Paneļdiskusija

S&I ikgadējā apmācības pārraide 2021. gadā

Otrdien, 2021. gada 19. janvārī

Brālis Čads H. Vebs: Paldies, ka pievienojāties man! Šis ir brālis Rorijs Bigelovs. Viņš ir administratora vietnieks, kas atbild par darba procesu, par tādām lietām Baznīcas administratīvajā ēkā kā cilvēkresursi, finanses un ēkas un aprīkojums. Šis ir Ādams Smits, administratora vietnieks, kas atbild par apmācīšanu un strādā ar mūsu nodaļām, piemēram, Apmācības un mācību programmas, Studentu pakalpojumu un citām nodaļām.

Sākumā es vēlos veltīt brīdi tam, lai sniegtu kontekstu un redzējumu, uz ko mēs ceram virzīties. Šobrīd mēs darām brīnišķīgu darbu seminārā un institūtā (S&I), lai apmierinātu daudzu mūsu pašreizējo studentu vajadzības. Taču realitāte ir tāda, ka apmeklētāji parasti ir tie Baznīcas locekļi, kuri aktīvi piedalās un ir apņēmības pilni. Citi netiek ietekmēti vispār, un patiesība ir tāda, ka visā pasaulē uzņemšana S&I programmās samazinās.

Mūsu lielākā cerība ir to mainīt. Mēs ceram, ka S&I var būt nozīmīgāka loma šajā steidzamajā nepieciešamībā — „pulcināt” visu jauniešu un jauno pieaugušo paaudzi. Jūs atcerēsieties, ka prezidents Nelsons mācīja, ka Israēla sapulcināšana ir pats svarīgākais darbs pasaulē! Protams, tas ietver misionāru darbu un tempļa darbu, bet prezidents Nelsons teica, kas tas ietver arī ticības un liecības veidošanu to sirdīs, kuriem mēs kalpojam. Viņš teica, ka ikreiz, kad darām kaut ko, kas kādam palīdz slēgt un ievērot derības ar Dievu, mēs pulcinām Israēlu.

Mēs uztraucamies, ka zaudējam daļu mūsu jauniešu un jauno pieaugušo. Tā vietā, lai runātu par pazušanu vai atrašanu, Svētie Raksti biežāk atsaucas uz to kā izkaisīšanu un sapulcināšanu. Ir daži, kam ir grūtības ar ticību. Bet mēs zinām, kur viņi ir; mums viņi nav pazuduši. Taču viņi ir izkaisīti pasaules ietekmes dēļ un varētu būt attālinājušies, un vairs mums nepievienojas. Mums ir ievērojama iespēja un steidzama nepieciešamība palīdzēt „sapulcināt” šo Israēla daļu.

Veids, kā mēs to darīsim, ir radot pieredzes, kas veicina pievēršanos, kā arī nozīmīguma un piederības sajūtu, un padarot šīs pieredzes pieejamas pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Un to mēs darīsim, paliekot uzticīgi savai izcelsmei. Mēs nevēlamies mainīties tikai tāpēc, lai mainītos. Mēs turpināsim ar Svētā Gara spēku mācīt evaņģēliju, kā tas atrodams Svētajos Rakstos. Taču, lai radītu šīs pieredzes, mums ir jāveic daži pielāgojumi.

Mums ir jāpāriet:

No runāšanas un stāstīšanas uz iesaistīšanu un aicināšanu.
No teikšanas studentiem, kur viņiem jābūt, uz viņu satikšanu tur, kur viņi ir.
No vienīgi ideālā slavināšanas uz cīņas pagodināšanu.
No sociālām aktivitātēm uz jēgpilnu sociālo saskarsmi.
No koncentrēšanās uz klases kredītpunktiem un absolvēšanu uz koncentrēšanos uz garīgo izaugsmi un tapšanu.
No pasīviem audzēkņiem, kuri tiek ietekmēti, uz aktīviem dalībniekiem, kuri ir Svētā Gara instrumenti.

Mēs tiksimies ar programmu administratoriem, mūsu semināru un institūtu direktoriem un koordinatoriem, lai palīdzētu skaidrāk definēt mācīšanas un mācīšanās pieredzes un gaidas, lai nodrošinātu apmācību un mentoringu, kā arī rādītājus, lai palīdzētu mums zināt, vai esam guvuši panākumus.

Apmācība un resursi, ko saņemsiet, un izmaiņas tiks veiktas ar mērķi sapulcināt Israēlu — radot pieredzes, kas atbilst visu jauniešu un jauno pieaugušo vajadzībām, un padarot tās plaši pieejamas. Mēs koncentrēsimies uz šo mērķi vismaz trīs nākamos gadus. Tad mēs novērtēsim mūsu progresu un veiksim turpmākās korekcijas.

Mans aicinājums katram no jums ir pievienoties prezidentam Nelsonam vislielākajā darbā uz Zemes — steidzamā nepieciešamībā un iespējā sapulcināt Israēlu, lai sapulcinātu tos, kuri ļaus Dievam gūt virsroku viņu dzīvēs. Notiks ievērības cienīgas lietas, pat brīnumi. Tā būs liela svētība — būt daļai no tā.

Tādēļ, pirms es jums jautāju par izmaiņām seminārā un institūtā, vai es varu jums pajautāt, kas nekad nemainīsies?

Brālis Rorijs Bigelovs: Es domāju, ka viena lieta, kas paliks tāda pati, ir mūsu vispārējais mērķis. Mēs palīdzam jauniešiem un jaunajiem pieaugušajiem izprast Jēzus Kristus mācības un Viņa īstenoto Izpirkšanu un paļauties uz to. Mēs gribam palīdzēt viņiem kvalificēties un sagatavoties tām svētībām, kas viņus sagaida. Un tas nekad nemainīsies. Mūsu vispārējais uzsvars būs uz viņiem, un mēs viņus mīlēsim. Viņi ir svarīgi. Un mēs vēlamies palīdzēt katram no viņiem gūt labu pieredzi seminārā un institūtā.

Brālis Ādams Smits: Es tikai gribētu piebilst, ka mēs vienmēr pievērsīsimies studentu vajadzībām, uz ko jūs norādījāt; ka mums patiešām ir jāapzinās, kas ir vajadzīgs mūsu audzēkņiem, lai gūtu pieredzi klasē, un ka Svētie Raksti ir centrā visam, ko mēs darām, lai palīdzētu apmierināt šo vajadzību, un Glābējs ir galvenais šajā visā pieredzē.

Vēl es domāju, ka divas citas lietas, kas nekad nemainīsies, ir tas, ka mēs vienmēr būsim lojāli pravietiskajām prioritātēm un vadībai, ko mēs saņemam no praviešiem un apustuļiem. Un mēs vienmēr centīsimies, lai Svētais Gars būtu ar mums kopā mūsu personīgajā dzīvē, kad mēs gatavojamies, un jo īpaši tad, kad esam klasē ar studentiem.

Brālis Vebs: Paldies, ka to pateicāt. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi. Tas, kas ir vissvarīgākais, nekad nemainīsies. Tā būtība, kas mēs esam, nekad nemainīsies.

Runājot par to, kas mainās, — šī pārraide ir savādāka. Parasti šajā laikā mums bija Vakars ar Augstāko pilnvaroto, taču šogad norisinās pasaules mēroga apmācības pārraide. Vai kāds no jums varētu pastāstīt par to, kāpēc šādas izmaiņas ir veiktas?

Brālis Rorijs Bigelovs: Ir daudz iemeslu, bet, manuprāt, būtu svarīgi zināt divus galvenos. Un pirmais ir tas, ka mēs jau sen, kopš 1912. gada, kad sākām Granīta semināru, esam daudz pielāgojuši mūsu mācību ciklu, koncentrējoties uz ASV akadēmisko kalendāru. 1991. gadā viss mainījās. 1991. gadā mums patiesībā bija vairāk studentu institūtā ārpus ASV nekā Amerikas Savienotajās Valstīs.

Tāpēc, tā kā mēs turpinājām augt starptautiskā līmenī, mums vienkārši nebija jēgas turpināt darbu pēc kalendāra, kas bija balstīts uz ASV akadēmisko kalendāru. Tāpēc viens no iemesliem ir vēlme šajā ziņā pāriet uz kalendāru, kas ir vairāk kā ikgadējs kalendārs, nevis ziemeļu puslodes akadēmiskais kalendārs.

Vēl vēlos piebilst, manuprāt, otra lieta ir izmaiņa mūsu filozofijā un tas, kā mēs veicam apmācību. Ilgu laiku bija gandrīz tā, it kā mēs rīkotu stafetes sacensības ar stafetes nūjiņu. Centrālais birojs sagatavoja apmācību un prioritātes, un tad reģionu direktoru sanāksmē mēs nodevām šo stafetes nūjiņu reģionu direktoriem. Pēc tam viņi, savukārt, devās un nodeva to saviem reģioniem to apmācībā.

Un tagad mēs uz to vairāk raugāmies, izmantojot reģionu direktoru sanāksmi vai apmācību, lai tā būtu vairāk kā kopīga apspriešanās un kopīga virziena izveidošana. Un tagad, pārceļot mūsu reģionu direktoru sanāksmi no aprīļa uz oktobri, mēs varam tikties ar viņiem oktobrī un pēc tam būtu gatavi, piemēram, kā tagad, janvārī, apmācības pārraidei visai pasaulei.

Brālis Vebs: Tas aktualizē vēl vienu pārmaiņu. Patiesībā mums ir apmēram puse no tiem reģionu direktoriem, cik mums reiz bija. Un tāpēc viņi tiek iesaistīti mūsu padomēs daudz vairāk nekā iepriekš. Tas ļauj šajās padomēs labāk pārstāvēt katra reģiona vajadzības visā pasaulē, un komunikācija notiek brīvāk, tas ir, apspriedes garā. Manuprāt, tas ir nozīmīgi.

Labi, vēl viena pārmaiņa, par ko jautā daudz cilvēku, un mēs patiesi novērtējam ikviena gatavību pielāgoties šīm pārmaiņām, ir tāda, ka mēs darbojamies pēc jauna kalendāra — atbilstoši Nāciet, sekojiet Man! ikgadējam kalendāram, nevis pielāgojam mūsu mācību programmas akadēmiskajam kalendāram. Ādam, vai jūs gribētu parunāt par šo pārmaiņu?

Brālis Smits: Jā, ar lielāko prieku. Tas notika ap 2019. gada martu, kad mēs nolēmām spert pirmo soli, lai saskaņotu Semināru un institūtu mācību programmu ar Svētajos Rakstos balstīto grāmatu Nāciet, sekojiet Man!. Es paņēmu eldera Klārka citātu, ko gribu nolasīt vārds vārdā, jo uzskatu, ka tas ir ļoti zīmīgs.

Kad par to tika paziņots pasaulei, elders Klārks teica: „Tā Kunga pravietis piecēlās vispārējā konferencē un teica: „Mums vajag uz mājām balstītu un Baznīcas atbalstītu evaņģēlija mācību.”¹ Un tāpēc, ka viņš to pateica, tas visu izmainīja.”

Mēs apņēmāmies 2019. gada rudenī — kā jūs atceraties, mēs pārgājām uz Jauno Derību — 2020. gada janvārī pāriet uz Mormona Grāmatu. Ap 2019. gada rudeni pie mums atnāca no brīvā laika semināra programmām un jautāja, vai viņi varētu kaut ko testēt. Viņi gribēja izmēģināt mācīt semināra programmu, kas būtu ciešāk pieskaņota Nāciet, sekojiet Man! lasīšanas plānam. Un mēs domājām, ka varam iemācīties dažas patiešām interesantas lietas, tāpēc aicinājām viņus to darīt.

Un mēs aicinājām pētnieku komandu doties un aprunāties ar studentiem un vecākiem, ar semināra pasniedzējiem un administratoriem, un salīdzināt viņu rezultātus un viņu pieredzi ar tām programmām, kas darbojas pēc tradicionālākas deviņu mēnešu mācību programmas, paliekot uzticīgiem Svēto Rakstu grāmatai, bet joprojām mācot Semināra mācību programmu pēc mūsu deviņu mēnešu kalendāra.

Nu, no mūsu izpētes mēs uzzinājām, ka tas ir patiesi iedvesmojoši. Arī mazliet pārsteidzoši. Tas, ko mēs uzzinājām, bija fakts, ka studenti īsti neuztraucās par atkārtojumiem. Mēs arī atklājām, ka studentu izpratne par Svēto Rakstu grāmatu ir tāda pati abos gadījumos.

Raizes bija par to, ka, mācoties pēc Nāciet, sekojiet Man! kalendāra, semināra studenti palaidīs kaut ko garām vasaras brīvlaika, pavasara brīvlaika vai rudens brīvlaika dēļ. Taču pierādījās, ka studentu izpratne par Svēto Rakstu grāmatu bija tāda pati.

Taču tieši atšķirīgais patiešām piesaistīja mūsu uzmanību. Bija vērojams — un tiešām statistiski tas bija vērojams — to studentu skaita pieaugums, kuri ieradās uz nodarbību, sagatavoti mācīties tās dienas stundu. Ievērojami pieauga to studentu skaits, kuri izteica nozīmīgus komentārus, jēgpilni piedaloties nodarbībās.

Un tas, ko es uzskatīju par visaizraujošāko, bija ievērojamais studentu skaita pieaugums, kuri lasīja Svētos Rakstus mājās — ārpus semināra. Tāpēc, kad mēs redzējām šo pētījumu un redzējām salīdzinājumu, mēs patiešām sapratām, ka, veicot šo pārmaiņu, mēs svētītu studentus un mēs svētītu ģimenes. Tas uzsvēra vēl ko citu, ko elders Klārks bieži mums mācīja, kad bija mūsu pilnvarotais.

Viņš mums mācīja palīdzēt studentiem padziļināti mācīties un gūt pievēršanās pieredzi, kamēr viņi ir kopā ar mums. Pieskaņošanās Nāciet, sekojiet Man! programmai, manuprāt, palīdz mazliet atvieglot šo pārklājuma nastu un to, kas mums ir jāaptver. Mēs vienmēr paliksim uzticīgi Svētajiem Rakstiem; tie vienmēr būs visa centrā. Un Nāciet, sekojiet Man! ļauj mums izstudēt Svēto Rakstu grāmatu no sākuma līdz beigām. Taču mēs zinām, ka nevaram visu aptvert, tāpēc mēs varam koncentrēties uz audzēkņu vajadzībām, vienojot viņus ar Glābēju, darot to ar Svēto Rakstu un ar Svētā Gara palīdzību.

Taču mēs negribējām ignorēt to, ka šeit pastāv problēma, jo pēc jebkuras skolas kalendāra visur pasaulē vienmēr ir brīvlaiks, kad viņi nav skolā, parasti apmēram divu līdz trīs mēnešu garumā. Tas nozīmē divus līdz trīs mēnešus ilgu Svēto Rakstu saturu, ko studenti nesaņems seminārā. Un mums kā Svēto Rakstu skolotājiem tas rada iemeslu bažām.

Tā kā Doktrīnas prasmīga pārzināšana vienmēr ir bijusi svarīga — jau kopš tās ieviešanas, es domāju, ka tas pat vēl vairāk izceļ un palielina tās nozīmi. Ja skolotāji pievērsīs vērību Doktrīnas prasmīgas pārzināšanas iknedēļas mācīšanai neatkarīgi no skolas kalendāra visā pasaulē, studenti apgūs vissvarīgākās un visbūtiskākās mācības. Es domāju, ka dažreiz, tā kā skolotāji ir tik labi un grib aptvert kādu Svēto Rakstu kopu, Doktrīnas prasmīga pārzināšana var tikt atstāta uz beigām, „kad man būs tam laiks”, un mums nekad nav laika. Ir tik daudz, ko mācīt.

Un dažkārt Doktrīnas prasmīga pārzināšana varēja tikt uzlūkota gandrīz kā kaut kādas palīgdarbības seminārā. Taču patiesībā Doktrīnas prasmīga pārzināšana ir ļoti būtiska tajā, ko mēs darām. Tā patiešām palīdz mums sasniegt mūsu mērķi un to, ko pravieši mums ir lūguši. Tāpēc, koncentrējoties uz Doktrīnas prasmīgo pārzināšanu, mēs patiesībā spējam aizpildīt robu tajā, kas netiek aptverts skolas kalendārā, un mēs spējam pieskaņoties Nāciet, sekojiet Man! tādā veidā, kas svētī studentus un ģimenes.

Brālis Vebs: Es atceros, kad mēs parādījām šo pētījumu elderam Džonsonam un runājām par šādu iespēju. Jau no paša sākuma viņš atzina, ka ir labi pieskaņoties Nāciet, sekojiet Man! programmai, jo tā svētī ģimenes un saskaņojas ar viņu studijām mājās. Taču viņš, tāpat kā mēs, bija ļoti noraizējies par „robiem”, kas rastos noteiktās tēmās dažās pasaules daļās skolas brīvlaikos. Seminārā varbūt netiktu mācīts par Glābēja dzīves pēdējo nedēļu vai par Pirmo vīziju, tas ir, par dažiem ļoti nozīmīgiem evaņģēlija notikumiem un principiem.

Tādēļ, kā jūs teicāt, kad mēs pārrunājām iespēju koncentrēties uz Doktrīnas prasmīgas pārzināšanas nodarbībām un iekļaut tās, pat ja tās tiktu izlaistas brīvlaikos, un pat izveidot dažas kopsavilkuma nodarbības, dažus „tiltus”, lai palīdzētu viņiem pievienoties, ja viņi atgriežas pēc brīvlaika un uzreiz „neielec” Nāciet, sekojiet Man! kalendārā, bet sākt ar dažām pārejas nodarbībām, ko viņi ir izlaiduši, un tad iekļauties Nāciet, sekojiet Man! lasīšanas grafikā, — tā mēs varētu panākt tos ieguvumus, ko jūs raksturojāt, paliekot saskaņā ar Nāciet, sekojiet Man! kalendāriem, kā arī novērstu bažas par to, ko, mūsuprāt, viņi varētu palaist garām. Un mums ir arī jāuzticas ģimenēm un indivīdiem, kas studēs šīs nodaļas, kad viņi nebūs kopā ar mums, ka viņi gūs pieredzi un caur Svēto Garu mācīsies to, kas viņiem ir jāapgūst. Tādēļ tas patiešām ir lielisks izskaidrojums. Paldies.

Ziniet, vēl viens jautājums daudziem cilvēkiem ir par izmaiņām lasīšanas prasībās — no prasības lasīt mācību kursa tekstu līdz ikdienas ieradumam studēt Svētos Rakstus. Ko jūs mums pastāstītu par šo lēmumu?

Brālis Smits: Mēs visi zinām par semināra beigšanas un diploma iegūšanas prasībām. Mēs sekojam līdzi apmeklējumam un aicinām viņus izlasīt mācību kursa tekstu. Un tad mums ir zināšanu pārbaude. Un mēs nedaudz pielāgojam lasīšanas prasības, pārejot no četru Svēto Rakstu pamatdarbu laicīgas pabeigšanas, kamēr viņi ir seminārā, uz aicinājumu izkopt ikdienas Svēto Rakstu lasīšanas ieradumu.

Mēs daudz laika pavadām kopā ar saviem reģionu direktoriem un pat ar daudziem reģionālajiem direktoriem visā pasaulē, pārrunājot to, kādas pārmaiņas mēs īsti vēlamies redzēt studentu dzīvē, prātā un sirdīs, pateicoties viņu pieredzei seminārā un institūtā.

Un, runājot par semināra pieredzi un to, kas, kā mēs ceram, notiks studentu dzīvē, mēs runājām par to, ka jāatgriežas pie Svēto Rakstu lasīšanas prasības seminārā. Taču mēs sapratām, ka tas, ko mēs patiešām vēlamies uzsvērt, tas, kas ir pats svarīgākais, ir mūsu spēja palīdzēt studentiem izkopt ikdienas ieradumu, kas paliktu ar viņiem visu viņu dzīvi.

Vēlos dalīties vēl vienā citātā. Tas ir no mūsu Evaņģēlija mācīšana un mācīšanās rokasgrāmatas, bet es domāju, ka tas to ļoti labi rezumē. Tur ir teikts: „Nav daudz, ko skolotāji varētu darīt, kas spēcīgāk un ilglaicīgāk ietekmētu viņu studentu dzīvi uz labu, kā palīdzot studentiem iemācīties iemīlēt Svētos Rakstus un studēt tos katru dienu.”³ Tātad, ja mēs vēlamies, lai Semināra diploms simbolizētu nozīmīgu, dziļu pievēršanās pieredzi četru gadu laikā, Svēto Rakstu studijām ir jābūt daļai no tā.

Un ir daudz veidu, kā jūs varētu izvērtēt studentu iesaisti Svēto Rakstu studijās, taču mēs gribējām koncentrēties uz tā izvērtēšanu, kas ir pats svarīgākais, un tas ir — palīdzēt studentiem izkopt personisku ikdienas Svēto Rakstu studēšanas ieradumu. Tādēļ mēs esam papildinājuši to ar dažiem patiešām labiem vadītāju resursiem, kas, kā mēs ceram, būs pieejami skolotājiem un vadītājiem. Jo tie patiešām papildina šo prasību, palīdzot studentiem iegūt prasmes, izvirzīt mērķus un mācīties, kā patiesi sazināties ar savu Tēvu Debesīs un savu Glābēju caur Svēto Garu Svētajos Rakstos. Taču mēs patiešām domājam, ka šī prasība atbilst tam, kas ir pats svarīgākais, un tam, ko mēs patiesībā vēlamies, lai diploms simbolizētu.

Brālis Vebs: Tātad mēs joprojām mudināsim lasīt mācību kursa tekstu. Patiesībā studiju kursā ir jābūt ikdienas lasīšanas prasībai vai gaidām.

Tādēļ mēs ceram, ka visi semināra studenti joprojām lasīs studiju kursu. Mēs ceram, ka viņi joprojām nospraudīs mērķus, lai tie būtu jēgpilni, kā jūs jau teicāt. Taču kredītpunktu prasība būs 75 procenti no dienām, kurās viņi ir klāt attiecīgajā pusgadā. Mēs nedefinēsim, ko nozīmē lasīt katru dienu. Taču, tā kā viņi nodosies attiecīgā kursa Svēto Rakstu studēšanai ikdienā jebkādā veidā 75 procentus no kopējā laika, tas būs stimuls, lai mudinātu viņus izmantot šo pieredzi kā daļu no viņu semināra laika.

Brālis Bigelovs: Es patiešām priecājos, ka jūs minējāt, ka mērķis var būt citāds, un mūsu vēlamais iznākums ir tāds, ka viņi katru dienu gremdējas Svētajos Rakstos. Dažās pasaules daļās, kur mums ir seminārs, viņiem pat nav Svēto Rakstu drukātā formātā, lai tos varētu lasīt. Tāpēc nepieciešams standarts, kas derētu visai pasaulei, un šis tāds ir. Tas ļauj mums teikt: „Mēs gribam, lai jūs uzlabotu savas attiecības ar Debesu Tēvu caur Dieva vārdu.” Un tas notiks, izkopjot ikdienas paradumu studēt Dieva vārdu.

Brālis Vebs: Tāpēc izmantojiet izdevību — katru dienu dzirdēt Viņa balsi.

Brālis Bigelovs: Tieši tā.

Brālis Vebs: Un tas arī palielina uzticēšanos skolotājiem, vai ne? Strādāt individuāli ar studentiem, lai sekmētu viņu pieredzi atbilstoši viņu vajadzībām un spējām. Un mēs jums uzticamies. Un tāpēc mēs nedefinējam to, ko tas nozīmē, — vairāk, nekā esam to darījuši.

Brālis Bigelovs: Tieši tā.

Brālis Vebs: Paldies. Šīs pārmaiņas, protams, jau ir izsludinātas un ieviestas, un mēs augstu vērtējam jūsu centienus, lai tās pēc iespējas labāk izmantotu, svētījot studentus. Citas acīmredzamās pārmaiņas, par kurām varbūt neviens nevēlas runāt, ir pandēmija un tas, kas ir noticis pēdējo mēnešu laikā mūsu klasēs ar tik daudzām grūtībām un pārmaiņām saistībā ar mācībām tiešsaistē, jā, un citām pārmaiņām, kas radušās pandēmijas dēļ. Rorij, ko, jūsuprāt, mēs esam mācījušies no pandēmijas, un kas tāpēc nākotnē mainīsies?

Brālis Bigelovs: Es domāju, pirmkārt un galvenokārt, un jūs to pieminējāt savos komentāros šodien sākumā: mēs esam sapratuši, ka mums ir brīnišķīgi cilvēki, kas strādā un kalpo kopā ar mums. Un, ja jūs pieskaitāt Baznīcas skolas un visus misionārus, un aicinātos skolotājus, un pilna laika darbiniekus, nepilna laika darbiniekus, tas ir vairāk nekā 60 tūkstoši cilvēku pasaulē. Un viņi ir ļoti, ļoti labi. Taču pandēmija ieslēdza nelielu modinātāja zvanu attiecībā uz prasmēm, kuru mums varbūt nebija.

Es riskēšu un dalīšos kādā personiskā pieredzē. Pirms septiņiem gadiem man un manai sievai tika lūgts kalpot par misijas vadītājiem Brazīlijā. Un mēs, pastudējuši portugāļu valodu, devāmies ceļā — es jaunieša gados kalpoju misijā, kurā runāju spāniski, tāpēc tā mums bija jauna valoda — domājot, ka mums ir kāds zināms līmenis vai prasme runāt portugāļu valodā.

Un es atceros pašu pirmo dienu, kad mēs ieradāmies misijā, un tad aizbraucošais misijas prezidents aizveda mūs uz misijas māju. Tur bija aprīkojuma menedžeris, un, kad mēs iegājām virtuvē, viņš teica: „Skatieties, jums vajadzēs pasūtīt ūdeni.” Viņš tā kā uzlika roku uz ūdens trauka un teica: „Jums vajadzēs dabūt jaunu ūdens pudeli.” Man iestājās pilnīga panika, jo es nezināju, kā portugāļu valodā var pateikt ūdens pudele. Saprotiet, es biju apguvis ko citu. Mēs bijām studējuši, mēs domājām, ka saprotam. Un es viņam teicu, es jautāju: „Vai jūs varat to izdarīt manā vietā? Vai jūs to izdarītu?” Un viņš teica: „Protams.”

Viņš gan neredzēja, ka viņa zvana laikā es pagriezu viņam muguru, izvilku nelielu kartīti un vārds vārdā pierakstīju, kā pasūtīt ūdeni. Un es domāju, ziniet, mana ģimene, mēs nomirsim pēc divām nedēļām, jo es varētu nedabūt ūdeni.

Šī pieredze bija apskaidrības brīdis, kas man parādīja, ka es nezināju to, ko, manuprāt, zināju. Un, manuprāt, pandēmija to mums ir sniegusi. Mūsu kompetences līmenis, mūsu prasmes līmenis reliģiskās izglītības nodrošināšanā tiešsaistē nav tāds, kādam tam būtu jābūt. Un daži ir ātri pielāgojušies, un šī prasme viņiem bija kā iedzimta un piemītoša, un viņi to ir spējuši paveikt. Citi varbūt ne tik labi.

Un tāpēc es domāju, ka viena no lietām, ko mēs esam mācījušies un kas mums būs jāturpina, ir tā, ka mums ir jāturpina uzlabot prasmes. Mums ir jāatrod veidi, kā uzlabot savas spējas.

Jūs jau esat pieminējuši kaut ko savās ievada piezīmēs. Es turpinu uz to atsaukties, bet es domāju, ka tas patiešām ir svarīgi. Elders Klārks teica: „Lai kāda paklausības, cerības vai žēlsirdības pakāpe mums nepiemistu, lai kādas profesionālās prasmes un spējas mēs nebūtu apguvuši, ar to nepietiks tā darba paveikšanai, kas stāv mūsu priekšā.”⁴

Un, manuprāt, viena no lietām, ko man personiski sniegusi pandēmija, ir dziļa vēlme pilnveidoties, lai nodrošinātu to, ka es atbilstu gaidām, Tā Kunga augošajām gaidām šajā ļoti atšķirīgajā pasaulē, kāda mums ir šobrīd. Tad nu, kas notiks attiecībā uz tiešsaisti? Es nezinu. Ādam, ko tas nozīmēs mūsu tiešsaistes apmācībai? Manuprāt, tu esi labāk piemērots, lai atbildētu uz šo jautājumu.

Brālis Smits: Nu, es atkārtošu to, ko jūs jau teicāt. Es domāju, ka mēs no pandēmijas apguvām divas patiešām būtiskas lietas, kuras mēs turpmāk izmantosim. Pirmkārt, kā jau jūs minējāt, mēs patiešām strādājam ar vislabākajiem cilvēkiem. Mūsu pilna laika skolotāji, mūsu brīvprātīgie, viņi ir tik paklausīgi un brīnišķīgi, un ziedošanās pilni. Viņi patiešām darbojās grūtā situācijā un uzrādīja lielisku sniegumu.

Mēs arī esam sapratuši pilnveidošanās iespējas. Un es domāju, ka mēs esam labāk sapratuši, kādi jautājumi mums ir jāuzdod, lai saņemtu tās atbildes, kas mums ir jāapgūst.

Viena lieta, ko mēs esam paveikuši Baznīcas administratīvajā ēkā, ir tā, ka esam izveidojuši Digitālo mācību pārvaldības nodaļu. Tas nozīmē cilvēku nodaļu ar īpašām zināšanām, lai palīdzētu mums gūt panākumus tiešsaistes semināru un institūtu programmā, ko mēs piedāvājam. Iemesls, kāpēc mēs to nosaucām par Digitālo mācību pārvaldību, ir tāds, ka vārds tiešsaiste var nozīmēt ļoti daudz ko. Un tas, ko mēs patiesībā domājam, ir jebkāda veida attālinātais sniegums, izmantojot tehnoloģijas, neatkarīgi no tā, vai tas ir hibrīda veidā vai videokonference, vai asinhroni, — ir tik daudz dažādu veidu, kā mēs to varam uzlūkot.

Taču, manuprāt, mēs esam iemācījušies, kādi jautājumi mums ir jāuzdod. Un mēs sākam uzdot šos jautājumus, lai varētu veidot resursus, infrastruktūru un programmu, kas palīdzētu atbalstīt paplašināto digitālo piedāvājumu gan semināra, gan institūta nodarbībās.

Noteikti tad, kad Covid izzudīs, — mēs visi ceram, ka pēc iespējas ātrāk, — pieprasījums nebūs tik augsts, taču tas būs augstāks, nekā bija iepriekš, jo mēs patiesībā esam sasnieguši dažus studentus, kurus nebijām sasnieguši iepriekš. Mēs esam spējuši svētīt cilvēku dzīvi un ģimenes, ko mēs nespējām agrāk, jo mēs savā ziņā bijām spiesti iesaistīties šādā snieguma veidā, un tagad mēs redzam, kādas ir priekšrocības. Tagad mēs zinām, kādus jautājumus uzdot, lai kļūtu labāki, un mēs darām visu iespējamo, lai uzzinātu šīs atbildes. Un tādēļ, manuprāt, nākotnē mūs sagaida kas aizraujošs.

Brālis Vebs: Ziniet, daži cilvēki ir jautājuši: „Vai mēs kādreiz nonāksim situācijā, kad mums būs sagatavoti skolotāji darbam tiešsaistē?” Un es teiktu, ka mēs joprojām cīnāmies ar šiem jautājumiem. Ļoti iespējams, ka pienāks tāda diena, kad būs pilna laika skolotāji, kuri mācīs tikai tiešsaistē. Taču ir arī taisnība, ka mums visiem ir nepieciešama pamatizpratne par to, kā efektīvi mācīt tiešsaistē. Kādā brīdī mēs visi varētu tikt aicināti to darīt. Un tad, protams, mēs gribam to darīt, cik labi vien varam. Mēs esam redzējuši, ka daži skolotāji to paveic ļoti labi. Mēs esam redzējuši skolotājus, kuri ir četrkāršojuši savu studentu skaitu Institūta programmās, jo viņiem ir ļoti efektīvi sniegumi tiešsaistē. Svarīgāk par organizatorisko struktūru ir tas, vai mēs varam apgūt prasmes, kas nepieciešamas, lai efektīvi sniegtu tiešsaistes izglītību un patiesi svētītu cilvēkus, izmantojot šo pasniegšanas metodi?

Vairāk par to mācoties, mēs vairāk dalīsimies mācību iespējās, lai cilvēki varētu darīt visu iespējamo, sniedzot efektīvu reliģisko izglītību. Es domāju, ka šie ir lieliski komentāri. Paldies.

Brālis Bigelovs: Šis pielāgojums ar tiešsaistes apmācību — es nedomāju, ka tā ir pilnīga atteikšanās no tā, ko esam darījuši agrāk. Taču mums ir jāpielāgojas, varbūt pat jānolīgst vairāk nepilna laika institūta skolotāju, nepilna laika semināra skolotāju. Tiešsaistē cilvēkiem ir iespēja mācīt, un tā var nebūt pilna slodze.

Brālis Vebs: Taču neviens netiks piespiests šajās pārmaiņās. Mēs veiksim šos pielāgojumus pakāpeniski un tad, kad būs pieejamas jaunas iespējas. Es īsi pieminēšu vienu iemeslu. Mūsu darbinieku vidū ir arvien vairāk sieviešu. Un mēs esam ļoti pateicīgi par ieguldījumu, ko viņas sniedz. Un dažas no viņām ģimenes apstākļu dēļ, iespējams, izvēlas mācīt nepilnu darba laiku vai mācīt tiešsaistē, vai kāda cita iemesla dēļ.

Ziniet, ir arī taisnība, ka, tā kā mums ir bijis vairāk sieviešu darbinieču, ir palielinājušās viņu vadības iespējas. Es tikai minēšu, ka mums ir 10 nodaļu direktori Baznīcas administratīvajā ēkā, un trīs no tiem tagad ir sievietes. Un viņas netika ieceltas vai pieņemtas darbā šajos amatos tāpēc, ka viņas ir sievietes; viņas bija viskvalificētākās kandidātes šiem amatiem un sniedz milzīgu ieguldījumu tajā darbā, ko mēs veicam.

Taču tas ir tikai piemērs, jo mūsu organizācija aug, tā notiek arī ar reģionu direktoriem, mācībspēkiem un programmu administratoriem. Un es to pieminēšu arī par viņiem, jo tās ir pārmaiņas mūsu darbaspēkā, un mums tas ir jāapzinās. Un tiem, kas ir programmu administratori, ir vairāk jāapzinās dažādas perspektīvas un kopīgi jāapspriežas, un jāsmeļas cilvēku pieredzē un viņu viedokļos.

Es tikai domāju, ka tas ir kaut kas, kas mums ir jāapzinās, lai gūtu labumu no daudzveidīgāka darbaspēka. Un es zinu, ka tas ir specifiski darbiniekiem, bet tas attiecas arī uz visu pasauli, kurā ir skolotāji, vīrieši un sievietes ar ļoti dažādu, atšķirīgu izcelsmi, kuri ir aicināti par skolotājiem, kuriem ir tik daudz, ko piedāvāt, ka mums ir jāieklausās viņu viedokļos un jāizprot viņu skatījums un pieredze, lai mēs varētu svētīt savus studentus mūsu organizācijā.

Brālis Bigelovs: Daudzi varbūt to nezina, bet mēs sākam veidot dažādu jomu komandas. Tas ļauj iegūt mācību programmu autorus no visas pasaules un individuālus apmācības pakalpojumu sniedzējus, kā arī apmācības pakalpojumu grupas, iespējams, no dažādām pasaules malām. Un tas mums ļauj daudz labāk saskatīt to, kas notiek pasaulē, nevis gūt tikai ļoti šauru skatījumu.

Brālis Vebs: Paldies. Ādam, vai mēs varam vēlreiz pievērsties jums? Ir daudz kas noticis saistībā ar Jauninājumu institūtu; daudzi cilvēki par to interesējas un ir devuši savu ieguldījumu šajos centienos. Kādas jaunas ziņas jūs mums varētu sniegt par Jauninājumu institūtu?

Brālis Smits: Nu, mēs noteikti tam esam veltījuši daudz laika un resursu, un daudz brīnišķīgu institūta direktoru un skolotāju aplūkoja tādas lietas kā fiziskās vides maiņu vai jaunus kursu piedāvājumus, vai pat kursu nosaukumu pielāgošanu. Un tas viss ir brīnišķīgi. Manuprāt, iespējams, svarīgākais, ko mēs darām, ir tas, ka mēs ieklausāmies mūsu institūta studentos, īpaši koncentrējoties uz to, lai uzklausītu tos studentus, kuri varētu būt kopā ar mums, taču nav. Varbūt viņi vienreiz atnāca un vairs neatgriezās, vai varbūt vēl nav ieradušies institūtā. Un tāpēc mēs tiešām koncentrējamies uz to, lai viņus uzklausītu.

Es domāju, ka vissvarīgākais jauninājums, ko mēs varam ieviest, ir nedaudz pielāgot to, kā mēs mācām. Kā jau jūs teicāt, Rorij, tā nav pilnīga pārbūve; tie ir tikai nelieli pielāgojumi, nelielas pārmaiņas tajā, ko mēs darām bieži. Un es domāju, brāli Veb, ka jūsu uzruna pagājušā gada jūnijā, kurā jūs uzsvērāt tādu klašu izveidi, kurās notiek pievēršanās, kas ir nozīmīgas un kurās var sajust piederības sajūtu, ir tieši tas, kā mēs ieviešam jauninājumus institūtā.

Patiesībā es gribēju dalīties ar kādu stāstu, kurā ar mani dalījās kāda institūta pasniedzēja reģionālais direktors. Viņš gatavojās mācīt savu pirmo Mūžīgās ģimenes kursa Zoom sanāksmi. Un gatavojoties viņš aicināja ikvienu savu studentu sniegt nelielu video ievadu par sevi.

Un viens no viņa vīriešu dzimuma studentiem nolēma stādīties priekšā institūta klasei kā gejs, un viņam bija daži strīda jautājumi par Baznīcas nostāju attiecībā uz ģimeni un laulību. Un šis skolotājs zināja, ka viņš plāno sākt nodarbību un mācīt ģimenes doktrīnu un principus. Tāpēc viņš nolēma būt patiesi apdomīgs, uzmanīgs un lūgšanu pilns. Viņš uzsāka sarunu ar šo jauno vīrieti patiesi sirsnīgi un ļāva viņam noprast, ka vēlas, lai institūta klase būtu vieta, kur viņš ne tikai varētu skaidri mācīt doktrīnu un mācīt to, ko pravieši un apustuļi ir mācījuši, bet arī vieta, kur studenti varētu justies droši un nenosodīti, daloties savās bažās, problēmās un jautājumos.

Pateicoties tam, ka tika uzsākta saruna ar šo jauno vīrieti, viņš pateica savam skolotājam, ka bija plānojis vienkārši paklusēt visas nodarbības laikā, jo tā viņš parasti darīja. Kad kāds cilvēks Baznīcas vidē sāk mācīt par ģimeni, viņš it kā „atslēdzas” un tikai klusē. Taču, pateicoties tam, ka šis skolotājs tādā veidā panāca pretī studentam, viņš nolēma, ka nāks uz nodarbībām un piedalīsies. Un šai klasei patiešām bija brīnišķīga pieredze, jo šis jaunais vīrietis daudz iesaistījās, un viņa bažas un jautājumi palīdzēja patiesi veicināt jēgpilnas diskusijas, jo tas notika ticības vidē, kur tika mācīta patiesība un uzdoti patiesi, godīgi un sirsnīgi jautājumi.

Nu, pēc nodarbības šis students uzrakstīja skolotājam vēstuli, kas tika atklāta arī man. Un es domāju, ka tā patiešām vēsta par to, ko mēs patiesībā vēlamies darīt, lai institūtā ieviestu jauninājumus. Viņš teica:

„Es tikai vēlos Jums pateikties par to, kā pagāja nodarbība. Es par to mazliet nervozēju un negribēju neko teikt, taču beigās es jau gandrīz sāku skaļi saukt „paldies”! Šī nodarbība bija lieliska. Es to salīdzinu ar mācību stundu, ko es guvu, kad atklāju, ka esmu gejs, semināra skolotājam vidusskolā, kurš izturējās atbalstoši, kad viņam izstāstīju, kas ar mani bija noticis citā nodarbībā. Viņa un jūsu mācību stunda bija pilna mīlestības un atbalsta un vienkārši mainīja visu manu dzīvi. Es jūtu, ka manī atdzimst vēlme palikt evaņģēlijā un jauna apņemšanās censties pēc iespējas labāk dzīvot pēc tā. Tas izmaina dzīvi. Paldies. Un paldies, ka atbildējāt uz maniem jautājumiem un vēlējāties mani iepazīt un būt tik atbalstošs. Es pierakstīju savas sajūtas par visu, jo sajutu Garu … ļoti stipri. Es pierakstīju savā dienasgrāmatā, ka esmu ļoti pateicīgs un ļoti priecīgs. Šobrīd man plūst laimes asaras. Paldies Jums, Jūsu brālis un Dieva dēls.”

Mēs redzam, ka šis skolotājs izveidoja jēgpilnu saikni ar studentu — tā, ka tas deva viņam cerību un drosmi nākt pie Glābēja un turpināt doties pa savu derību taku. Un tas notika tāpēc, ka šī skolotāja klase tagad ir pievēršanās, nozīmīguma un piederības vieta.

Brālis Vebs: Man patīk, kā jūs atbildējāt uz šo jautājumu. Mēs strādāsim pie vides izmaiņām un kursa izklāstiem, un daudz kā cita. Un, atrodot jaunus, praktiskus veidus, kā ieviest institūtā jauninājumus, jūs galu galā pieaicināt vairāk to studentu, kuri šobrīd nepiedalās. Un tad, kad viņi atnāk un gūst šādu pieredzi, tā viņus paturēs un saistīs ar Debesu Tēvu — tieši tas ir visas šīs iniciatīvas mērķis, tāpēc paldies jums.

Ļaujiet man uzdot vēl vienu beidzamo jautājumu, un jūs abi uz to atbildiet. Mēs esam runājuši par daudz ko, kas cilvēkiem jau ir zināms, bet kaut kas, ko viņi varētu nezināt, ir dažas izmaiņas, kas būs saistībā ar rokasgrāmatu — Mācīšana un mācīšanās — un citām lietām, kas saistītas ar apmācībām, kuras tiks apvienotas ar mūsu jaunajām rokasgrāmatām. Tad ko jūs viņiem pastāstītu par gaidāmajiem jaunumiem saistībā ar mūsu apmācību?

Brālis Smits: Mēs patiešām arvien vairāk piepūlamies, lai koncentrētos un vienkāršotu, un apvienotu. Un mēs esam patiesi saviļņoti par iespēju sadarboties ar vispārējo Svētdienas skolas prezidiju Priesterības un ģimenes departamentā, lai mums būtu viena rokasgrāmata Baznīcas skolotājiem. Mācīšana pēc Glābēja parauga un Evaņģēlija mācīšana un mācīšanās tiks apvienotas, un tās tiks vienkāršotas un padarītas skaidrākas, lai sniegtu mums patiešām skaidru mācīšanas definīciju — to, kādai būtu jābūt mācību stundas pieredzei, ko audzēkņiem vajadzētu piedzīvot, kad viņi ir kopā ar mums. Tā būs vispārēja rokasgrāmata aicinātiem skolotājiem un semināru un institūtu skolotājiem.

Tāpēc, lai to atbalstītu, mēs sākam veidot to, ko mēs saucam par Apmācības resursu bibliotēku, lai tad, kad skolotāji izlasa kādas prasmes definīciju, viņi zinātu, ka ir vieta, kur viņi var meklēt, lai šo prasmi varētu izpētīt un izskaidrot, kur varētu saņemt apmācību par to un aicinājumu to izkopt un pielietot. Tāpēc mēs patiešām ceram palīdzēt mūsu skolotājiem izvēlēties kādu prasmi, kuru viņi vēlas izkopt, un sniegt resursus tās izkopšanai. Un līdztekus tam mēs patiešām vēlamies atrast veidus, kā izvērtēt, vai mēs darām to, ko ceram paveikt? Vai mēs īstenojam mūsu mērķi jauniešu dzīvē?

Un mēs pētām dažus efektīvus un jēgpilnus veidus, kā skolotājs var izvērtēt sevi, uzlabot to, kā skolotājiem palīdz koordinators, kas var pievienoties stundā un palīdzēt viņiem augt, pilnveidoties un kļūt labākiem, kā arī jautāt mūsu studentiem par viņu pieredzi un to, kas patiesībā notiek viņu dzīvē. Un mēs ceram, ka tas viss tiks darīts iedrošinājuma, attīstības un izaugsmes garā, un mums būs iespēja izmantot jebkādus pieejamos resursus, lai mēs būtu labāki skolotāji.

Mēs visi zinām, ka mēs dzīvojam dienās pirms Glābēja Otrās Atnākšanas, un tie jaunieši, kas ienāk mūsu klasēs, ir starp labākajiem, ko šī pasaule jebkad pieredzējusi. Un mums ir jābūt labiem, tāpēc ka viņi ir tik labi. Un tādēļ mēs vēlamies kļūt labāki.

Brālis Bigelovs: Es domāju, ka tas ir interesanti, ko Ādams izklāstīja; tā ir šī ideja — vai mēs varam definēt, uz ko mēs ceram? Vai mēs varam tam pienācīgi sagatavoties? Un ļoti būtiska ir izvērtēšana. Mēs esam pat pārrunājuši veidus, kā parādīt šos izvērtējumus un pēc tam nospraust dažus mērķus, balstoties uz rezultātiem un to, kādus mēs tos vēlamies.

Brālis Vebs: Kad mēs runājam par snieguma pārvaldību vai ko citu un lietojam šo profesionālo terminu, tad cilvēki domā: „Nu, es mācu evaņģēliju, un tas padara mani nervozu.” Jūs visi mīlat savus studentus; jūs visi vēlaties viņus svētīt. Tāpēc, ja kāds var būt jums līdzās, lai palīdzētu jums šajā virzībā, vēlmē svētīt studentus, un atspoguļotu to, kas notiek klasē, un sniegtu jums palīdzību jūsu vēlmē pilnveidoties un svētīt studentus — nevis tāpēc, ka jūs visi vēlaties būt ideāli skolotāji, bet tāpēc, ka jūs vēlaties radīt saviem studentiem vislabāko pieredzi.

Tāpēc es domāju, ka tas patiešām ir aizraujoši, un es domāju, ka jūs to redzat, — līdz ar rokasgrāmatu, ar Apmācības resursu bibliotēku un pat ar to, ko mēs nodēvējām par izvērtējumiem, tas viss ir patiešām pozitīvi un noderīgi, par ko, manuprāt, jūs būsiet sajūsmā. Vismaz tā mēs ceram, vai ne?

Brālis Smits: Jā.

Brālis Vebs: Vai jūs vēlējāties ko teikt, pirms es pabeidzu?

Brālis Bigelovs: Jā, vēl viens aspekts, manuprāt, ir ļoti svarīgs. Mēs bieži koncentrējamies uz mācīšanu un mācīšanas uzlabošanu un aizmirstam par vadības jeb administratīvo darbu, kas ir jāpaveic Semināra direktoram vai koordinatoram, vai reģionālajam direktoram, reģiona direktoram, lai kāds arī nebūtu tas amats. Un tagad mēs cenšamies to neaizmirst. Mums ir mērķis un ideja par to, ka nodrošināsim lomu dokumentu, kas palīdz direktoram zināt, kas tiek sagaidīts. Tāpēc, kad mēs runājam par izvērtējumu, tas nav tikai mācīšanas izvērtējums; tas ir jūsu vadības izvērtējums. Tāpēc, kad pirms dažiem gadiem man tika lūgts kļūt par direktoru, es būtu atzinīgi novērtējis to, par ko mēs runājam.

Ja es varētu dot darbiniekiem, atsevišķiem mācībspēkiem, administratīvajiem palīgiem ko šādu: „Palīdziet man uzzināt, kā man sokas,” pamatojoties uz kādu standartu, „un palīdziet man uzzināt, ko es varu darīt, lai pilnveidotos.” Es gribu būt vislabākais vadītājs, kāds vien varu būt, un vienīgais veids, kā to izdarīt, ir uzzināt, kāds es esmu, kādam man jābūt un ko es varu darīt, lai tāds kļūtu. Tāpēc viss, par ko mēs esam runājuši, ir šajā kontekstā — palīdzēsim vairāk jauniešiem, jaunajiem pieaugušajiem gūt lielisku pieredzi, un tad tas attiecas arī uz manu vadību.

Brālis Vebs: Svarīgi atzīmēt, ka daži no šiem pielāgojumiem notiks diezgan ātri, tuvāko mēnešu laikā, un citi prasīs ilgāku laiku.

Paldies. Pirms mēs pabeidzam šo pārraides daļu, es gribētu pateikt vēl vienu lietu par pārmaiņām kopumā. Mēs varam radīt visādas jaunas programmas un resursus pasaulē, bet tam nebūs nekādas nozīmes un nekas no tā negūs sekmes, ja vien mēs nebūsim vienoti un ja vien nebūsim saskaņoti ar Debesu Tēva gribu. Tas prasīs vislabāko, ko mēs spējam sniegt. Tas prasīs, lai mēs ļaujam Dievam gūt virsroku mūsu dzīvē. Tas prasīs, lai mēs būtu gatavi pieņemt pārmaiņas un ar prieku uz tām atsauktos. Lai mums būtu spēks mainīt cilvēku dzīvi, mums ir jāmāca un jāliecina ar pārmaiņām sirdī.

Kaut mēs apvienotu savas sirdis, pilnībā iesaistoties Kristus darbā. Un kaut mēs vairāk paļautos uz Viņu. To darot, mēs spēsim pielāgoties visām pārmaiņām, lai kādas tās būtu. Svētais Gars palīdzēs mums saskatīt un mainīt to, ko ir nepieciešams mainīt mūsu personīgajā dzīvē un mūsu mācīšanā. Un mēs paši pieredzēsim, ka mūsu Dievs ir brīnumu Dievs. Jēzus Kristus Vārdā, āmen.