1 Un tagad es beidzu savu pierakstu par manas tautas, nefijiešu, ^aiznīcināšanu. Un notika, ka mēs soļojām lamaniešu priekšā.

2 Un es, Mormons, rakstīju vēstījumu lamaniešu ķēniņam un vēlējos no viņa, lai viņš ļautu, ka mēs varētu sapulcināt kopā savus ļaudis Kumoras ^azemē pie kalna, kas tika saukts par Kumoru, un tur varētu dot viņiem kauju.

3 Un notika, ka lamaniešu ķēniņš ļāva man to, ko es vēlējos.

4 Un notika, ka mēs soļojām uz Kumoras zemi, un mēs uzslējām savas teltis ap Kumoras kalnu; un tas bija daudzo ūdeņu, upju un avotu zemē, un tur mums bija cerība gūt pārākumu pār lamaniešiem.

5 Un, kad trīs simti un astoņdesmit un četri gadi bija pagājuši, mēs sapulcinājām visus atlikušos no mūsu ļaudīm Kumoras zemē.

6 Un notika, kad mēs bijām sapulcinājuši visus mūsu ļaudis kopā Kumoras zemē, lūk, es, Mormons, sāku kļūt vecs; un, zinādams, ka tā būs pēdējā manas tautas cīņa, un saņēmis pavēli no Tā Kunga, lai es nepieļautu, ka pieraksti, kas ir tikuši nodoti no mūsu tēviem un kas ir svēti, kristu lamaniešu rokās (jo lamanieši tos iznīcinātu), tādēļ es iztaisīju ^ašo pierakstu no Nefija plāksnēm un ^bnoglabāju Kumoras kalnā visus tos pierakstus, kas man bija uzticēti ar Tā Kunga roku, izņemot tikai ^cšīs dažas plāksnes, ko es devu savam dēlam ^dMoronijam.

7 Un notika, ka mana tauta ar savām sievām un saviem bērniem tad redzēja lamaniešu ^akarapulkus soļojam uz tiem; un ar šausmīgām bailēm no nāves, kas piepilda visu bezdievīgo krūtis, viņi gaidīja tos saņemt.

8 Un notika, ka viņi nāca cīnīties pret mums un katra dvēsele tika piepildīta ar šausmām viņu lielā skaita dēļ.

9 Un notika, ka tie uzkrita maniem ļaudīm ar zobenu un ar loku, un ar bultu, un ar cirvi, un ar visa veida kara ieročiem.

10 Un notika, ka mani vīri tika nocirsti; jā, mani desmit tūkstoši, kas bija ar mani, un es kritu ievainots to vidū; un viņi pagāja man garām, ka viņi neatņēma manu dzīvību.

11 Un, kad viņi bija izgājuši cauri un nocirtuši ^avisus manus ļaudis, izņemot divdesmit un četrus no mums (starp kuriem bija mans dēls Moronijs), un mēs, pārdzīvojuši savu ļaužu nāvi, redzējām no rīta no Kumoras kalna augšas, kad lamanieši bija atgriezušies savās nometnēs, ka desmit tūkstoši no maniem ļaudīm, kas bija tikuši manis vesti uz priekšu, bija nocirsti.

12 Un mēs arī redzējām desmit tūkstošus no maniem ļaudīm, kurus bija vedis mans dēls Moronijs.

13 Un lūk, Gidgidona desmit tūkstoši bija krituši, un viņš arī to vidū.

14 Un Lamahs bija kritis ar saviem desmit tūkstošiem; un Gilgals bija kritis ar saviem desmit tūkstošiem; un Limhass bija kritis ar saviem desmit tūkstošiem; un Jeneums bija kritis ar saviem desmit tūkstošiem; un Kūmenihass, un Moronihass, un Antionums, un Šibloms, un Šems, un Jošs bija krituši ar saviem desmit tūkstošiem katrs.

15 Un notika, ka bija vēl desmit, kas bija krituši no zobena, ar saviem desmit tūkstošiem katrs; jā, patiesi, ^avisi mani ļaudis, izņemot tikai tos divdesmit un četrus, kas bija ar mani, un arī dažus, kas bija aizbēguši uz dienvidu zemēm, un dažus, kas bija pārbēguši pie lamaniešiem, bija krituši, un viņu miesas un kauli, un asinis gulēja uz zemes virsas, būdamas to roku atstātas, kas viņus nokāva, pūt zemē un sairt, un atgriezties pie savas māmuļas zemes.

16 Un mana dvēsele plīsa aiz sāpēm dēļ manu ļaužu nokaušanas, un es kliedzu:

17 Ak jūs skaistie, kā gan varējāt jūs pamest Tā Kunga ceļus! Ak jūs skaistie, kā gan varējāt jūs atraidīt Jēzu, kas stāvēja ar atvērtām rokām, lai jūs pieņemtu!

18 Lūk, ja jūs to nebūtu darījuši, jūs nebūtu krituši. Bet lūk, jūs esat krituši, un es sēroju par jūsu zaudēšanu.

19 Ak jūs, skaistie dēli un meitas, jūs tēvi un mātes, jūs vīri un sievas, jūs skaistie, kā tas nākas, ka jūs varējāt krist!

20 Bet lūk, jūs esat aizgājuši, un manas bēdas nevar jūs atgriezt.

21 Un diena nāks drīz, kas jūsu mirstību tērps nemirstībā, un šie ķermeņi, kas tagad pūstot maitājas, drīz kļūs par ^anemirstīgiem ķermeņiem, un tad jums vajadzēs stāties Kristus soģa krēsla priekšā, lai jūs tiktu tiesāti atbilstoši saviem darbiem, un, ja būs tā, ka jūs esat taisnīgi, tad jūs esat svētīti ar saviem tēviem, kas ir aizgājuši pirms jums.

22 Ak, kaut jūs būtu nožēlojuši grēkus pirms šī lielā iznīcība nāca pār jums. Bet lūk, jūs esat aizgājuši, un Tēvs, jā, Mūžīgais Debesu Tēvs, zina jūsu stāvokli; un Viņš rīkosies ar jums atbilstoši Savai ^ataisnībai un ^bžēlastībai.