7. nodaļa
Lehija dēli atgriežas Jeruzālemē un aicina Ismaēlu un viņa saimi pievienoties tiem viņu ceļojumā. Lamans un citi saceļas. Nefijs skubina savus brāļus ticēt Tam Kungam. Tie sasien viņu ar virvēm un plāno viņa nogalināšanu. Viņš tiek atbrīvots ar ticības spēku. Viņa brāļi lūdz piedošanu. Lehijs un viņa ļaudis nes ziedojumus un dedzināmos upurus. Apmēram 600.–592. g. pr. Kr.
1 Un tagad es gribu, lai jūs zinātu, ka pēc tam, kad mans tēvs Lehijs bija beidzis apravietošanu attiecībā uz saviem pēcnācējiem, notika, ka Tas Kungs atkal runāja uz viņu, sacīdams, ka nebija labi priekš viņa—Lehija, ka viņš paņēma savu ģimeni tuksnesī vienu pašu, bet lai viņa dēli ņem bmeitas par csievām, lai viņi varētu radīt pēcnācējus Tam Kungam apsolītajā zemē.
2 Un notika, ka Tas Kungs apavēlēja viņam, lai es, Nefijs, un mani brāļi vēlreiz atgrieztos Jeruzālemes zemē un atvestu Ismaēlu un viņa ģimeni tuksnesī.
3 Un notika, ka es, Nefijs, aatkal kopā ar saviem brāļiem devos tuksnesī, lai ietu uz Jeruzālemi.
4 Un notika, ka mēs aizgājām uz Ismaēla namu, un mēs guvām labvēlību Ismaēla acīs tādā mērā, ka mēs runājām uz viņu Tā Kunga vārdus.
5 Un notika, ka Tas Kungs mīkstināja Ismaēla sirdi un arī viņa saimei tā, ka viņi ceļoja kopā ar mums lejā pa tuksnesi uz mūsu tēva telti.
6 Un notika, kad mēs ceļojām pa tuksnesi, lūk, Lamans un Lemuēls, un divas Ismaēla meitas, un divi aIsmaēla dēli, un viņu ģimenes sacēlās pret mums; jā, pret mani—Nefiju un Samu, un viņu tēvu Ismaēlu, un viņa sievu, un viņa trīs citām meitām.
7 Un notika, ka tajā sacelšanās reizē viņi vēlējās atgriezties Jeruzālemes zemē.
8 Un tad es, Nefijs, būdams aapbēdināts par viņu cietsirdību, runāju uz tiem, sacīdams, jā, tieši uz Lamanu un Lemuēlu: Lūk, jūs esat mani vecākie brāļi, un kā tas ir, ka jūs esat tik cieti savās sirdīs, un tik akli savā prātā, ka jums vajag, lai es, jūsu jaunākais brālis, runātu uz jums, jā, un būtu jums par piemēru?
9 Kā tas ir, ka jūs neklausiet Tā Kunga vārdam?
10 Kā tas ir, ka jūs esat aaizmirsuši, ka jūs esat redzējuši Tā Kunga eņģeli?
11 Jā, un kā tas ir, ka jūs esat aizmirsuši, kādas lielas lietas Tas Kungs ir darījis priekš mums, aizglābjot mūs no Lābana rokām, un arī to, ka mēs ieguvām pierakstus?
12 Jā, un kā tas ir, ka jūs esat aizmirsuši, ka Tas Kungs ir spējīgs veikt avisas lietas saskaņā ar Savu gribu priekš cilvēku bērniem, ja būs tā, ka tie izrādīs bticību Viņam? Tādēļ būsim uzticīgi Viņam.
13 Un, ja būs tā, ka mēs būsim uzticīgi Viņam, mēs iegūsim aapsolīto zemi; un jūs zināsit kaut kad nākotnē, ka Tā Kunga vārds attiecībā uz bJeruzālemes izpostīšanu tiks piepildīts; jo visām lietām, kuras Tas Kungs ir runājis attiecībā uz Jeruzālemes izpostīšanu, ir jātiek piepildītām.
14 Jo lūk, Tā Kunga Gars drīz vien pārtrauks būt ar tiem, jo lūk, viņi ir anoraidījuši praviešus, un bJeremiju viņi ir iemetuši cietumā. Un viņi ir centušies atņemt mana tēva cdzīvību, pat tā, ka tie ir izdzinuši viņu no zemes.
15 Tad lūk, es saku jums, ka, ja jūs atgriezīsities Jeruzālemē, jūs arī iesit bojā ar viņiem. Un tagad, ja jūs gribat, ejiet augšā uz zemi, bet atcerieties tos vārdus, kurus es esmu runājis uz jums, ka, ja jūs ejat, jūs arī iesit bojā; jo to Tā Kunga Gars spiež mani, lai es runāju.
16 Un notika, kad es, Nefijs, biju runājis šos vārdus uz saviem brāļiem, viņi bija dusmīgi uz mani. Un notika, ka viņi sagrāba mani, jo lūk, viņi bija ļoti apskaitušies, un viņi asasēja mani ar virvēm, jo viņi centās atņemt manu dzīvību, ka viņi varētu mani atstāt tuksnesī mežonīgiem zvēriem aprīšanai.
17 Bet notika, ka es lūdzu To Kungu, sakot: Ak Kungs, atbilstoši manai ticībai Tev, Tu atbrīvo mani no manu brāļu rokām, jā, pat dod man spēku, lai es varētu asaraut šīs saites, ar kurām es esmu sasiets!
18 Un notika, kad es biju pateicis šos vārdus, lūk, saites atraisījās no manām rokām un kājām un es stāvēju savu brāļu priekšā, un atkal runāju uz tiem.
19 Un notika, ka viņi atkal bija dusmīgi uz mani un centās mani sagrābt; bet lūk, viena no aIsmaēla meitām, jā, un arī viņas māte un viens no Ismaēla dēliem lūdzās maniem brāļiem, tā ka viņi mīkstināja savas sirdis; un viņi mitējās censties atņemt man dzīvību.
20 Un notika, ka viņi bija noskumuši sava ļaunuma dēļ, tā ka viņi zemojās manā priekšā un lūdzās man, lai es piedodu viņiem to, ko viņi bija darījuši pret mani.
21 Un notika, ka es pilnīgi apiedevu viņiem visu, ko viņi bija darījuši, un skubināju viņus, lai viņi lūdz Tam Kungam, viņu Dievam, piedošanu. Un notika, ka viņi tā darīja. Un pēc tam, kad viņi bija lūguši To Kungu, mēs atkal turpinājām mūsu ceļojumu uz mūsu tēva telti.
22 Un notika, ka mēs nonācām lejā pie mūsu tēva telts. Un pēc tam, kad mani brāļi un visa Ismaēla saime, un es bijām nonākuši lejā pie mana tēva telts, viņi apateicās Tam Kungam, viņu Dievam; un tie nesa bziedojumus un dedzināmos upurus Viņam.