3. Nefija 17
Zemteksta piezīmes
Tēma

17. nodaļa

Jēzus liek ļaudīm pārdomāt Viņa vārdus un lūgt par sapratni. Viņš izdziedina viņu slimos. Viņš lūdz par tiem ļaudīm, izmantodams tādu valodu, kas nevar tikt rakstīta. Eņģeļi kalpo viņiem un uguns ieskauj viņu bērniņus. Apmēram 34. g. pēc Kr.

1 Lūk, tad notika, kad Jēzus bija sacījis šos vārdus, Viņš paraudzījās atkal apkārt uz ļaužu pulku, un Viņš teica uz tiem: Lūk, Mans alaiks ir tuvu klāt.

2 Es manu, ka jūs esat vāji, ka jūs nevarat asaprast visus Manus vārdus, ko Man Tēvs ir pavēlējis runāt uz jums šinī reizē.

3 Tādēļ ejiet uz savām mājām un aapdomājiet to, ko Es esmu sacījis, un vaicājiet Tēvam Manā Vārdā, lai jūs varētu saprast, un bsagatavojiet savus prātus crītam, un Es nākšu pie jums atkal.

4 Bet tagad Es aeju pie Tēva un arī lai bparādītos cpazudušajām Israēla ciltīm, jo tās nav zudušas Tēvam, jo Viņš zina, kurp Viņš tās ir aizvedis.

5 Un notika, kad Jēzus bija tā runājis, Viņš atkal pameta Savas acis apkārt uz ļaužu pulku un redzēja, ka viņi bija asarās un cieši raudzījās uz Viņu, it kā lūgdami, lai Viņš paliek nedaudz ilgāk ar tiem.

6 Un Viņš sacīja uz tiem: Lūk, Mana sirds ir pilna alīdzjūtības pret jums.

7 Vai jūsu vidū ir kādi slimie? Vediet viņus šurp. Vai jums ir kādi, kas ir klibi vai akli, vai tizli, vai kropli, vai spitālīgi, vai kas ir izkaltuši, vai kas ir kurli, vai kas sirgst jebkādā veidā? Vediet viņus šurp un Es tos dziedināšu, jo Es jūtu jums līdzi, Mana sirds ir piepildīta ar žēlastību.

8 Jo Es redzu, ka jūs gribat, lai Es parādu jums to, ko Es darīju jūsu brāļiem Jeruzālemē, jo Es redzu, ka jūsu aticība ir bpietiekama, lai Es jūs dziedinātu.

9 Un notika, kad Viņš bija tā runājis, viss ļaužu pulks vienprātīgi gāja ar saviem slimajiem un saviem sirgstošajiem, un saviem klibajiem, un saviem aklajiem, un saviem mēmajiem, un ar visiem tiem, kas sirga jebkādā veidā; un Viņš adziedināja ikvienu, kad tie tika atvesti pie Viņa.

10 Un viņi visi, gan tie, kas bija dziedināti, gan tie, kas bija veseli, zemojās pie Viņa kājām un pielūdza Viņu; un, cik daudzi varēja, nāca no ļaužu pulka un askūpstīja Viņa kājas, tā ka tie mazgāja Viņa kājas ar savām asarām.

11 Un notika, ka Viņš pavēlēja, lai viņu amazie bērni tiktu atnesti.

12 Tā tie atnesa savus mazos bērnus un nolika tos zemē visapkārt Viņam, un Jēzus stāvēja vidū, un ļaužu pulks deva ceļu, līdz tie visi bija atnesti pie Viņa.

13 Un notika, kad viņi visi bija atnesti un Jēzus stāvēja to vidū, Viņš pavēlēja ļaužu pulkam, lai tie anomestos uz ceļiem zemē.

14 Un notika, kad tie bija nometušies uz ceļiem zemē, Jēzus nopūtās pie sevis un teica: Tēvs, Es esmu asatraukts par Israēla nama ļaužu bezdievību.

15 Un, kad Viņš bija pateicis šos vārdus, Viņš arī nometās uz ceļiem zemē; un lūk, Viņš lūdza Tēvu, un tas, ko Viņš lūdza, nevar tikt uzrakstīts, un ļaužu pulks, kas dzirdēja Viņu, liecināja.

16 Un viņi liecināja šādā veidā: aAcs nekad nav redzējusi, nedz arī auss kādreiz dzirdējusi iepriekš tik lielas un brīnumainas lietas, kā mēs redzējām un dzirdējām Jēzu runājam uz Tēvu;

17 un neviena amēle nevar izteikt, nedz arī kāds cilvēks var uzrakstīt, nedz arī cilvēku sirdis var aptvert tik lielas un brīnumainas lietas, kā mēs gan redzējām, gan dzirdējām Jēzu runājam; un neviens nevar aptvert to prieku, kas piepildīja mūsu dvēseles tanī brīdī, kad mēs dzirdējām Viņu lūdzam Tēvu par mums.

18 Un notika, kad Jēzus bija pabeidzis lūgt Tēvu, Viņš piecēlās; bet tik milzīgs bija ļaužu pulka aprieks, ka viņi bija tā pārņemti.

19 Un notika, ka Jēzus runāja uz tiem un aicināja viņus piecelties.

20 Un tie piecēlās no zemes, un Viņš sacīja uz tiem: Svētīti jūs esat dēļ savas ticības. Un tagad, lūk, Mans prieks ir pilnīgs.

21 Un, kad Viņš bija sacījis šos vārdus, Viņš araudāja, un pūlis liecināja par to, un Viņš ņēma viņu bērniņus, vienu pēc otra, un bsvētīja tos, un lūdza Tēvu par tiem.

22 Un, kad Viņš to bija darījis, Viņš atkal raudāja;

23 un Viņš runāja uz ļaužu pulku un sacīja uz tiem: Skatieties uz saviem bērniņiem.

24 Un, kad viņi skatījās, lai redzētu, viņi pameta savas acis uz debesīm, un viņi redzēja debesis atveramies, un viņi redzēja eņģeļus nokāpjam no debesīm, un tie bija it kā uguns vidū, un tie nāca un aieskāva šos bērniņus, un viņi tika apņemti it kā ar uguni; un eņģeļi kalpoja tiem.

25 Un ļaužu pulks redzēja un dzirdēja, un liecināja; un tie zina, ka viņu pieraksts ir patiess, jo viņi visi redzēja un dzirdēja, katrs cilvēks pats; un viņi bija skaitā ap divi tūkstoši un pieci simti dvēseļu, un tur bija vīri, sievas un bērni.