Vēl vajag 11. Strādājot pie šīs mīklas, daži varētu mēģināt uzlikt vienu virsū otrai un tad pamest.

Elders Renlands: Vai tev ir košļājamā gumija?

Māsa Renlande: Kāds varētu domāt, ka nākamais solis ir neiespējams. Daudzi cilvēki beidz mēģināt, nodomādami: „Tas nav iespējams.”

Tomēr, ja jūs tā vietā teiksiet: „Vai tas ir iespējams?”, jūs būsiet gatavi izmantot citu pieeju. Pamēģiniet to darīt šādi. Nolieciet vienu naglu sev priekšā. Tagad pāri pirmajai naglai uzlieciet vēl vienu naglu, ar naglas smailo galu pret sevi. Pārlieciet nākamo naglu pāri pirmajai naglai ar tās smailo galu prom no sevis. Tā turpiniet likt visas naglas pāri pirmajai naglai, izņemot pēdējo, pēc šī parauga.

Tā darot, jūs redzēsiet, ka iezīmējas metode. Jūs sāksiet domāt: „Tas varētu būt iespējams.” Jūsu cerība pieaug. Galu galā jums gandrīz izdodas.

Elders Renlands: Mana cerība patiešām ir pieaugusi.

Māsa Renlande: Nolieciet pēdējo naglu paralēli virs pirmās naglas — pāri citām naglām. Labi! Tieši šādi. Tagad ļoti uzmanīgi pieskaroties tikai apakšējai naglai, paceliet tās visas un novietojiet apakšējo naglu uz naglas, kas iesista dēlī.

Reizēm ar pirmo reizi viss neizdodas. Pēc daudziem eksperimentiem jums ir jāmēģina vēlreiz. Izmantojiet to pašu paņēmienu. Nolieciet pēdējo naglu virspusē un ļoti uzmanīgi, ļoti uzmanīgi —

Elders Renlands: Tu iepriekš to neteici.

Māsa Renlande: Paceliet visas naglas un balansējiet tās. Brīnišķīgi! Tiklīdz jūs zināt, kā to darīt, risinājums šķiet acīmredzams.

Elders Renlands: Neelpojiet!

Māsa Renlande: Tas pats attiecas arī uz liecības iegūšanu. Tiklīdz jūs zināt, kā saņemt atbildi no Dieva, tad iznākums šķiet skaidrs. Tas ir rakstīts Mormona Grāmatas apsolījumā, kuram sekoja mans vīrs, kad viņam bija 11 gadu, un kuram mēs esam sekojuši, iegūstot savas liecības. „Un, kad jūs saņemsit šos pierakstus, es gribētu pārliecināt jūs, lai jūs vaicātu Dievam, Mūžīgajam Tēvam, Kristus Vārdā, vai šie pieraksti ir patiesi; un, ja jūs vaicāsit sirsnīgi, ar patiesu nolūku, būdami ar ticību Kristū, Viņš pasludinās jums patiesību par tiem ar Svētā Gara spēku.”⁸

Ja jūs sākat ar jautājumu: „Vai šīs lietas nevarētu būt patiesas?”, tas noved pie ticības. Ja jūs sākat ar jautājumu: „Vai tas nav nepatiess?”, tas noved pie šaubām. Šaubas nekad nenoved pie ticības.

Elders Renlands: Reiz, apmeklējot staba konferenci, staba prezidents palūdza man apciemot vīru, kuru es saukšu par Stīvenu. Stīvens bija ticīgs Baznīcas loceklis. Viņš bija atgriezies no misijas un bija salaulājies templī. Viņš daudzus gadus uzticīgi kalpoja, bet sāka šaubīties par Baznīcu. Kad es apmeklēju Stīvenu, viņš teica, ka viņam ir grūtības izprast to, ka Džozefs Smits uzrakstīja vai nodiktēja četras Pirmās vīzijas versijas. Viņš nodomāja, ka tas varētu nozīmēt to, ka Džozefs Smits to ir izdomājis.

Es iepazīstināju Stīvenu ar kādu vīru, kurš strādāja Baznīcas vēstures departamentā un kurš pirms gadu desmitiem bija izpētījis šīs četras versijas. Stīvens tikās ar pētnieku. Nākamajā reizē, kad es runāju ar Stīvenu, es vaicāju: „Kādas tagad ir tavas sajūtas par Pirmo vīziju?”

Viņš sacīja: „Nu, es jūtos labi, jo mani jautājumi tika atbildēti. Tas mani vairs neuztrauc. Taču tagad es esmu patiesi noraizējies par poligāmiju, kas tika piekopta Navū un pēc manifesta 1890. gadā. Tas mani patiesi satrauc.”

Es palūdzu Stīvenam tikties ar vēl kādu citu cilvēku no Baznīcas vēstures departamenta. Pēc šī jautājuma, es sazinājos ar Stīvenu un pajautāju, kā viņam iet.

Viņš teica: „Nu, tas mani vairs neuztrauc. Es sapratu, kas notika, un manas raizes tika atrisinātas. Taču tagad es patiesi esmu noraizējies par priesterību, kuru nepiešķīra tiem, kas bija ar afrikāņu izcelsmi.”

Māsa Renlande: Stīvens bija tāds — kā daudzi citi cilvēki. Viņš izvēlējās pastāvīgi apšaubīt. Laikam ejot, kā viena problēma tika atrisināta, tā atradās cita. Neatkarīgi no tā, cik daudz katrs centās atsaukties un atbildēt uz šiem jautājumiem, viņš atrada citu tēmu, par kuru izpaust savas šaubas. Stīvens garīgi darīja to, ko dara spēlē — notver kurmi (whack-a-mole). Jūs zināt, tā ir bērnu spēle, kur no virsmas izlec kurmis, un, tiklīdz jūs uz tā uzsitat, kāds cits kurmis izlec citā vietā.

Šīs sievietes situācija, kuru mēs satikām Lubumbaši, Kongo Demokrātiskajā Republikā, bija krasi atšķirīga. Viņu sauc Angelika. Viņa bija uzticīga, no misijas atgriezusies misionāre. Viņai bija stipra liecība par pravieti Džozefu Smitu. Viņa mīlēja Mormona Grāmatu. Viņa mīlēja visu, kas bija saistīts ar Baznīcu.

Kad mēs viņu satikām, viņa lasīja grāmatu, ko bija sarakstījis viens no Baznīcas vadītājiem, pirms viņš kļuva par Baznīcas prezidentu. Grāmata tika sarakstīta pirms atklāsmes par priesterību 1978. gadā un ieteica, ka dažu lietu dēļ, ko afrikāņu izcelsmes cilvēki izdarījuši pirmsmirstīgajā esamībā, viņi netiks paaugstināti. Angelika lūdza dažiem palīdzēt saprast, kādēļ tas tā ir. Pašreizējais Divpadsmito kvoruma loceklis viņai atbildēja, ka šim bijušajam Baznīcas vadītājam acīmredzami nebija taisnība un ka viņš vienkārši izklāstīja savu viedokli, kas bija nepareizs. Angelika bija apmierināta ar šo skaidrojumu. Viņa rīkojās saskaņā ar ticību, paliekot uz derību takas un uzticoties Dievam.

Elders Renlands: Šaubas nekad nenoved pie ticības. Lai rastos gaisma, tai nav jābūt atkarīgai no tumsas. Pēterim netika teikti šie vārdi, kad viņš sāka grimt ūdenī un kad viņš mēģināja pa to iet: „Ak, Pēteri, ja vien tev būtu vairāk šaubu.” Nē, viņam teica: „Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?”⁹

Lectures on Faith grāmatā ir paskaidrotas atšķirības starp ticību un šaubām: „Tur, kur ir šaubas un neskaidrība, nav ticības, un tās arī nebūs. Šaubas un ticība vienlaikus nepastāv vienā un tajā pašā cilvēkā; tātad tiem cilvēkiem, kuru prātus māc šaubas un bailes, nevar būt nelokāma pārliecība; un, kur nav nelokāmas pārliecības, tur ticība ir vāja; un, kur ticība ir vāja, cilvēki nespēs pretoties visai pretestībai, ciešanām un likstām, ar kurām viņiem būs jāsaskaras, lai būtu par Dieva mantiniekiem un lai apvienotos ar Kristus Jēzus mantiniekiem; un viņu prāti nogurs un pretiniekam būs vara pār viņiem, lai tos iznīcinātu.”¹⁰

Tas patiesi notika ar Stīvenu. Viņš ļāva šaubām un neskaidrībai aizņemt savu prātu. Laikam ejot, viņam nebija drosmes risināt grūtības, ar ko cilvēki saskaras, būdami par Baznīcas locekļiem. Viņš kļuva mazdūšīgs savā prātā un viņa ticība pazuda.

Māsa Renlande: Uzdot jautājumus par Baznīcu un tās mācībām — tā nav problēma. Izvēlēties pastāvīgi apšaubīt — tā ir problēma. Džozefs Smits to saprata, kad viņš lasīja: „Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.”¹¹

Tomēr rakstvieta turpinās: „Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies.”¹²

Citiem vārdiem sakot, jautājiet Dievam, nešauboties, ka Viņš var jums sniegt atbildi. Rakstvietā tālāk teikts: „Jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim. Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos, lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems.”¹³

Lai saņemtu tādu atbildi, kādu Džozefs Smits meklēja un kuras mums pietrūkst, mums jāvēršas pie Dieva ar ticīgu sirdi un prātu, vēloties, ka Dieva lietas tiks darītas mums zināmas.

Elders Renlands: Mums patīk eldera Džona A. Vidso — agrīnā apustuļa šajā laiku atklāšanā no Norvēģijas — apgalvojums. Es pārfrāzēšu, ko viņš tik daiļrunīgi sacīja: „Šaubām, ja vien tās nekļūst par meklējumiem [no pareizajiem avotiem], pasaulē nav vērtības. … Lepojoties būt par tādu, kurš šaubās, … nemainīgi šaubīties, būt apmierinātam ar sevi, nevēlēdamies [attiecīgi] piepūlēties un maksāt [dievišķā] atklājuma cenu, — tas neizbēgami novedīs neticībā un staignā tumsībā. Viņa šaubas augs kā indīgas sēnes viņa mentālās un garīgās sirds kambaru blāvajās ēnās. Visbeidzot, akls kā kurmis savā alā viņš parasti aizvietos iemeslu pret izsmieklu un piepūli ar laiskumu. Vienkāršākā patiesība ir visu šo šaubu vērta. … Šaubas nav sliktas, ja vien tās nekļūst par dzīves beigām. To lielākais sasniegums ir tad, kad tās kļūst par efektīviem [dievišķiem] meklējumiem pēc patiesības un tās pielietošanas. … Tās šaubas, kas barojas un aug pašas — ar stūrgalvīgu laiskumu, vairo vairāk šaubu — ir ļaunas.”¹⁴

Eldera Vidso vārdi joprojām ir patiesi. Nemainīgās šaubas nenovedīs pie zināšanām par Glābēja, Jēzus Kristus, īstenumu; tās patiesi nenoved pie zināšanām par to, ka mums ir laipns, mīlošs Debesu Tēvs. Mēs varam uzzināt par pēdējo dienu darba patiesumu, bet tas pieprasa, lai mēs izvēlamies ticību, nevis šaubas un lai mēs dodamies pie pareizajiem avotiem pēc savām atbildēm. Tas pieprasa, lai mēs atpazītu, ka izvēle ir mūsu. Tas nav uz mums uzspiests ārējais spēks, — vai mēs pieņemsim Jēzus Kristus veikto Izpirkšanu un glābšanas priekšrakstus savās dzīvēs. Mēs izvēlamies uzticēties Dievam.

Māsa Renlande: Dažkārt mēs saskaramies ar kaut ko, kas jānosaka, vai tas ir patiess vai nav. Mormons sniedz mums piemēru, kam sekot: „Tādēļ viss, kas ir labs, nāk no Dieva; un tas, kas ir ļauns, nāk no velna, … Bet lūk, tas, kas ir no Dieva, aicina un vilina darīt labu nepārtraukti; tādējādi katra lieta, kas aicina un vilina darīt labu un mīlēt Dievu, un kalpot Viņam, ir Dieva iedvesmota. … Jo lūk, mani brāļi, jums ir dots spriest, ka jūs varat atšķirt labu no ļauna kā dienas gaismu no nakts tumsas; un spriešanas ceļš ir skaidrs, lai jūs varētu to zināt ar pilnīgām zināšanām. Jo lūk, Kristus Gars ir dots katram cilvēkam, lai viņš varētu atšķirt labu no ļauna; tādēļ es rādu jums spriešanas ceļu; jo katra lieta, kas aicina darīt labu un pārliecina ticēt Kristum, ir sūtīta ar Kristus spēku un dāvanu; tādējādi jūs varat zināt ar pilnīgām zināšanām, ka tā ir no Dieva. Bet jebkura lieta, kas pārliecina cilvēkus darīt ļaunu un neticēt Kristum, un noliegt Viņu, un nekalpot Dievam, tad jūs varat zināt ar pilnīgām zināšanām, ka tā ir no velna.”¹⁵

Tas ir diezgan vienkārši. Ja izvēle jūs aicina darīt labu un ticēt Kristum, tā nāk no Dieva. Ja izvēle vilina darīt ļaunu un noliegt Kristu, tā nāk no velna. Kad jūs esat uz derību takas, jūs zināt, ka tās lietas, kas novērš jūs no tās takas un kas pārliecina neticēt Kristum, ir nepareizas. Tās lietas, kas pārliecina jūs ticēt Dievam, mīlēt Viņu un ievērot Viņa baušļus, nāk no Dieva.

Elders Renlands: Interesanti, ka tas, kā katrs atsaucas uz garīgiem pamudinājumiem, ir atkarīgs no tā, vai cilvēks izvēlas ticēt vai šaubīties. Vai jūs atceraties Apustuļu darbu 2. nodaļu, kad apustuļi gatavojās sludināt? Viņi izdzirdēja rūkoņu no debesīm — tādu, it kā stiprs vējš pūstu. „Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. … Kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: „Vai visi šie, kas runā, nav galilieši? Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu?””¹⁶

Šie pārsteidzošie notikumi izraisīja daudzu cilvēku pievēršanos. Taču pārējo atbildes bija atšķirīgas. Mēs lasām: „Bet citi zobodamies sacīja: „Tie salda vīna pilni.””¹⁷

Gars nemainījās, šis bija Svētais Gars, kuru izlēja pār šiem Galilejas apustuļiem, kuri sludināja par Jēzu Kristu. Vasarsvētku dienā Gars tika bagātīgi izliets, un tomēr daži izsmēja tos, kuri tika pievērsti, un loģiski pamatoja šo notikumu. Rezultātā viņi palaida garām šo Svētā Gara izliešanas notikumu. Kas mainījās? Tā bija viņu izvēle. Tie, kuri izvēlējās ticību un pārliecību, nevis šaubas, pieredzēja brīnumainu garīgo pieredzi, kas noveda pie pievēršanās.

Māsa Renlande: Arī Alma par to runāja. Viņš teica: „Un tādēļ tas, kas nocietina savu sirdi, tas saņem mazāku vārda daļu; un tas, kas nenocietina savu sirdi, tam tiek dota lielāka vārda daļa, līdz viņam tiek dots zināt Dieva noslēpumus, līdz viņš tos zina pilnībā. Un tie, kas nocietina savas sirdis, tiem tiek dota mazāka vārda daļa, līdz viņi neko nezina par Viņa noslēpumiem; un tad viņus saņem gūstā velns un pēc savas gribas ved tos uz iznīcību.”¹⁸

Atgriežoties pie mūsu līdzības, tie — kuri izvēlējās palikt uz mūsu labi nolietotās, iespējams, buktēm rotātās laivas ar atlobījušos krāsu, — ir tie, kuri nenocietina savas sirdis. Viņi nokļūst uz derību takas un paliek uz derību takas. Kad viņi pastāvēs līdz galam, viņiem tiks dāvāts mūžīgās dzīves apsolījums. Šī ir lielākā dāvana, kādu Dievs var dot. Šādā veidā mēs iepazīstam Jēzu Kristu, uzzinām, ka Viņš patiešām ir dzīvs, un uzzinām par Viņa mīlestību un līdzjūtību. Šī garīgā dāvana tiek dota visiem, kas dzīvo cienīgu dzīvi.

Mācības un Derību pantā teikts: „Dažiem tiek dots ar Svēto Garu zināt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls un ka Viņš tika sists krustā par pasaules grēkiem. Citiem tiek dots ticēt viņu vārdiem, lai tiem arī varētu būt mūžīgā dzīve, ja viņi paliek uzticīgi.”¹⁹

Elders Renlands: 2009. gada aprīlī es tiku atbalstīts par Baznīcas Augstāko pilnvaroto. 2009. gada oktobrī es tiku aicināts uzstāties vispārējā konferencē. Šo daļu sauc par „jauno Augstāko pilnvaroto nokausēšanas programmu”. Es biju noraizējies, vai mans tēvs varēs klausīties konferenci. Visu savu dzīvi viņš smagi strādāja par galdnieku un celtnieku un 92 gadu vecumā viņam bija nopietnas problēmas ar muguru. Viņš nespēja atnākt uz Konferenču centru. Tā nu viena no manām māsām parūpējās, lai viņš varētu noskatīties sesiju televīzijā savās mājās Soltleiksitijā.

Pēc konferences es devos uz viņa mājām, lai uzzinātu, ko viņš domā par manu runu. Viņš bija vīrs, kurš daudz nerunāja un nebija pārāk dāsns ar komplimentiem.

Es vaicāju: „Tēti, vai tu redzēji konferenci?”

Viņš atbildēja: „Jā.”

Es vaicāju: „Tēti, vai tu dzirdēji manu runu?”

Viņš atbildēja: „Jā.”

Es vaicāju: „Nu, tēti, ko tu domā?”

Viņš atbildēja: „Ak, tā bija laba. Es biju gandrīz vai lepns.” Un tas ir vislabākais kompliments, kāds jebkad no viņa saņemts.

Bet vēlāk es uzzināju, ka viņš tajā pēcpusdienā bija mazliet apmulsis, jo viņš izmisīgi vēlējās ar mani dalīties sapnī, kuru viņš iepriekšējā naktī bija redzējis. Viņš nebija sapņotājs. Viņš nebija apveltīts ar dzīvu iztēli. Es nekad nedzirdēju viņu melojam. Viņš vienmēr bija nežēlīgi un netaktiski godīgs. Viņš sacīja: „Es sapņoju, ka es nomiru un redzēju Glābēju, Jēzu Kristu. Viņš apskāva mani ar Savām rokām un teica, ka mani grēki ir piedoti. Deil, es jutos tik labi.” Tas bija viss, ko viņš teica, un es atturējos no turpmākās iztaujāšanas. Viņš nomira divus mēnešus vēlāk, kamēr Rūta un es bijām Madagaskarā.

Mans tētis — pēc pievienošanās Baznīcai Larsmo, Somijā, 24 gadu vecumā — dzīvoja savu dzīvi saskaņā ar to gaismu un zināšanām, kādu viņš saņēma. Viņš darīja visu, ko viņam jebkad palūdza darīt. Viņš bija kļuvis cienīgs šai Gara dāvanai, lai zinātu, ka Jēzus ir Kristus un ka Viņš tika sists krustā par pasaules grēkiem un par viņa grēkiem. Tas nav atkarīgs no dzimuma vai priesterības amata, lai kāds būtu cienīgs saņemt šo dāvanu. Tas ir atkarīgs no tā, vai cilvēki ir šīs dāvanas cienīgi, izvēloties ticību, izvēloties palikt uz derību takas.

Māsa Renlande: Brāļi un māsas, palīdzot cilvēkiem pārvarēt šaubas un izrādīt ticību, jūs izpildāt to, ko prezidents Rasels M. Nelsons ir mudinājis, lai mēs paveiktu kā Baznīca. Viņš teica: „Mūsu vēstījums šai pasaulei ir vienkāršs un sirsnīgs: mēs aicinām, lai visi Dieva bērni no abām priekškara pusēm nāktu pie sava Glābēja, saņemtu svētā tempļa svētības, izbaudītu nezūdošu prieku un kļūtu mūžīgās dzīves cienīgi.”²⁰ Pieņemt šo aicinājumu ir ticības izpausme.

Kad jūs mācāt, jūs arī palīdzat tiem, kuri nogājuši no derību takas. Jūs mācāt viņiem, viņu bērniem, mazbērniem un, iespējams, mazmazbērniem. Glābējs pamācīja: „Tomēr jūs neizdzīsit to no savām sinagogām vai savām lūgšanas vietām, jo tādiem jūs turpināsit kalpot; jo jūs nezināt — varbūt tie atgriezīsies un nožēlos grēkus, un nāks pie Manis ar patiesu sirdi, un Es dziedināšu tos; un jūs būsit līdzekļi glābšanas nešanā tiem.”²¹

Šis Baznīcā ir optimisma pilns laiks. Patiesība, kas tika apslēpta gadsimtiem ilgi, ir atklāta. Svētie tempļi ir visā pasaulē. Misionāri sludina liela prieka vēsti gandrīz katrā tautā. Kā Baznīcas locekļi un Tā Kunga, Jēzus Kristus, mācekļi, mēs esam apvienoti kalpošanā „svētākam paņēmienam”, kā prezidents Nelsons aicināja, un Tas Kungs pasteidzina Savu „darbu Savā laikā”.²² Tas vīna dārza Kungs strādās kopā ar mums.²³ Vēstījums — kuru jūs mācāt — ir liela prieka un laimes vēsts, kuras svētības saņems uzticīgie.²⁴

Elders Renlands: Mans pirmais pienākums kā Divpadsmito kvoruma loceklim bija doties uz Baznīcas vēstures departamentu un pateikt, ka es aizvietošu elderu Džefriju R. Holandu, kurš bija viņu departamenta padomdevējs. Kā jau jūs varat iedomāties, tur bija „ raudāšana un gaudošana, un zobu griešana”²⁵, kad viņi uzzināja, ka viņu iemīļotais padomdevējs tiks aizstāts. Iestājās liels „Kleenex” salvešu iztrūkums.

Daļa no mana uzdevuma kā Baznīcas vēstures departamenta padomdevējam bija izlasīt visus The Joseph Smith Papers sējumus. Es izlasīju arī jauno Baznīcas vēstures pirmo sējumu ar nosaukumu „Svētie”. ²⁶ Lasot visu, ko Džozefs Smits jebkad bija uzrakstījis, vai arī to, kas bija ticis viņa ziņots, — tas patiesi stiprināja manu liecību par viņu kā pravieti, Dieva izvēlēto, lai atjaunotu Viņa darbu uz Zemes.

Džozefs Smits nekad neuzdevās par viltvārdi, kurš pieļautu krāpšanu. Džozefs Smits skaidri ticēja tam, ko viņš teica, ka bija redzējis mūsu Debesu Tēvu un Jēzu Kristu; Moroniju; Jāni Kristītāju; Pēteri, Jēkabu un Jāni; Mozu; Ēliju un Eliju. Viņš nepārprotami izturējās kā tas, kurš glabāja zelta plāksnes un iztulkoja šos senos tekstus ar Dieva dāvanu un spēku. Viņš nepārprotami izturējās kā tas, kurš saņēma atklāsmi no paša Jēzus Kristus. Viņš nepārprotami izturējās kā tas, kurš saņēma priesterību un svētās apustuļu pilnvaras atslēgas.

Es zinu spēcīgāk un uzticamāk, vairāk nekā manas piecas maņas spēj atpazīt un izpaust, ka Džozefs Smits redzēja to, ko viņš teica, ka redzēja, pārtulkoja Mormona Grāmatu ar Dieva dāvanu un spēku un saņēma priesterību ar visām tās pienācīgajām atslēgām cilvēces glābšanai. Es zinu, ka tā ir patiesība. Es zinu, ka šīs atslēgas tagad atrodas uz Zemes un ka prezidents Nelsons ir Džozefa Smita taisnīgais mantinieks uz Zemes.

Ko mēs uzskatām par buktēm un atlobījušos krāsu uz mūsu labi nolietotās laivas, — var izrādīties kas dievišķi pieņemts un dievišķi vadīts mūžīgajā skatījumā. Tam Kungam vai nu ir ar iespiedumiem rotāta plauksta un atlobījusies krāsa, vai Viņš izmanto tās Saviem mērķiem. Es pats zinu, ka Tas Kungs, Jēzus Kristus, vada Savu darbu tagad uz šīs Zemes. Viņa kalpi Viņu labi pazīst. Es pazīstu Viņu.

Māsa Renlande: Esmu pateicīga, ka varu pievienot savu liecību, ka es zinu to, ka Jēzus Kristus ir mūsu Glābējs. Kad mēs izrādām ticību, nevis šaubas Viņa Izpirkšanas upurim un šīs Izpirkšanas augļiem, mūsu dzīves tiek mūžīgi svētītas. Esmu pateicīga, ka Viņš ir atjaunojis Savu Baznīcu mūsdienās ar visām svētībām, kas jebkad ir bijušas pieejamas Dieva bērniem uz Zemes.

Elders Renlands: Mūsu vēstījums ir: „Nešaubieties, bet esiet ticīgi.”²⁷ Es esmu šeit kā Tā Kunga, Jēzus Kristus, apustulis. Es esmu šeit, lai īpaši liecinātu par Jēzus Kristus vārdu, ka Viņš dzīvo un ir pasaules Glābējs. Es liecinu par Viņa ievērojamo līdzjūtību, mīlestību un gādīgajām rūpēm par visiem Dieva bērniem. Es liecinu par Viņa nesalīdzināmo Izpirkšanas upuri par jums un mani. Iepazīstot Glābēju, es esmu uzzinājis par Viņa diženo vēlmi „salabot” lietas, palīdzēt dziedēt rētas un salauztas sirdis. Tās ir Viņa ievērojamākās rakstura pazīmes.

Es noteikti lūdzu, lai Dieva bagātīgākās svētības būtu pār jums, jūsu ģimenēm, jūsu studentiem, lai jūs palīdzētu šiem studentiem attīstīt ticību Jēzum Kristum, lai viņi nešaubītos, bet būtu ticīgi, — Jēzus Kristus Vārdā, āmen.